Starpdisciplinārās pieejas alkas uzplauka XX gs. sākumā. Izpausmes veidi
vairāki. Tajā skaitā A.Bogdanova velme radīt tektoloģiju un V.Ostvalda
ierosinājums jaunajai zinātnei kulturoloģijai.
Starpdisciplinārās pieejas vēsturiskā ģenēze sākās XVI-XVIII gs., kad
zinātniskā doma cilvēku un sabiedrību uzlūkoja kā dabas sistēmas sastāvdaļu
(Bekons, Dekarts, Leibnics). XIX gs. zinātnes krasi nodalās. Rodas divi atzari:
zinātnes par dabu un zinātnes par garīgo kultūru. XX gs. notiek abu atzaru
savdabīga tuvošanās. To veicina tādu kategoriju kā informācija, sistēma,
struktūra, funkcija, vadība, sakari popularitāte un universālais izmantojums
gan dabas zinātnēs, gan humanitārajās zinātnēs.
Sinerģētikas jēdzienu pirmais lietoja ASV dizainers un arhitekts Ričards
Fullers. Terminu „pārtvēra” Hermanis Hakens 1977.gadā. Sinerģētika kļuva
universāla evolūcijas teorija. Kibernētika – universāla vadības teorija.
Sinerģētika ir atvērtu sistēmu pētniecība. Pētnieciskais materiāls –
sistēmas apakšsistēmas. Sinerģētiku var uzskatīt par zinātnisko metodi, pētot
parādību rašanās iemeslus, attīstības stabilitāti un mainību. Sinerģētika ir
sava veida domāšanas stils. Tāpat kā kulturoloģiskais domāšanas stils.
Sinerģētika aizraujās ar katastrofu teoriju, haosa teoriju, fizisko kinētiku.
Sinerģētikai patīk nelīdzsvarotu sistēmu pētniecība: fizisko, kīmisko,
bioloģisko, ekoloģisko, arī sociālo. Tās ir sistēmas, kurām piemīt
pašorganizācijas princips. Sinerģētikai sistēmu pašorganizācija interesē gan kā
nejaušību prioritāte, gan kā nepieciešamība. Tas tāpēc, ka haoss ir kārtības
priekšnoteikums, taču kārtība vispār ir ļoti nestabila izpausme. Kārtība ir niecīgs
slānis starp haosa diviem slāņiem.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru