Filosofija vienmēr ir pievērsusies
divām nāvēm – fiziskajai nāvei un garīgajai nāvei. Fiziskās nāves apcerē ne
reti dominē interese par nāves bailēm, nāves priekšsajūtu, kā arī pēcnāves
stāvokli, par ko izsakās mistiķi. Fiziskās nāves iztirzājumā, ja tā var teikt,
ir lielāka konkrētība – fiziskās nāves precīzais fakts. Tas laika ziņā nav
maināms; fiziskā nāve ir iestājusies tad, kad organisms ir miris.
Savādāk ir ar garīgo nāvi, kas filosofijā
(bet ne tikai; arī morālajā publicistikā, daiļliteratūrā) tiek aplūkota katrā
vēsturiskajā laikmetā. Šajā jomā nav iespējama faktiskā konkrētība. Nav precīzi
definējams, kad iestājās garīgā nāve. Protams, pats jautājums par garīgo nāvi
ir abstrakts jautājums, metafizisks jautājums. Var līdz pasaules galam debatēt,
kas ir garīgā nāve, kādi ir tās kritēriji, kā izpaužās garīgā nāve. Par to ir
plaša bibliotēka.
Vienprātība ir par to, ka garīgā
nāve var iestāties ilgi pirms fiziskās nāves. Teiksim, cilvēks ēd, dzer,
staigā, strādā, runā, raksta, taču tajā pašā laikā ir skaidrs, ka dotais
cilvēks ir garīgais līķis. Viņš garīgi ir miris. Universāls kritērijs ir
garīguma trūkums. Garīgi mirušais cilvēks ir cilvēks bez garīguma. Protams, tas
it kā būtu pats par sevi saprotams. Tāpēc nākas precizēt, kas liecina par
garīguma trūkumu. Noteikti liecina nespēja patstāvīgi domāt, risināt
analītiskus uzdevumus, nespēja fiksēt garīgās parādības dzīvē, mākslā, zinātnē,
nespēja savā dzīvē vadīties no garīgiem ideāliem, garīgajām vērtībām,
neizpratne, kas vispār ir garīgums (Latvijā pašlaik ļoti raksturīgi mūsdienu
jauniešos).
Divas nāves piemīt ne tikai
atsevišķiem cilvēkiem, bet arī etniskām formācijām. Par tautas/civilizācijas garīgo
nāvi runā ne tikai filosofi, bet arī zinātnieki. Tiek akcentēta īpaša fāze, kas
liecina par etniskās formācijas garīgo nāvi. Arī latviešu tauta var turpināt
ēst, izlaist gāzi, enerģiski darboties, dziedāt un dancot, zagt un melot, taču
būs pilnīgi skaidrs, ka tā ir garīgi mirusi tauta bez normālas izglītības, zinātnes,
mākslas un literatūras, morāles un tikumības. Etniskās formācijas fiziskā nāve
var nebūt ilgu laiku. Taču garīgā nāve var būt drūms fakts krietnu laiku pirms
attiecīgā etnosa izšķīšanas tautu kokteilī. Noteikti daudzi latvieši šodien var
pat nesaprast, kāpēc tiek runāts par latviešu tautas nāvi. Viņi nespēj atšķirt
fizisko nāvi no garīgās nāves.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru