Negatīvā antropoloģiskā norma

§  Katrā laikmetā mēdz būt negatīvā antropoloģiskā norma. Citiem vārdiem sakot, katrā laikmetā ir kāda garīgā slimība, kurai ir relatīvi masveidīgs vēriens un kuru zinātne analizē kā attiecīgā laikmeta tipisku parādību. Piemēram, XX gs. otrajā pusē Rietumu zinātnes uzmanības centrā bija šizofrēnija. Tā tika uzskatīta par negatīvo antropoloģisko normu. Savukārt XXI gs. negatīvā antropoloģiskā norma ir kļuvusi debilitāte – iedzimtas psihiskās aprobežotības vieglākā forma, apliecinot garīgo vājumu, nevarību.

§  Negatīvā antropoloģiskā norma funkcionē kā desocializācija, neļaujot pilnā mērā socializēties debilitātes pārņemtos indivīdus. Debili nespēj pilnā apjomā iekļauties sabiedrības dzīvē un izraisa garīgo haosu, ja viņi spēj ar savu rīcību ietekmēt sociuma esamību.

§  Debilitāte ir diagnoze; ar to debils atšķiras no muļķa, jo apzīmējums “muļķis” nav diagnoze.

§  Debilitāte ietilpst tajā kompleksā, ko dēvē par oligofrēniju – galvas smadzeņu attīstības atpalicību. Oligofrēnijai ir trīs stadijas: 1) idiotisms – oligofrēnijas vissmagākā forma; cilvēks nespēj aptvert realitāti; 2) imbecilitāte – smaga psihiskā atpalicība; plānprātības vidējā pakāpe; 3) debilitāte – oligofrēnijas vieglākā forma.

§  Debili prot rakstīt un lasīt, spēj attīstīt racionālus risinājumus, taču nesaprot to patieso jēgu. Debili seko loģikas formālajai konstrukcijai, lietojot valodu, bet nesaprot valodas semantisko nozīmi, funkcionālo vērtību.

§  Debils nespēj saskatīt sakarības starp parādībām, nespēj aptvert likumsakarības un tās izmantot savā domāšanā.

§  Debila domāšana balstās uz lietu un parādību ārējo pusi, bet nevis būtību, metafizisko jēgu u.tml.