pirmdiena, 2014. gada 29. decembris

Dzīves jēga


   Skeptiķi saka: dzīves jēga neeksistē. Jēdziens „dzīves jēga” ir mākslīgi izdomāts. Cilvēks ir radies bez noteikta eksistenciālā mērķa. Ja nav mērķis, tad nevar būt dzīves jēga.
   Radikālie darvinisti skaidro: cilvēka instinktos ir ietverti visi dzīves mērķi.
   Filosofi čalo: dzīves jēga ir mistiskās, reliģiskās apziņas sastāvdaļa.
   Diktatori zina: visiem cilvēkiem ir viens mērķis – dzīvot diktatūras normu gaisotnē.
   Demokrāti spiedz: katram cilvēkam ir sava dzīves jēga, savi dzīves mērķi.
  Sociologi prāto: dzīves jēga un izpratne par dzīves jēgu ietilpst pasaules uzskatā; ja nav stabils pasaules uzskats, tad nav stabila izpratne par dzīves jēgu; ja nav skaidrs pasaules uzskats un skaidra izpratne par dzīves jēgu, tad sākās dažādas problēmas: sociālās, individuālās (alkoholisms, narkomānija, klaidonība).
  Kulturoloģija teoretizē: dzīves jēga ir vienota ar kultūras attīstību; dzīves jēga nosaka kultūras attīstību; dzīves jēgu var uzskatīt par kultūras attīstības faktoru; no dzīves jēgas definīcijas ir atkarīga kultūras attīstība.
  Abstraktie humānisti domā: katrs cilvēks izvēlās savu dzīves jēgu, iztēlojoties dabisko izvēles brīvību, patstāvības un neatkarības iespējas, kuras nosaka vispārējās cilvēktiesības. 

svētdiena, 2014. gada 28. decembris

Gēni



   Katrs cilvēks ir unikāls veidojums. Unikāla ir katra cilvēka gēnu kombinācija, kas mantota no vecākiem, vecvecākiem. Katrs indivīds ir konkrēts genotips. Katra indivīda genotips ietilpst cilvēces genofondā. Ģenētiskā informācija galvenokārt atrodas hromosomās. Cilvēkam ir 23 hromosomu pāri. Viens pāris atbild par evolūcijas izmaiņām. Gēna darbība ir atkarīga no saistības ar citiem gēniem. Gēnu terapija ļauj izlabot iedzimtos defektus bez iejaukšanās genofondā. Genofonds izmainās pakāpeniski. Par to liecina cilvēka mūža ilguma nemitīgā palielināšanās cilvēka evolūcijas laikā. Velmi pārvaldīt cilvēku genofondu veicina biotehnoloģiju, cilvēka genoma atšifrētāju, gēnu inženierijas ambīcijas. Gēnu ceļā nostājās ambiciozā kultūra.

Indokrinācija


   Indokrinācija ir eiropeīdu klasiska īpašība, par katru cenu vēloties citus sistemātiski un ilgstoši pamācīt vai ideoloģiski zombēt, lai citi bez ierunām pieņemtu Rietumu dzīves veidu, domāšanu, izglītību, saimniekošanas formātus utt. Indokrinācija ir vienota ar eiropeīdu velmi citus pakļaut un izmantot. Pašlaik ASV politikas stratēģija ir indokrinācijas spilgts piemērs, vēloties valdīt uz planētas. Eiropeīdi nemaz nav spējīgi izjust un respektēt kognitīvo disonansi starp ilgām un praksi no indokrinācijas viedokļa. Eiropeīdu ģeopolitiskā mentalitāte ir akla mentalitāte, nespējot pārvarēt indokrinācijas maldus. Eiropeīdu indokrinācija ir novedusi pie tā, ka Eiropa ir vēsturiski visļaunākais un visagresīvākais kontinents, - par to liecina kari, fašims, nacisms, komunisms, Osvencima, I un II, un III Pasaules karš. Protams, eiropeīdu pārvaldītā Ziemeļamerika cenšas atņemt Eiropas godu būt visļaunākajiem un visagresīvākajiem uz planētas. Taču eiropeīdi strauji zaudē agrākās indokrinācijas sasniegumus. Islama civilizācijas aktivitātes iezīmē eiropeīdu kolapsu planētas kundzībā.
  




pirmdiena, 2014. gada 15. decembris

Vērtību pētījums



   Rietumos pazīstama ir Ronald Inglehart un Christian Welzel darbība, organizējot Vispasaules vērtību pētījumu no postmateriālistiskās orientācijas viedokļa. Angļu valodā plašs materiāls tika publicēts 2005.gadā, krievu valodā – 2011.gadā. Minētie zinātnieki uzskata, ka aizvadīto 30 gadu laikā materiālisma vērtības nomaina postmateriālisma vērtības. Pētījumus sāka vispirms Rietumeiropā no 1981.gada, bet no 90.g. sākuma visā pasaulē – apm. 100 valstīs reizi piecos gados (worldvaluessurvey.org). 2003.gadā tika izstrādāta cilvēces attīstības teorija, kad cilvēka dzīves stadijas nosaka vērtības. Ja dzīves stadijā ir problemātiski iegūt materiālās vērtības un labumu (ēdienu, mājokli, drošību), tad ir vienas vērtības. Turpretī, ja cilvēks dzīvo industriālā sabiedrībā, tad augstu vērtē autoritāti, racionālismu, kārtību, drošību. Sabiedrībā, kurā nav jādomā par ēdienu, mājokli, drošību, parādās jaunas vērtības: tolerances ideja, pilsoniskā līdzdalība, dabas aizsardzība, pašizziņa. Cilvēka attīstības teorijas pamatā ir ideja, ka attīstība ir izvēles iespēju pieaugums. Sastopama emancipācijas tendence: pieaugot labklājībai, pieaug neuzticība autoritātēm, dzimumlīdztiesības prasības, vēršanās pret politisko eliti.

piektdiena, 2014. gada 5. decembris

Tektoloģija, kulturoloģija, kibernētika, sinerģētika


   Starpdisciplinārās pieejas alkas uzplauka XX gs. sākumā. Izpausmes veidi vairāki. Tajā skaitā A.Bogdanova velme radīt tektoloģiju un V.Ostvalda ierosinājums jaunajai zinātnei kulturoloģijai.
   Starpdisciplinārās pieejas vēsturiskā ģenēze sākās XVI-XVIII gs., kad zinātniskā doma cilvēku un sabiedrību uzlūkoja kā dabas sistēmas sastāvdaļu (Bekons, Dekarts, Leibnics). XIX gs. zinātnes krasi nodalās. Rodas divi atzari: zinātnes par dabu un zinātnes par garīgo kultūru. XX gs. notiek abu atzaru savdabīga tuvošanās. To veicina tādu kategoriju kā informācija, sistēma, struktūra, funkcija, vadība, sakari popularitāte un universālais izmantojums gan dabas zinātnēs, gan humanitārajās zinātnēs.
   Sinerģētikas jēdzienu pirmais lietoja ASV dizainers un arhitekts Ričards Fullers. Terminu „pārtvēra” Hermanis Hakens 1977.gadā. Sinerģētika kļuva universāla evolūcijas teorija. Kibernētika – universāla vadības teorija.
   Sinerģētika ir atvērtu sistēmu pētniecība. Pētnieciskais materiāls – sistēmas apakšsistēmas. Sinerģētiku var uzskatīt par zinātnisko metodi, pētot parādību rašanās iemeslus, attīstības stabilitāti un mainību. Sinerģētika ir sava veida domāšanas stils. Tāpat kā kulturoloģiskais domāšanas stils. Sinerģētika aizraujās ar katastrofu teoriju, haosa teoriju, fizisko kinētiku.  
   Sinerģētikai patīk nelīdzsvarotu sistēmu pētniecība: fizisko, kīmisko, bioloģisko, ekoloģisko, arī sociālo. Tās ir sistēmas, kurām piemīt pašorganizācijas princips. Sinerģētikai sistēmu pašorganizācija interesē gan kā nejaušību prioritāte, gan kā nepieciešamība. Tas tāpēc, ka haoss ir kārtības priekšnoteikums, taču kārtība vispār ir ļoti nestabila izpausme. Kārtība ir niecīgs slānis starp haosa diviem slāņiem.
  





ceturtdiena, 2014. gada 4. decembris

Kosmoglobālistika


   Kosmoglobālistikas avots ir antropokosmisms: K.Ciolkovskis, V.Vernadskis, A.Čiževskis, N.Holodnijs. Pamatā ir ideja par cilvēci kā vienotu veselumu, kas ir saistīts ar biosfēru, ģeogrāfisko vidi, kosmosu. Valda globālais evolucionisms kā vispārzinātniskais princips.
   Kosmoglobālistikas interešu centrā ir biopsihosocioģenēze: ilglaicīgo klimatisko svārstību ietekme uz dabu, cilvēku. Tiek analizēta periodiskā sistēma kosmisko procesu cikliem un to vienotībai ar procesiem uz Zemes.
   Tā, piemēram, cilvēces likteni nosaka paleoklimatiskais cikls. Liela loma Mēness konstelācijai, kas ilgst 1620 gadus ar 810 gadus ilgu aukstuma iestāšanos un 810 gadus ilgu globālo sasilšanu: 1) aukstums: 3912.-3102.g.p.m.ē., 2292.-1482.g.p.m.ē., 672.g.p.m.ē.-138.g., 948.-1758.g.; 2) sasilšana: 138.-948.g., 1758.-2568.g.
   Cikli nosaka Pasaules okeāna svārstības. Sasilšana izraisa sausumu, ūdens trūkumu.
   Rietumos antropokosmisma speciālists Sven Otto Pettersson (1848-1941), vācu paleoklimatologs Heinrihs Hartmuts.