Likumsakarības

   Kultūra nestāv uz vietas. Kultūra ir dinamiska sistēma. To saprot katrs cilvēks, jo nepārtraukti tiekas ar savas dzīves izmaiņām, ārējo faktoru nemitīgo ietekmi uz savu dzīvi. Šie ārējie faktori nemitīgi mainās.

   Var uzskatīt, ka vēsturisko izmaiņu laikā kultūrā pieaug strukturālā un funkcionālā komplicētība. Kā sakām, kultūra progresē, jo komplicētības pieaugums mums asociējās ar progresu. Kultūras struktūrā ienāk jauni komplicētāki artefakti. Starp kultūras artefaktiem rodas arvien izteiktākas strukturālās sakarības, organizējot artefaktu funkcijas.

   Var uzskatīt, ka kultūras vēsturiskajā mainībā ir saskatāmas noteiktas likumsakarības. Vēsturiskā mainība vienmēr notiek noteiktos pamatvirzienos, kurus var saukt par likumsakarībām.

   Likumsakarību konstatācija ir zinātnes sfēra un ietilpst zinātnieku kompetencē. Likumsakarību konstatācija var notikt noteiktas analītiskās darbības rezultātā, apkopojot un kristalizējot kultūras vēsturisko pieredzi. Ikdienas dzīvē likumsakarības var palīdzēt risināt daudzus jautājumus. Ja mēs zinām kultūras attīstības likumsakarības, tad mums ir iespējams prognozēt nākotni, prognozēt savas izredzes vēsturiskajā perspektīvā u.tml.

   Zinātniskā doma var fiksēt dažādas kultūras vēsturiskās mainības likumsakarības. Piemēram, šādas likumsakarības.

   1) Pieaug cilvēku darbības specializācija. XIX gs. beigās par šo likumsakarību rakstīja E.Dirkheims. Viņa ieskatā galvenā loma ir tehnoloģijas specializācijas pieaugumam, kam cilvēki ir spiesti piemēroties. Jautājums ir atklāts. Kas ir primārais? Tehnoloģija jeb cilvēku tieksme specializēties, jeb tieksme radīt specializētu tehnoloģiju? Iespējams, primārā ir demogrāfija: lai visus nodrošinātu, optimālākais veids ir ražošanas specializācija.

   2) Kultūras izmaiņu ātrums ir atkarīgs no kultūras savdabības: jo niecīgāka savdabība, jo izmaiņu temps ir straujāks. Savdabības akcentēšana izraisa pretestību kultūras izmaiņām, – kultūras dinamika nav strauja.

   3) Kultūras attīstība ir vienota ar personības brīvību attiecīgajā kultūrā. Tātad vienota ar sociālās brīvības parametriem dotajā kultūrā. Jo sarežģītāka ir sociālā struktūra, jo mazāka kontrole pār cilvēkiem.

Saimnieciskais faktors

   Kultūras virzības kopējo tonalitāti nosaka dažādi attiecīgās kultūras iekšējie faktori. Taču mēdz būt faktori, kas līdzvērtīgi atsaucās uz daudzām kultūrām, visas civilizācijas kultūrām. Šo faktoru pamatā ir cilvēka bioloģiskās un intelektuālās būtības analoģiskums. Principā cilvēki rīkojās analoģiski neatkarīgi no savas piederības noteiktas tautas kultūrai.

   Tāds līdzvērtīgs faktors ir saimnieciskās darbības faktors. Tas var vienādā mērā ietekmēt daudzas kultūras. Planētas globalizācijas apstākļos var ietekmēt pat planētas visu civilizāciju kultūras.

   Ar ko ir raksturīgs mūsdienu saimnieciskais faktors?

   1) Ļoti augsts zinātniski tehniskais līmenis.

   2) Tas nosaka ļoti sazarotu darba dalīšanu.

   3) Ļoti sazarotā darba dalīšana ir sasniegta ar patērēšanas mākslīgu stimulēšanu.

   4) Krīzes laikā, kad patērēšanas mākslīgā stimulēšana vairs nenotiek, darba dalīšana var samazināties.

   5) Tā rezultātā samazināsies arī zinātniski tehnoloģiskais līmenis uz visas planētas.

   6) Neviens nezina, ko nozīmē ekonomika pēc krīzes (no 2008.g.), cik dziļi var notikt darba dalīšanas samazināšanās, zinātniski tehnoloģiskā līmeņa samazināšanās.

   7) ASV no 80.gadiem sāka mākslīgi stimulēt patērēšanu, lai attīstītu tehnoloģijas un palielinātu darba dalīšanu, taču piedzīvoja 2008.g. krīzi. Acīmredzot, pastāv kaut kāda robeža patērēšanas mākslīgajā stimulēšanā, kuru nedrīkst pārkāpt.  

Dažas refleksijas

   Kas ir kultūra?

   Kultūra ir īpaša programma (programmas) cilvēku sociālajai uzvedībai, darbībai un komunikācijai, nosakot šiem procesiem kārtību un konstruktīvu raksturu intelektuālās, mākslinieciskās, reliģiskās, ekonomiskās, zinātniskās, etnogrāfiskās, folkloristiskās un citās formās.

   Šajā definīcijā visstrīdīgākais ir jautājumā par „kārtību un konstruktīvu raksturu”. Labi saprotams, ka kultūrā eksistē arī kaut kas pretējs kārtībai un konstruktīvam raksturam.

*

   Manipulēt ir visvieglāk ar apātiskiem cilvēkiem un agresīviem cilvēkiem. Agresīvo cilvēku agresivitātes saknes ir apātiskums, cenšoties ar savu agresiju apliecināt savu esamību.

*

   Nīče: Wille zur Macht (varas griba).

*

   Dabiskais izolacionisms ir mentalitātes iezīme: hipertrofēts paštaisnīgums, aprobežotība, savas mazvērtības intuitīva atskarsme, kas veicina naidu pret svešo un bailes no svešā.

*

   Sācies ir aukstais pilsoņu karš starp cilvēkiem un postcilvēkiem, kuriem labā roka nezina, ko dara kreisā roka.

Sākums

   Antropoloģijā jēdzienu „kultūra” kā tehnisku terminu ieviesa Edward Tylor – antropoloģijas pamatlicējs, slavenās grāmatas „Pirmatnējā kultūra” (1871) autors. Viņš sevi uzskatīja par etnogrāfu.

   XIX gs. divas grāmatas sarakstīja Gustav Klemn (1802-1867). Abu grāmatu nosaukumā ir vārds „kultūra”.

   Pirmo koncepciju par kultūru kā uzvedību izstrādāja A.R.Radcliffe-Brown. Viņš interesējās par kultūru kā abstrakciju, kultūru kā sociālie signāli, kultūru kā psihiskās aizsardzības mehānismu, kultūru kā uzvedības abstrakciju.

   Vilhelms Ostvalds 1909.gadā pirmais ierunājās par jaunas zinātnes – kulturoloģijas – nepieciešamību. Viņš kultūru uzskatīja kā faktoru kopumu, kas kalpo sociālajam progresam, cilvēka un sabiedrības pilnveidošanai. Viņa ieskatā kultūra aptver cilvēka specifiskās īpašības, atšķirot Homo sapiens no citām dzīvajām būtnēm.

   XX gs. pret kultūru kā sistēmu izturējās Benedict Ruth, Herbert Spencer, L.A.White, Robert H.Lowie.

   L.A.White apcere „The Science of Culture” ir radikāls pagrieza punkts kultūras modernajā izpratnē. Viņam kultūra ir dinamiska pašorganizācijas interaktīva iekšēji vienota sistēma, kurai nav bioloģiskā iedaba. Kultūra ir Homo sapiens bioloģiskās esamības uzturētājs. Tātad: palīdz cilvēkam kā bioloģiskai būtnei dzīvot.

   XX gs. otrajā pusē Rietumos liela loma bija Clifford Geertz uzskatiem. Viņam kultūra ir zīmju sistēma; kultūras zīmes rada cilvēks un lasa pats cilvēks; zīmju analīze ir cilvēka darbības analīze un cilvēka uztveres analīze.

Jaunā sintēze

   Skaidri ir redzams, ka pie mums nelietība ir progresējusi. Radusies ir jauna tipa nelietība – nelietība sintēzē ar debilitāti. Jaunā tipa nelietība ir redzama politikā, augstākās izglītības biznesā, valsts iestāžu darbībā. Jaunā tipa nelietība ir redzama arī tik psihiski jūtīgā sfērā kā žurnālistika. Turklāt žurnālistikā nelietību un debilitāti satuvina Interneta iespējas. Internets paver iespēju garīgi nelīdzsvarotiem cilvēkiem tēlot žurnālistus (ekspertus, analītiķus, speciālistus), ievietojot savus “viedokļus” komentāros u.c. Internetā iespējamā anonimitāte (iespēja noslēpties aiz “nika”) ir viens ko galvenajiem katalizatoriem nelietības un debilitātes sintēzē. Minēto sintēzi atsevišķos gadījumos stimulē arī mediju (Interneta portālu) redakcijas nepārdomātā attieksme. Piemēram, publicējot tekstus ar “niku”. Turklāt publicējot tādus tekstus ar “niku”, kuros ir debili noķengāti citi darbi, kuru autori savus tekstus ir publicējuši ar īsto vārdu un uzvārdu. Tāda pieeja žurnālistikā (bet ne tikai žurnālistikā) normālā sabiedrībā tradicionāli tiek uzskatīta par denunciāciju. Diemžēl tāda pieeja žurnālistikā ir sastopama. Taču sevi cienoša žurnālistika, žurnālistika ar stabilu morāli profesionālo stāju, no šīs pieejas atsakās. Pats par sevi ir skaidrs, ka tādā gadījumā nevar būt runa ne par kādu polemiku, diskusiju. Runa var būt vienīgi par zemisku velmi kādu noķēngāt, gļēvi slēpjoties, lai neviens neuzzinātu denuncētāja vārdu. Polemikā, diskusijā var izmantot un izmanto pseidonīmu. Taču tādā gadījumā valda klasiska norma: pseidonīma lietotāja īstais vārds ir zināms ja ne visai sabiedrībai, tad vismaz ir zināms kādai sabiedrības daļai un vienmēr ir zināms attiecīgā medija redakcijai. Ne velti žurnālistu/publicistu biogrāfijās līdzās īstajam vārdam tiek norādīti arī viņu izmantotie pseidonīmi. Paldies Dievam, arī pie mums Internetā jau ir izveidojusies stabila morāli pamatota tradīcija nekomunicēt ar tiem, kuri mazdūšīgi slēpjas aiz “nika”. Zināms ir arī tas, ka nopietnos portālos nepublicē “darbus”, kurus ir atsūtījuši autori ar “niku”.