Diskusijas sofistika

Mūsdienu masu izglītībā ir jauniešu izglītošanas veids, kuru nosaucu par diskusijas sofistiku. Ar vārdu “diskusija” tiek apzīmēta strīdīga, neskaidra jautājuma publiska apspriešana. Savukārt ar vārdu “sofistika” tiek apzīmēta viltīga paņēmiena izmantošana (lat. sophisma), jo diskusijas sofistikā apzināti tiek pieļauta loģiska un metodoloģiska kļūda – nepareiza, maldinoša pieeja, kas ārēji liekas pareiza. Lieta ir tā, ka masu izglītībā tiek slavēta un veicināta jauniešu prasme diskutēt - izteikt un aizstāvēt savu viedokli par visdažādākajiem jautājumiem. Tādas prasmes radīšana jauniešos tiek sludināta kā viens no galvenajiem mūsdienu izglītības mērķiem. Turklāt šīs prasmes nepieciešamība tiek retoriski argumentēti papildināta ar plurālisma svētīguma akcentēšanu; proti, iespējami ir visdažādākie viedokļi un katram viedoklim var būt patiesības spēks; viena patiesība neeksistē, eksistē daudzas patiesības u.tml. Jauniešiem tas ir jāzina un jāņem vērā diskusijā. Diskusijas sofistika principā ir ļoti nevēlama, kognitīvi un morāli kaitīga izglītības politikas sastāvdaļa. Galvenais negatīvais cēlonis ir tieksme jauniešiem iemācīt diskutēt bez zināšanām par attiecīgo diskusijas jautājumu. Diskusijas sofistika praktiski ir pašmērķīgas darbības stimulēšana, kad jauniešiem nākas diskutēt diskutēšanas dēļ pat bez elementārām zināšanām, kuras var nebūt tādiem jauniem cilvēkiem, kuri vēl tikai mācās vispārizglītojošā skolā, nav studējuši un tātad nav apguvuši nevienu zinātnisko disciplīnu adekvātā līmenī. Jauniešiem tiek iezombēts, ka viņi drīkst diskutēt bez zināšanām un izteikt savu viedokli par to, par ko viņiem faktiski nav nekādu nopietnu zināšanu. Diskusijas sofistikas sekas ir drausmīgas: 1) tiek devalvēta zināšanu svētība; 2) tiek sagrauta ticība patiesībai; 3) tiek mazināta velme iegūt zināšanas; 4) tiek nostiprināta amorāla norma izteikties par to, par ko pašam nav nekādas izpratnes; 5) tiek uzspiesta “plurālisma filosofija” kā indivīda un sociuma apziņas dogma; 6) tiek grauta zinātnes reputācija - zinātnes vajadzība un zinātnisko zināšanu loma cilvēku esamībā.

No planētas “valdības” izveides hronikas

1975.gadā noslēdzās planētas “valdības” izveide. Tika radītas struktūras, kuru uzdevums bija neformālā veidā analizēt planetāri globālos sociālos procesus un censties formulēt cilvēces turpmākās gaitas galvenos vēlamos virzienus. Runa bija par t.s. globālajām problēmām. Struktūru izveides hronika ir sekojošā:

Ø  1972.g. – Vīnes Starptautiskais lietišķo sistēmisko pētījumu institūts (piedalās arī PSRS – reāli VDK; tiek uzskatīts, ka tas bija sākums VDK un PSKP slepenajai konfrontācijai, kas noslēdzās ar PSRS sagraušanu un VDK (morālo kastrātu, dzimtenes nodevēju) uzvaru);  

Ø  1972.g. – Romas kluba pirmais ziņojums “Izaugsmes robežas”; ar ekoloģisko tematiku/terminoloģiju nomaskē lēmumu apturēt rūpniecisko progresu un tiecas veicināt dzimstības ierobežošanu, par vēlamu sludinot divu bērnu ģimeni;

Ø  1973.g. – Trīspusīgā komisija; direktors Bzežinskis;

Ø  1974.g. – Romas kluba otrais ziņojums “Cilvēce krustceļā”; Zemi iesaka sadalīt 10 daļās – katra ar savu specifiku; atgādina masonu mitoloģijā sastopamās “Atlantīdas 10 caristes”; 10 caristes iesaka apvienot 3 lielās caristēs, kuras pārvalda pasauli;

Ø  1975.g. – lielais “sešinieks”; pēc gada “lielais septiņnieks”; galvenais uzdevums legalizēt/publiskot Trīspusīgās komisijas priekšlikumus;

Ø  1975.g. – Trīspusīgās komisijas ziņojums “The Crisis of Democrasy”; nosaka jaunās tendences demogrāfiskās pārejas laikmetā; jau tolaik tiek saskatīta politisko līderu debilizācija un pilsoņu masu atsvešinātība no politiskajiem procesiem; demokrātija ir kļuvusi nevis pārvaldīšanas metode, bet gan demagoģiska politiskā ideoloģija; savukārt “tirgus” ir kļuvis ekonomiskā ideologēma.

Bīstamās tendences

Rietumu civilizāciju (var teikt – visu cilvēci) apdraud vairākas ļoti bīstamas tendences, jo izteikti nepatīkamu pārmaiņu virzieni slikti atsauksies uz cilvēku nākotni. Uzmanība pievēršama trim tendencēm. Pirmā tendence ir pretruna no vienas puses starp reālajiem globalizācijas procesiem, viena ģeopolitiskā spēka realizēto globālisma politiku un ideoloģiju, bet no otras puses vēsturiski tradicionālo nacionāli orientēto politisko iekārtu. Citiem vārdiem sakot, pretruna starp valstiskās suverenitātes saglabāšanu un atsacīšanos no valstiskās suverenitātes. Pašlaik šī tendence jau ir guvusi manāmu rezultātu, jo atsacīšanās no valstiskās suverenitātes Eiropā ir fakts. Tiesa, atsacīšanās galvenie atbalstītāji ir atpalikušākās zemes ar lumpeniski plebejisku proletārisku iedzīvotāju populāciju, kura īpaši pakalpīgi pakļaujas globālisma politikas un ideoloģijas autoram ASV. Tādu zemju populācijām valsts suverenitāte, politiskā un ekonomiskā brīvība un patstāvība nav nekāda vērtība. Tādu zemju populācijas pat nav spējīgas adekvāti uztvert doto tendenci-pretrunu. Otrā tendence ir tehnoloģiskās komplicētības pieaugums un vispārējās izglītības līmeņa kritums, mazinot motivāciju intelektuālajai attīstībai, kā arī nestimulējot “progresa līderu” sacensību. Otrās tendences iemesls ir masu sabiedrības  specifika. Kā zināms, no XX gs. sākuma Rietumu civilizācija ir masu civilizācija, kurā visu nosaka masu sabiedrība un vidusmēra cilvēki. Vidusmēra cilvēki eksistē bez dabiskās izlases. Pie tam valstu sociālā politika galvenokart ir pievērsta vājāko (dabiskās izlases potenciālo) indivīdu aprūpei. Tas paver ceļu vājāko indivīdu kontingenta pieaugumam dzimstības rezultātā. XXI gs. sākumā šis kontingents vairs nav spējīgs izglītības procesā apgūt ne kultūras mantojumu, ne modernās komplicētās tehnoloģijas. Eiropā šim kontingentam tiek speciāli veidota “kompetenču izglītība”, kurā ir minimalizēts izglītībā apgūstamais kultūras mantojuma saturs un dominē vēlēšanās sniegt elementāru kompetenci jaunajās tehnoloģijās (galvenokārt informācijas tehnoloģijās). Tāda pieeja faktiski ir vispārējās izglītības līmeņa kritums, jo bez kultūras mantojuma apguves izglītība kļūst kropla – nekalpo cilvēka personības attīstībai. Trešā tendence ir pretruna starp digitālo laikmetu un “veco” morāli, darba ētiku. Dzīves procesu digitalizācija veido jaunu morāles kodeksu un jaunas cilvēku morāli tikumiskās attiecības. Negatīvi radikālākās izpausmes šajā jomā ir kiberterorisms, postpatiesības izplatīšana, “trollēšana”, nomofobija, virtuālās realitātes diktatūra.

Pašapmāna ideoloģija par cilvēku

v  Rietumu civilizācijā eksistē pašapmāna antropoloģiskā ideoloģija. Tai ir fundamentāls spēks. Tā pastāv vismaz divus tūkstošus gadu un acīmredzot pastāvēs arī turpmāk vēsturiski ilgu laiku. Šī ideoloģija radās pēc Romas impērijas sabrukuma un attiecināma uz to vēsturisko veidojumu, kuru tagad dēvējam par Rietumu civilizāciju pēc antīkās civilizācijas pastāvēšanas.

v  Tā nav politiskā ideoloģija. Pareizāk šo ideoloģiju dēvēt par antropoloģisko ideoloģiju, jo tā attiecas uz cilvēka būtību un cilvēka esamības nosacījumiem. Tiesa, šo antropoloģisko ideoloģiju var iekļaut politiskajā ideoloģijā, konceptuāli formulējot politisko attieksmi pret cilvēku. Tā tas arī notiek Jaunajos laikos, jo visas galvenās politiskās strāvas (nacionālisms, liberālisms, sociālisms) neatsacījās no pašapmānīgajiem uzskatiem.

v  Rietumu civilizācijas pašapmāna antropoloģiskās ideoloģijas centrā ir t.s. dabiskās vienlīdzības koncepts. Proti, uzkats par visu cilvēku vienlīdzību. Netiek ņemts vērā, ka dabā nav vienlīdzības.

v  Rietumu civilizācijas vislielākā nelaime ir dabiskās vienlīdzības maldīgais koncepts. Tā uzskata daudzi domājoši cilvēki, kuri lieliski zina par šausmīgajiem maldiem attieksmē pret cilvēka interpretāciju. Tas ir maldīgums, kas ir izraisījis kolosālu nelaimi īpaši tad, ja dabiskās vienlīdzības koncepts tiek izmantots izglītībā, saimnieciskajā darbībā, administratīvajā sfērā utt., ar šo fundamentāli aplamo konceptu kropļojot visdažādākā veida sociālo hierarhiju. Retoriskie saukļi “Mēs visi esam cilvēki! Mēs visi esam vienlīdzīgi!” ir nodarījuši milzīgu postu.

v  Pašapmāna ideoloģijas attīstībā noteikti liela loma ir kristiānismam ar tā dogmu par visu dvēseļu vienlīdzību Dieva priekšā. Rietumu civilizācijas vēsturē dabiskās vienlīdzības konceptu ir propagandējuši tādi filosofi kā Loks, Jums, Russo; koncepts atspoguļojas ASV Neatkarības deklarācijā, franču cilvēktiesību deklarācijā, marksisma-ļeņinisma mācībā, mūsdienu liberālās demokrātijas teorētiskajos risinājumos.

v  Antīkajā civilizācijā dabiskās vienlīdzības koncepts neeksistēja ne Platona, ne Aristoteļa un citu filosofu darbos. Cilvēki jau no seniem laikiem saskatīja katra cilvēka savdabību – ķermenisko un smadzeņu diferenciāciju.

v  Dabiskās vienlīdzības propagandai noteikti savā laikā daudz netieši palīdzēja zinātnes nespēja stingri pamatot katra cilvēka unikālo būtību – katra cilvēka bioloģiskās struktūras unikālo veidolu. Tagad zinātne ir stabili pārliecināta par katra cilvēka unikālitāti. Zinātnes viedoklim nepretojas domājoši indivīdi, elite. Taču vienalga sabiedrības masu apziņā tiek apzināti saglabāts maldīgais uzskats.

v  Dabiskās vienlīdzības koncepts laika gaitā ir ieguvis populāra kulta iezīmi – pārspīlētu uzskatīšanu par visnozīmīgāko, galveno. Nākas tikties ar vienlīdzības kultu masu komunikācijā, masu izglītībā, cilvēku dzīves sociāli organizatoriskajos izkārtojumus. Vienlīdzības kults lielu ļaunumu nodara garīgās un morālās cilvēciskās nabadzības apstākļos, kad tas neattīstītā sociumā kļūst ārdošs spēks un ārdošs faktors dažādām amorālām un antiintelektuālām tendencēm un konkrētām parādībām. Dabiskās vienlīdzības koncepts ir ļoti izdevīgs tiem patmīlīgi ambiciozajiem seklajiem cilvēkiem, kuru morālā, intelektuālā, profesionālā kvalitāte nevar lepoties ar augstu pakāpi un reālu noderību kultūras attīstībā.

v  Nākas novērot īpatnu ainu: jo attīstītāka kultūra, jo lielāka ir dabiskās vienlīdzības demagoģija. Tā tas ir visjaunākajā laikā Rietumeiropā un ASV plaši izplatītajā plurālisma, politkorektuma, tolerances, cilvēktiesību, homoseksuālisma aizstāvības retorikā. Nav noslēpums tieši pretējais: dažāda veida nevienlīdzības pieaugums šodienas Rietumu civilizācijā.

v  Rietumu civilizācijas pašapmāna ideoloģijā vēl ietilpst koncepts, kuru nākas dēvēt par iedzimtības nihilismu. Iedzimtības loma cilvēku evolūcijā un cilvēku esamībā netiek atzīta un tiek slēpta, cenšoties sociumu pārliecināt par vides izšķirošo lomu cilvēka pastāvēšanā.

v  Ideoloģiskā spekulācija ir censties tautu attīstības līkločus skaidrot ar Dieva gribu, nokrišņu daudzumu, Saules aktivitāti un citiem ārējiem transcendentāliem un kosmoloģiskiem faktoriem. Tautu attīstībā visu nosaka iedzimtība – iedzimtības rezultātā iegūtā cilvēku kvalitāte. Katras tautas attīstība, respektīvi, tautas kultūras attīstība, ir attiecīgās tautas enerģijas maksimāla izmantošana. Tā  ir enerģija, kas ir ietverta tautas bioloģiskajā potenciālā, kura kvalitāte savukārt ir atkarīga no iedzimtības. Kultūras līmenis reizē ir objektīvs kritērijs jebkura cilvēku kolektīva cilvēciskās dabas pilnvērtībai.

v  Iedzimtība atsaucas uz katra cilvēka intelektuālo vērtību – t.s. intelektuālo koeficientu. Intelektuālā koeficienta dažādība nosaka sociālo dažādību, kurā atbalsojas attiecīgā indivīda bioloģiskā vērtība.

v  Rietumu civilizācijā dominējošais iedzimtības nihilisms izraisa ļoti negatīvas sekas. Visnegatīvākais ir izraisītā iedzimtības degradācija. Iedzimtības degradācija notiek bioloģiskajā, psihiskajā un morālajā sfērā. Rietumu civilizācijā iedzimtības nihilismam ir fatāls vēriens tajā ziņā, ka civilizācija pati saglabā tos, kuriem nevajadzētu vairoties. Rietumu civilizācija pati sev izraisa bioloģiskos (antropoloģiskos) zaudējumus.

v  Cilvēku evolūcija nav tikai kvantitāte, bet arī kvalitāte un diferenciācija. Cilvēku evolūcijas objektīvas sekas ir nevienlīdzības pieaugums. Nav divu absolūti vienādu cilvēku! Pieaugot cilvēku skaitam, pieaug cilvēku dažādības apjoms. Tas nozīmē, ka pieaug arī cilvēciskā nevienlīdzība.

v  Rietumu civilizācijas fundamentālās pašapmāna ideoloģijas atsevišķs vektors ir saistīts ar dabisko izlasi.

v  Dabiskā izlase cilvēku populācijā eksistēja gadu tūkstošiem. Izdzīvoja tikai spēcīgākie indivīdi. Eksistencei vienmēr ir bijis nepieciešams fiziskais spēks, garīgā un fiziskā enerģija. Obligāti ir bijis nepieciešams intelekts. Turpretī fiziskais vājums, garīgais stulbums, prāta aprobežotība, dzīves apātiskums draudēja ar nāvi.

v  Rietumu civilizācijā jau ilgāku laiku dabiskā izlase neeksistē kā evolūcijas kardināls atribūts. Vājie izdzīvo un rada pēcnācējus. Eksistē speciāli sociālie projekti un kompleksas programmas vājo aizsardzībai. Par vājajiem valsts rūpējas vairāk nekā par pilnvērtīgajiem.

v  Platons, Aristotelis labi zināja par bioloģiskās selekcijas lomu cilvēku kvalitātes nodrošināšanā. Viņu pārliecībā par cilvēku kvalitāti ir jārūpējas valstij, veicinot labāko krustošanos ar labākajiem.

v  Jaunajos laikos Rietumu civilizācijā tika izstrādāta dabiskās izlases teorija. Č.Darvins izdeva savu slaveno grāmatu par dabisko izlasi 1859.gadā. Č.Darvina dabiskās izlases teorijas objekts ir dabiskās izlases funkcionēšana dzīvnieku pasaulē. Viņa radinieks Frensis Galtons apmēram tajā pašā laikā izdomāja eigēniku – teoriju par cilvēku dabisko izlasi un cilvēku kvalitātes nodrošināšanas līdzekļiem. F. Galtona teorijā pirmajā vietā ir iedzimtība un iespējas uzlabot iedzimtību. Viņš sapņoja eigēniku ieviest kā nacionālās apziņas sastāvdaļu, nepārtraukti rūpējoties par tautas kvalitāti.

v  Rietumu civilizācijas elite eigēniku atzina un praktiski izmantoja tās rekomendācijas atsevišķās zemēs līdz pat XX gs. 70.gadiem. Taču eigēnikas reputāciju sabojāja vācu nacisti. XX. gs. vidū eigēnika sāka asociēties ar nacisma rasu teoriju un vairs netika propagandēta un iekļauta sabiedriskās domas repertuārā. Vārds “eigēnika” ieguva negatīvu auru. To veicināja fundamentālā pašapmāna ideoloģija, kas Rietumu civilizācijā īpaši uzplauka pēc II Pasaules kara. Dabiskās vienlīdzības konceptam un iedzimtības nihilismam eigēnika nepatīkami traucē.

v  Eigēnikas ignorēšanai ir drausmīgas sekas, kas, protams, tāpat kā pati eigēnika tiek noklusētas. Izveidojas absurda situācija. Pati sabiedrība sevī rada modernus barbarus, mežoņus, deklasētus elementus, kas ir gatavi sacelties pret eliti un sabiedrības vērtīgāko daļu. Speciālajā literatūrā ir daudz darbu par dažāda tipa necilvēku (underman, untermensch) neatbilstību sabiedrības morālajam un intelektuālajam līmenim. Tādos tipos viņu mazvērtības apziņa instinktīvi izraisa naidu pret citiem un vēlēšanos atriebties, kā arī aktivizējas centieni pazemināt kultūras normas un standartus.

v  Eigēnikas trūkums ir iemesls sociālajām revolūcijām, kas vienmēr ir zemākās kvalitātes indivīdu kolektīva sacelšanās pret sociuma pilnvērtīgāko kontingentu. Rietumu civilizācijā visuzskatāmāk tas izpaudās Krievijā, Vācijā un citās zemēs, kur notika t.s. proletariāta revolūcijas ar to drausmīgajiem elementiem “sarkanais terors”, “proletariāta diktatūra”.

v  Rietumu civilizācijas pašapmāna antropoloģiskajā ideoloģijā ir sastopams cilvēka vienpusīgs portrets. Tas, kas par cilvēka dabu bija intuitīvi zināms jau sen, tika zinātniski apstiprināts psiholoģijas un psihiatrijas pētniecisko panākumu rezultātā no XIX gs. beigām. Runa ir par cilvēka ģenētiski determinētajiem instinktiem. Cilvēks ir dzīvniecisko atavismu nesējs. Katrā cilvēkā ir kaut kas atavistiski dzīvniecisks. To, piemēram, pierāda psihoanalīze. Par cilvēku “zvēru” ir rakstījuši filosofi, rakstnieki. Noklusējot cilvēka dabas potenciālās sliktās izpausmes, tiek nodarīts liels ļaunums, izraisot cilvēka darbības, uzvedības un komunikācijas kroplus skaidrojumus un neobjektīvu vērtējumu tajos gadījumos, kad cilvēka slikto izdarību izcelsmi nākas pareizi izprast, lai pareizi reaģētu.

Negatīvā antropoloģiskā norma

§  Katrā laikmetā mēdz būt negatīvā antropoloģiskā norma. Citiem vārdiem sakot, katrā laikmetā ir kāda garīgā slimība, kurai ir relatīvi masveidīgs vēriens un kuru zinātne analizē kā attiecīgā laikmeta tipisku parādību. Piemēram, XX gs. otrajā pusē Rietumu zinātnes uzmanības centrā bija šizofrēnija. Tā tika uzskatīta par negatīvo antropoloģisko normu. Savukārt XXI gs. negatīvā antropoloģiskā norma ir kļuvusi debilitāte – iedzimtas psihiskās aprobežotības vieglākā forma, apliecinot garīgo vājumu, nevarību.

§  Negatīvā antropoloģiskā norma funkcionē kā desocializācija, neļaujot pilnā mērā socializēties debilitātes pārņemtos indivīdus. Debili nespēj pilnā apjomā iekļauties sabiedrības dzīvē un izraisa garīgo haosu, ja viņi spēj ar savu rīcību ietekmēt sociuma esamību.

§  Debilitāte ir diagnoze; ar to debils atšķiras no muļķa, jo apzīmējums “muļķis” nav diagnoze.

§  Debilitāte ietilpst tajā kompleksā, ko dēvē par oligofrēniju – galvas smadzeņu attīstības atpalicību. Oligofrēnijai ir trīs stadijas: 1) idiotisms – oligofrēnijas vissmagākā forma; cilvēks nespēj aptvert realitāti; 2) imbecilitāte – smaga psihiskā atpalicība; plānprātības vidējā pakāpe; 3) debilitāte – oligofrēnijas vieglākā forma.

§  Debili prot rakstīt un lasīt, spēj attīstīt racionālus risinājumus, taču nesaprot to patieso jēgu. Debili seko loģikas formālajai konstrukcijai, lietojot valodu, bet nesaprot valodas semantisko nozīmi, funkcionālo vērtību.

§  Debils nespēj saskatīt sakarības starp parādībām, nespēj aptvert likumsakarības un tās izmantot savā domāšanā.

§  Debila domāšana balstās uz lietu un parādību ārējo pusi, bet nevis būtību, metafizisko jēgu u.tml.

Garīguma modernizācija

·       Konceptuālā vara vienmēr ir ideoloģiskā vara, un tā galvenokārt ir notēmēta uz t.s. mazo cilvēku, tautas masām, masu cilvēku, mietpilsoni. Tāds cilvēks ir sadzīves cilvēks un ģimenes cilvēks, jo viņa apziņa riņķo ap sadzīvi un ģimeni. PSRS sabiedrība bija izteikta masu cilvēku sabiedrība. Šī tipa sabiedrība pastāvēja tīrā veidā – bez elites (aristokrātijas, buržuāzijas, garīdzniecības, t.s. klasiskās inteliģences ar tās garīgumu un garīgās brīvības fanātismu). Masu cilvēkam darbs, amats ir sadzīves komforta ieguves veids, bet nevis misija noteiktu ideālu vārdā. Masu cilvēki ir labi un vajadzīgi, ja viņi godīgi strādā un rūpējas par ģimeni. Slikti ir tad, ja masu cilvēki ietiecas tādās sfērās, kuras neatbilst viņu cilvēciskajam potenciālam. Piem., ietiecas politikā, administrēšanā.

·       Padomju Savienībā tika veikta ideoloģiskā darbība, kuru var dēvēt par garīguma modernizāciju. Šī darbība tika veikta, tiecoties no proletariāta un zemniecības izveidot t.s. padomju inteliģenci. No “vecā” aristokrātiskā un buržuāziskā garīguma tika pārņemts daudz, taču tika arī daudz modernizēts atbilstoši valdošajai sociālistiskajai ideoloģijai. Tika formēti tādi garīguma aspekti kā padomju patriotisms, šķiriskā apziņa, partejiskuma apziņa, darbs ne tikai kā cilvēka materiālo vajadzību apmierināšanas veids, bet arī garīgās dzīves organiska sastāvdaļa. PSRS ideologi centās spodrināt garīguma autoritāti un reputāciju, nepieļaujot publiskajā telpā garīguma noniecināšanu, kas ir masu cilvēka tipiska stihija.

·       Garīguma modernizācija XX gs. notika arī Rietumu sabiedrībā. Pamatā šis process riņķoja ap etnisko, nacionālo, politisko atvērtību, kosmopolītisko apziņu, to, ko tagad dēvē par globālismu. Tādi Rietumu garīguma modernizētāji kā Herberts Velss, Bertrams Rasels, Teodors Adorno, Tomass Hakslijs pievērsās “cilvēciskajai ekoloģijai”, “pasaules valdībai”. Viņi aicināja pārvarēt nacionāli šauro skatījumu uz pasauli, tiekties visu vērtēt cilvēces mērogā. Rietumos sastopamo garīguma modernizāciju nākas uzskatīt par globālisma mentalitātes veidošanu. Tā sākās jau XX gs. pirmajā pusē bez jēdziena “globālisms”.

Materiāli Eiropas patiesajai sejai

§  Būtiski ir daži psiholoģiskie momenti. EP ir formāla intitūcija, lai simbolizētu eirointegrāciju un imitētu eiropeisko tautu pārstāvniecību parlamenta formā. Īstenībā eiropiešu tautām ir minimāla interese par EP un vēl minimālāka uzticība tās darbībai, neizjūtot nekādu EP vajadzību. EP no “vecajām” valstīm parasti tiek ievēlēti politiķi, kuri savā zemē ir izsmēluši iespējas kaut ko labu izdarīt tautai un valstij; viņiem vairs nav politiskās ambīcijas savā zemē; principā tas ir nolietots materiāls. EP no “jaunajām” valstīm var ievēlēt cilvēkus, kuri balotējas deputāta lielās algas dēļ, labi apzinoties nespēju kaut ko ietekmēt un reāli izdarīt parlamentā.

§  Elektorāta aktivitāte vienmēr ir niecīga. Vēlēšanās piedalās mazāk kā puse no elektorāta. Eiropieši labi apzinās, ka EP viņu dzīvē neko neizmainīs. Rietumeiropieši ir pragmātiķi, viņi savā valstī nekad neievēl nepieredzējušus un neprofesionālus cilvēkus. Taču viņi vienaldzīgi izturas pret EP deputātu kandidātu kvalitāti.

§  T.s. eirooptimisti, faktiski – kolaboranti, pirmsvēlēšanu aģitācijā sabiedrību baida ar dažādiem ES sagraušanas projektiem (Krieviju, Ķīnu). Tas kaitina rietumeiropiešu lielu daļu, jo tādējādi var rasties priekšstats, it kā Eiropa bez ES nevar pastāvēt un ES ir eiropiešu sapnis, ideāls, pēdējā cerība u.tml., kas, protams, tā nav. Jocīgi ir tas, ka EP priekšvēlēšanu kampaņā centrā ir nevis pats parlaments, bet ES.

§  2019.gada maija EP vēlēšanās karikatūrisks stāvoklis bija Lielbritānijai. Tā izstājas no ES, taču piedalījās EP vēlēšanās. Tas ir absurds. Vēlēšanās uzvarēja partija “Breksit” Naidžela Faradža vadībā, apmēram par 20% apsteidzot pārējās partijas. Būtu amizanti, ja tas tā nebūtu noticis.

§  Francijā Makrona partija, Vācijā Merkeles partija zaudēja. Vācijā uzvarēja liberālā “zaļo” partija, jo vāciešiem joprojām ir paniskas bailes no nacionālistiskuma ideoloģijas.

§  EP tāpat kā jebkuru vēlēšanu rezultātu nosaka katras valsts tiesiskā kultūra, tautas politiskā izglītotība, tautas patriotisma līmenis, politiskās atbildības izpratne. Tas ir būtisks faktors, dziļi ietekmējot Eiropas vienotības perspektīvas. Atšķirības ir lielas; katrā valstī ir sava kulturoloģiskā specifika, tautas vispārējās attīstības pakāpe. Atšķirības traucē Eiropas vienotību. Turklāt ne visi vienādā mērā izturas pret Eiropas vienotības ideju, saskatot šajā idejā samākslotību, politisko intrigu kādu spēku interesēs. Daudzi pret Eiropas vienotības ideju izturas kā pret politiskās demagoģijas elementu.

§  EP pēc 2019.gada maija vēlēšanām pārsvars joprojām būs tiem, kuri vēlas saglabāt ES. Tie ir kristīgie demokrāti + sociālisti + demokrāti + sociāldemokrāti. Taču viņi ieguva mazāk vietu parlamentā nekā 2014.gada vēlēšanās. EP turpmāk būs pārstāvētas 9 politiskās grupas + “citi” (30 vietas no 751 vietas).

§  Nacionālistiskuma ideoloģiju vēlēšanās visvairāk atbalstīja Itālijā, Francijā, Lielbritānijā, kā arī Polijā, Horvātijā, Slovēnijā; Ungārijā Viktora Orbana partiju “Fides” atbalstīja 52% no vēlētājiem. Austrijā Sebastjana Kurca partiju atbalstīja 35,4%, Itālijas partiju “Līga” (vada Salvini) atbalstīja 35%.