Skeptiķi saka: dzīves jēga neeksistē. Jēdziens „dzīves jēga” ir mākslīgi
izdomāts. Cilvēks ir radies bez noteikta eksistenciālā mērķa. Ja nav mērķis,
tad nevar būt dzīves jēga.
Radikālie darvinisti skaidro: cilvēka instinktos ir ietverti visi dzīves mērķi.
Filosofi čalo: dzīves jēga ir mistiskās, reliģiskās apziņas sastāvdaļa.
Diktatori zina: visiem cilvēkiem ir viens mērķis – dzīvot diktatūras
normu gaisotnē.
Demokrāti spiedz: katram cilvēkam ir sava dzīves jēga, savi dzīves
mērķi.
Sociologi prāto: dzīves jēga un izpratne par dzīves jēgu ietilpst
pasaules uzskatā; ja nav stabils pasaules uzskats, tad nav stabila izpratne par
dzīves jēgu; ja nav skaidrs pasaules uzskats un skaidra izpratne par dzīves
jēgu, tad sākās dažādas problēmas: sociālās, individuālās (alkoholisms,
narkomānija, klaidonība).
Kulturoloģija teoretizē: dzīves jēga ir vienota ar kultūras attīstību;
dzīves jēga nosaka kultūras attīstību; dzīves jēgu var uzskatīt par kultūras
attīstības faktoru; no dzīves jēgas definīcijas ir atkarīga kultūras attīstība.
Abstraktie humānisti domā: katrs cilvēks izvēlās savu dzīves jēgu,
iztēlojoties dabisko izvēles brīvību, patstāvības un neatkarības iespējas,
kuras nosaka vispārējās cilvēktiesības.