Katrā sociāli ekonomiskajā
formācijā ir savs sabiedrības uzvedības reglaments. Kapitālismā kā pašslavinātā
demokrātiskā iekārtā arī ir savs sabiedrības uzvedības reglaments: tabu –
aizliegumu sistēma, sistēmiskie aizliegumi, nepareiza domāšana un pareiza
domāšana. Mūsdienu kapitālismā par to spilgti liecina politkorektuma,
tolerances un uzskatu plurālisma ideoloģija, kā arī, protams, demokrātijas
manipulatīvi demagoģiskā interpretācija. Savukārt sociālismā sabiedrības
uzvedības reglamentā bija tādi elementi kā antielitārisms, antikriminalitāte.
Sociālisma vara un ideoloģija centās nepieļaut elitārisma formēšanos, kā arī
nepieļāva priekšstatu par kriminalitātes saistību ar valsts varu. Sociālisma
pareizajā domāšanā neietilpa uzskats, ka ir elite un varas saplūšana ar
kriminālajām aprindām. Tāpēc pēcpadomju dzīves sākumā uzplauka valdošās kliķes
elitomānija un, protams, izvērtās ciniska no tautas neslēpta saplūšana ar
kriminalitāti, „elitēm” veidojot varas bandas. Pēcpadomju dzīvē tūlīt priekšplānā
nonāca sociālisma laikā nepareizās domāšanas saturs, jaunajos politiskajos un ideoloģiskajos
apstākļos kļūstot par pareizas domāšanas saturu. Neapšaubāmi, tāda metamorfoze
lieliski raksturo padomju cilvēku (labi izglītoto indivīdu) niecīgo cilvēcisko
kvalitāti, kas ir aptvērusi milzīgas masas un pat atsevišķas nelielas tautas.
trešdiena, 2015. gada 30. septembris
Jēdzieni un intonācija
Katrā laikmetā ir savi populāri jēdzieni
un to lietošanas intonācija. Jēdzienu lomu attiecīgajā laikmetā vislabāk
raksturo to filosofiskā, kulturoloģiskā un publicistiskā intonācija. Jēdzienus
var mantot no iepriekšējiem laikmetiem. Taču jēdzienu intonācija netiek
mantota. Jēdzienu intonācija iegūst jaunu semantisko auru (zemtekstu,
asociācijas), kas saskan ar attiecīgā laikmeta garīgo tonalitāti, attiecīgā
laikmeta idejiskajām interesēm un idejiskajām vajadzībām. Mūsdienām raksturīgu
intonāciju iegūst tādi jēdzieni (jēdzienu kopas) kā tehnoloģiskais genocīds,
tehnoloģiskā diktatūra, tehnotronās pasaules karš, tehnotronais ultimāts,
tehnotronā kapitulācija, tehnotronā koncentrācijas nometne.
Krīzes perioda funkcionalitāte
Visas kultūras un kultūras
atsevišķu segmentu vērtība izpaužās sarežģītos krīzes periodos. Kultūras autoru
(attiecīgās tautas) pilsoniskā, politiskā, morālā, zinātniskā, publicistiskā
pozīcija sarežģītos krīzes periodos atklājās pilnā mērā. Tā tas notiek tāpēc,
ka sarežģīti krīzes periodi stimulē tautas garīgā un intelektuālā potenciāla un
spēka maksimālu koncentrāciju. Šī koncentrācija veidojās saspringtā atmosfērā,
kad visa kultūra un atsevišķi tās segmenti izgaismojās vislielākajā spožumā,
atklājot visdažādākos negludumus, nepilnības, substancionālo nevērtību,
aplamību, pasionaritātes trūkumu utt. Tajā pašā laikā šajā spožumā atklājās arī
tas viss, kas ir pozitīvs attiecīgajā kultūrā un tās atsevišķajos segmentos. Tā
rezultātā sarežģītas krīzes periodam ir savdabīga funkcionalitāte – atklāt attiecīgās
kultūras (tautas) vērtību, kvalitatīvo stāvokli, konkrētas nepilnības un
konkrētas pilnvērtības.
piektdiena, 2015. gada 25. septembris
Sabiedriskā morāle
Sabiedriskās morāles centrā ir
jābūt likumības kultam, kad likumība ir sabiedrības locekļu svētākā lieta un
likumības ievērošana ir katra sabiedrības locekļa morālais imperatīvs. Ja tas
tā nav, tad ātri iestājās nelikumības kults. Tā tipiskākie atribūti ir
visatļautība, tiesiskais nihilisms, šizofrēniska likumu interpretēšana,
noziegumu brīvības akceptēšana.
Sabiedriskās morāles centrā
likumības kults var būt tikai tad, ja sabiedrībā likuma lomu izpilda cilvēku
sirdsapziņa - ģenētiski sakņota tiesiskuma un taisnīguma apziņa kā tautas
mentalitātes īpašība. To var veicināt tautas kultūra – tautā praktizētā
reliģiski morālā, laicīgi tikumiskā audzināšana ģimenē, skolā, darbavietā. Ļoti
liela loma ir adekvātai ideoloģijai, kas var panākt likumības kulta
nostiprināšanos sabiedrības garīgajā klimatā. Tas ir klimats, kurā
vispārpieņemta norma ir likumu ievērošana, kam seko ne tikai attiecīgie
politiskās varas institūti, bet cilvēki paši saskaņā ar savu morālo pārliecību
un iniciatīvu nelikumību novēršanā. Kultūras sasniegumi ģenētiski transformējās
cilvēku gēnos – bioloģiskajos mehānismos. Zinātne tagad par šo mutācijas
procesu zina jau diezgan daudz.
Substancionālās atšķirības
Starp cilvēku un postcilvēku nevar nepastāvēt substancionālās atšķirības.
Cilvēks dzīvo. Postcilvēks bauda dzīvi.
Cilvēks strādā. Postcilvēks gatavo projektu.
Cilvēks mācās. Postcilvēks izmanto izglītības
pakalpojumu.
Cilvēkam ir zināšanas. Postcilvēkam ir informācija.
Cilvēks glezno. Postcilvēks gatavo mākslas projektu.
Cilvēks lūdz Dievu. Postcilvēks līksmo.
Cilvēks apmeklē izstādi. Postcilvēks apmeklē akciju.
Cilvēks lasa. Postcilvēks gremdējās grāmatu pasaulē.
Cilvēks ir skaists. Postcilvēks ir seksīgs.
Cilvēks skatās TV pārraidi. Postcilvēks skatās šovu.
Cilvēkiem sieviete var būt palaistuve. Postcilvēkiem
sieviete var būt draiskule.
Cilvēks iepazīst cenas. Postcilvēks iepazīst supercenas.
Cilvēks saka, ka ir diena. Postcilvēks saka, ka ir nakts.
Cilvēks saka, ka 2x2=4. Postcilvēks saka, ka 2x2=5 (jeb
tik, cik viņam attiecīgajā situācijā nepieciešams).
Cilvēkam ir ideāli. Postcilvēkam ir prioritātes.
Cilvēks izgudro. Postcilvēks rada inovācijas.
Cilvēks izgudro radiolu. Postcilvēks izgudro inovāciju
klimatu.
Cilvēkam ir slava. Postcilvēkam ir atpazīstamība un „piārs”.
Ja kāds vēlās,
šo sarakstu var turpināt. Noteikti ir vēl citi piemēri. Tos vislabāk meklēt
jauno latviešu vislielākajā informatīvajā mēslu bedrē – pederastu delfos.
Dievs ir
dialektiķis. Lai īstenotos dialektikas visdažādākajos pretstatos centrētie
likumi, viņš ir radījis divus pretējus dzimumus – cilvēkus un postcilvēkus, kas
ir kļuvis sinonīms etnonīmam „latvieši”.
sestdiena, 2015. gada 19. septembris
Divas nāves
Filosofija vienmēr ir pievērsusies
divām nāvēm – fiziskajai nāvei un garīgajai nāvei. Fiziskās nāves apcerē ne
reti dominē interese par nāves bailēm, nāves priekšsajūtu, kā arī pēcnāves
stāvokli, par ko izsakās mistiķi. Fiziskās nāves iztirzājumā, ja tā var teikt,
ir lielāka konkrētība – fiziskās nāves precīzais fakts. Tas laika ziņā nav
maināms; fiziskā nāve ir iestājusies tad, kad organisms ir miris.
Savādāk ir ar garīgo nāvi, kas filosofijā
(bet ne tikai; arī morālajā publicistikā, daiļliteratūrā) tiek aplūkota katrā
vēsturiskajā laikmetā. Šajā jomā nav iespējama faktiskā konkrētība. Nav precīzi
definējams, kad iestājās garīgā nāve. Protams, pats jautājums par garīgo nāvi
ir abstrakts jautājums, metafizisks jautājums. Var līdz pasaules galam debatēt,
kas ir garīgā nāve, kādi ir tās kritēriji, kā izpaužās garīgā nāve. Par to ir
plaša bibliotēka.
Vienprātība ir par to, ka garīgā
nāve var iestāties ilgi pirms fiziskās nāves. Teiksim, cilvēks ēd, dzer,
staigā, strādā, runā, raksta, taču tajā pašā laikā ir skaidrs, ka dotais
cilvēks ir garīgais līķis. Viņš garīgi ir miris. Universāls kritērijs ir
garīguma trūkums. Garīgi mirušais cilvēks ir cilvēks bez garīguma. Protams, tas
it kā būtu pats par sevi saprotams. Tāpēc nākas precizēt, kas liecina par
garīguma trūkumu. Noteikti liecina nespēja patstāvīgi domāt, risināt
analītiskus uzdevumus, nespēja fiksēt garīgās parādības dzīvē, mākslā, zinātnē,
nespēja savā dzīvē vadīties no garīgiem ideāliem, garīgajām vērtībām,
neizpratne, kas vispār ir garīgums (Latvijā pašlaik ļoti raksturīgi mūsdienu
jauniešos).
Divas nāves piemīt ne tikai
atsevišķiem cilvēkiem, bet arī etniskām formācijām. Par tautas/civilizācijas garīgo
nāvi runā ne tikai filosofi, bet arī zinātnieki. Tiek akcentēta īpaša fāze, kas
liecina par etniskās formācijas garīgo nāvi. Arī latviešu tauta var turpināt
ēst, izlaist gāzi, enerģiski darboties, dziedāt un dancot, zagt un melot, taču
būs pilnīgi skaidrs, ka tā ir garīgi mirusi tauta bez normālas izglītības, zinātnes,
mākslas un literatūras, morāles un tikumības. Etniskās formācijas fiziskā nāve
var nebūt ilgu laiku. Taču garīgā nāve var būt drūms fakts krietnu laiku pirms
attiecīgā etnosa izšķīšanas tautu kokteilī. Noteikti daudzi latvieši šodien var
pat nesaprast, kāpēc tiek runāts par latviešu tautas nāvi. Viņi nespēj atšķirt
fizisko nāvi no garīgās nāves.
piektdiena, 2015. gada 18. septembris
Atvieglotais variants
Bijušajās padomju republikās tagad
ir jālieto jauns jēdziens – atvieglotais variants. Tas attiecas ne tikai uz
Latviju, bet arī uz Krieviju, kur šis jēdziens tika vispirms ieviests.
Atsevišķi krievu zinātnieki izsakās par atviegloto variantu attiecībā uz
izglītību. Tas nozīmē sekojošo. Pašlaik izglītības iestādēs par skolotājiem jau
strādā tie cilvēki, kuri augstāko izglītību (arī vidējo izglītību) ieguva
pēcpadomju laikā. Un, lūk, viņi izglītību ieguva saskaņā ar atviegloto
variantu. Viņu izglītība neizjuta tās prasības, kas izglītībā bija padomju
laikā. Viņi mācījās, studēja saskaņā ar atvieglotām prasībām. Tas nozīmē, ka
viņu darbības rezultāts ar jauno paaudzi arī būs atvieglots.
Izglītības līmenis pazeminās.
Viens no iemesliem ir šis atvieglotais variants. Lai kaut kā cīnītos pret šo
nelaimi, gudras iestādes (piem., mācību literatūras izdevniecības) neņem darbā
redaktorus jaunākus par 40 gadiem. Atvieglotā varianta pārstāvji neprot
literāro valodu. Minētā neoficiālā prakse ir Krievijas izdevniecībās.
Atvieglotais variants noteikti
neattiecās tikai uz izglītību. Tas attiecās uz visu kultūru. Latvijā tas
izpaužās ļoti uzskatāmi. Man negribās minēt piemērus, jo tie nomāc ar savu
grandiozo apjomu. Par augstāko izglītību nevēlos runāt. Uz augstskolām atnāk
jaunieši ar ļoti primitīvām zināšanām. Nezina ne vēsturi, ne ģeogrāfiju, ne
literatūras vēsturi. Par to, ka neprot rakstīt, arī nav vērts runāt. Savukārt
studijas vispār nav saucamas par atviegloto variantu. Jāizdomā ir cits jēdziens
procesam, kad var studēt bez speciālās literatūras lasīšanas, bez zinātnes utt.
Ir radusies atvieglota kultūra
vispār. Tā nav salīdzināma ar t.s. masu kultūru, kura cilvēkus šausmināja XX
gadsimtā. Šodienas atvieglotā kultūra ir kaut kas nesalīdzināmi primitīvāks,
seklāks, vulgārāks nekā t.s. masu kultūra.
ceturtdiena, 2015. gada 17. septembris
Bandas hermeneitika
Valsts bandītisma (valsts bandas)
analīzei speciālisti iesaka hermeneitiku. Jāizmanto ir hermeneitika: faktu,
izteikumu, notikumu, sižetu atšifrēšana, interpretācija. Informācija jāaplūko,
balstoties uz kontekstu, zemtekstu, citiem faktiem, citiem apstākļiem. Tas
tāpēc, ka banda slēpj informāciju par savu darbību. Informācija par bandas
darbību galvenokārt ir pieejama netiešā veidā; proti, ne no pašas bandas. Viens
no galvenajiem informācijas avotiem var būt t.s. pētnieciskā žurnālistika, kura
speciāli iedziļinās bandas darbībā un cenšas to atmaskot. Valsts bandītisma
analītikā žurnālistikas sniegtā informācija var būt gandrīz vienīgais
informācijas avots. Labs avots var būt arī oficiālā informācija par valsts
bandītu darbību – valdības lēmumi, parlamenta likumi, kas tiek izstrādāti un
pieņemti bandas interesēs. Tikai šīs informācijas izmantošana prasa lielu
analītisko darbu: prasmi attiecīgi interpretēt oficiālos dokumentus, spēju tos
sasaistīt ar agrākajiem dokumentiem, citu informāciju utt. Principā pie mums
Latvija valsts bandas atšifrēšana neprasa milzīgu intelektuālo potenciālu. Jo
primitīvāka tauta, jo primitīvāks tās valdības bandītisms, jo bandīti taču nāk
no primitīvās tautas. Ne reti valsts bandītisms iegūst īpaši primitīvu
raksturu. To veicina nesodamība, noziegumu brīvība. Savā visatļautībā valsts
bandīti zaudē galvu, izturās pavirši, iracionāli. Tādās reizēs nav nepieciešama
speciāla analītiskā sagatavotība, lai konstatētu valsts bandītismu. Latviešu
patoloģiskais stulbums ļoti uzskatāmi atsaucās uz latviešu valstiskā bandītisma
primitīvismu.
trešdiena, 2015. gada 9. septembris
Rases entropija
Entropija ir parādību un procesu
pāreja zemākā stāvoklī, izdalot zināmu enerģiju. „Baltās” rases entropija ir
izteikta jau labu laiku – no XX gs. 70.gadiem, kad jau 10 gadus virzījās
ārprātīgā demogrāfiskā pāreja un eiropeīdu liktenis jau bija zināms – izmiršana,
novecošana. Eiropeīdu entropijas izdalītā enerģija vispirms bija postmodernisma
murgi, pēc tam tos papildināja homoseksuālisma legalizācija, iracionālisma
uzplūdi, dzīves realitātes šizofrenizācija, maniakālā alkātība, veselā saprāta
trūkums politikā, ekonomikā, izglītībā. Eiropeīdu entropijas piemērs ir ES
varas elites pelēcība un nekompetence, idiotiskā aizbildināšanās ar tolerances
un politkorektuma nepieciešamību, milzīgie melu plūdi informācijas telpā. Vārdu
sakot, eiropeīdu entropija uzskatāmi izpaužās nespējā sev nodrošināt normālu
dzīvi un pašiem padziļinot savu antropoloģisko katastrofu. Skaidrs, ka latviešu
valdošā kliķe arī ir minētās entropijas sastāvdaļa. Ņemot vērā etnosa
attīstības līmeni, ļoti spilgta sastāvdaļa.
Guru komplekss
Uz cittautiešu fona ļoti izceļās
latviešu garīgais komplekss, kuru var nosaukt par guru kompleksu. Gan ikdienas dzīvē
var sastapt, gan publiskajā telpā (medijos, Internetā) var sastapt latviešus,
kuru galvenā esamības jēga ir visiem pierādīt, ka viņš ir visgudrākais,
visvaronīgākais, vislielākais nacionālais labdaris, pirmais un galvenais
organizātors, novitātes autors utt., u.tml. Šie latvieši cenšas pārliecināt, ka
bez viņiem nekas nebūtu noticis, nekas nebūtu noorganizēts, izdomāts, realizēts
utt. Turklāt vienmēr īpaši tiek akcentēta prioritāte, primārums; proti, dotais
latvietis ir bijis pirmais. Dotais latvietis ir pirmais izdomājis kādu
jēdzienu, teoriju. Viņš ir pirmais pateicis kādu patiesību, pirmais uzrakstījis
rakstu, pirmais novērtējis utt., bet citi ir viņa ideju, domu, ierosinājumu,
tēmu, sižetu zagļi, kuri viņam grib atņemt pirmā godu.
Guru komplekss ir sastopams visās
sfērās, kurās ir iespējams fiksēt pirmo autoru. Jocīgākais, ka ir sastopams arī
tādās sfērās, kurās pirmo autoru praktiski nav iespējams fiksēt. Teiksim,
idiotiski būtu censties noskaidrot, kurš ir latviešu lielākais Lāčplēsis.
Respektīvi, „brīvības” cīņas līderis nelietīgās „perestroikas” gados.
Tomēr guru komplekss nerimstās.
Tas nekas, ka smieklīga ir vairāku latviešu cīkstēšanās ap LTF izveidotāja
statusu. Katrs no viņiem saka, ka izveidoja LTF un bija LTF izveidošanas idejas
autors. Vēl smieklīgāka ir latviešu cīkstēšanās par tautas lielākā brīvības
cīnītāja godu XX gs. nogalē. Šajā jomā joprojām nepārspēts ir Grantiņš, Šteins.
Abonēt:
Ziņas (Atom)