Bīstamās tendences

Rietumu civilizāciju (var teikt – visu cilvēci) apdraud vairākas ļoti bīstamas tendences, jo izteikti nepatīkamu pārmaiņu virzieni slikti atsauksies uz cilvēku nākotni. Uzmanība pievēršama trim tendencēm. Pirmā tendence ir pretruna no vienas puses starp reālajiem globalizācijas procesiem, viena ģeopolitiskā spēka realizēto globālisma politiku un ideoloģiju, bet no otras puses vēsturiski tradicionālo nacionāli orientēto politisko iekārtu. Citiem vārdiem sakot, pretruna starp valstiskās suverenitātes saglabāšanu un atsacīšanos no valstiskās suverenitātes. Pašlaik šī tendence jau ir guvusi manāmu rezultātu, jo atsacīšanās no valstiskās suverenitātes Eiropā ir fakts. Tiesa, atsacīšanās galvenie atbalstītāji ir atpalikušākās zemes ar lumpeniski plebejisku proletārisku iedzīvotāju populāciju, kura īpaši pakalpīgi pakļaujas globālisma politikas un ideoloģijas autoram ASV. Tādu zemju populācijām valsts suverenitāte, politiskā un ekonomiskā brīvība un patstāvība nav nekāda vērtība. Tādu zemju populācijas pat nav spējīgas adekvāti uztvert doto tendenci-pretrunu. Otrā tendence ir tehnoloģiskās komplicētības pieaugums un vispārējās izglītības līmeņa kritums, mazinot motivāciju intelektuālajai attīstībai, kā arī nestimulējot “progresa līderu” sacensību. Otrās tendences iemesls ir masu sabiedrības  specifika. Kā zināms, no XX gs. sākuma Rietumu civilizācija ir masu civilizācija, kurā visu nosaka masu sabiedrība un vidusmēra cilvēki. Vidusmēra cilvēki eksistē bez dabiskās izlases. Pie tam valstu sociālā politika galvenokart ir pievērsta vājāko (dabiskās izlases potenciālo) indivīdu aprūpei. Tas paver ceļu vājāko indivīdu kontingenta pieaugumam dzimstības rezultātā. XXI gs. sākumā šis kontingents vairs nav spējīgs izglītības procesā apgūt ne kultūras mantojumu, ne modernās komplicētās tehnoloģijas. Eiropā šim kontingentam tiek speciāli veidota “kompetenču izglītība”, kurā ir minimalizēts izglītībā apgūstamais kultūras mantojuma saturs un dominē vēlēšanās sniegt elementāru kompetenci jaunajās tehnoloģijās (galvenokārt informācijas tehnoloģijās). Tāda pieeja faktiski ir vispārējās izglītības līmeņa kritums, jo bez kultūras mantojuma apguves izglītība kļūst kropla – nekalpo cilvēka personības attīstībai. Trešā tendence ir pretruna starp digitālo laikmetu un “veco” morāli, darba ētiku. Dzīves procesu digitalizācija veido jaunu morāles kodeksu un jaunas cilvēku morāli tikumiskās attiecības. Negatīvi radikālākās izpausmes šajā jomā ir kiberterorisms, postpatiesības izplatīšana, “trollēšana”, nomofobija, virtuālās realitātes diktatūra.