Divas nāves

   Filosofija vienmēr ir pievērsusies divām nāvēm – fiziskajai nāvei un garīgajai nāvei. Fiziskās nāves apcerē ne reti dominē interese par nāves bailēm, nāves priekšsajūtu, kā arī pēcnāves stāvokli, par ko izsakās mistiķi. Fiziskās nāves iztirzājumā, ja tā var teikt, ir lielāka konkrētība – fiziskās nāves precīzais fakts. Tas laika ziņā nav maināms; fiziskā nāve ir iestājusies tad, kad organisms ir miris.

   Savādāk ir ar garīgo nāvi, kas filosofijā (bet ne tikai; arī morālajā publicistikā, daiļliteratūrā) tiek aplūkota katrā vēsturiskajā laikmetā. Šajā jomā nav iespējama faktiskā konkrētība. Nav precīzi definējams, kad iestājās garīgā nāve. Protams, pats jautājums par garīgo nāvi ir abstrakts jautājums, metafizisks jautājums. Var līdz pasaules galam debatēt, kas ir garīgā nāve, kādi ir tās kritēriji, kā izpaužās garīgā nāve. Par to ir plaša bibliotēka.

   Vienprātība ir par to, ka garīgā nāve var iestāties ilgi pirms fiziskās nāves. Teiksim, cilvēks ēd, dzer, staigā, strādā, runā, raksta, taču tajā pašā laikā ir skaidrs, ka dotais cilvēks ir garīgais līķis. Viņš garīgi ir miris. Universāls kritērijs ir garīguma trūkums. Garīgi mirušais cilvēks ir cilvēks bez garīguma. Protams, tas it kā būtu pats par sevi saprotams. Tāpēc nākas precizēt, kas liecina par garīguma trūkumu. Noteikti liecina nespēja patstāvīgi domāt, risināt analītiskus uzdevumus, nespēja fiksēt garīgās parādības dzīvē, mākslā, zinātnē, nespēja savā dzīvē vadīties no garīgiem ideāliem, garīgajām vērtībām, neizpratne, kas vispār ir garīgums (Latvijā pašlaik ļoti raksturīgi mūsdienu jauniešos).

   Divas nāves piemīt ne tikai atsevišķiem cilvēkiem, bet arī etniskām formācijām. Par tautas/civilizācijas garīgo nāvi runā ne tikai filosofi, bet arī zinātnieki. Tiek akcentēta īpaša fāze, kas liecina par etniskās formācijas garīgo nāvi. Arī latviešu tauta var turpināt ēst, izlaist gāzi, enerģiski darboties, dziedāt un dancot, zagt un melot, taču būs pilnīgi skaidrs, ka tā ir garīgi mirusi tauta bez normālas izglītības, zinātnes, mākslas un literatūras, morāles un tikumības. Etniskās formācijas fiziskā nāve var nebūt ilgu laiku. Taču garīgā nāve var būt drūms fakts krietnu laiku pirms attiecīgā etnosa izšķīšanas tautu kokteilī. Noteikti daudzi latvieši šodien var pat nesaprast, kāpēc tiek runāts par latviešu tautas nāvi. Viņi nespēj atšķirt fizisko nāvi no garīgās nāves.