Katrā sociāli ekonomiskajā
formācijā ir savs sabiedrības uzvedības reglaments. Kapitālismā kā pašslavinātā
demokrātiskā iekārtā arī ir savs sabiedrības uzvedības reglaments: tabu –
aizliegumu sistēma, sistēmiskie aizliegumi, nepareiza domāšana un pareiza
domāšana. Mūsdienu kapitālismā par to spilgti liecina politkorektuma,
tolerances un uzskatu plurālisma ideoloģija, kā arī, protams, demokrātijas
manipulatīvi demagoģiskā interpretācija. Savukārt sociālismā sabiedrības
uzvedības reglamentā bija tādi elementi kā antielitārisms, antikriminalitāte.
Sociālisma vara un ideoloģija centās nepieļaut elitārisma formēšanos, kā arī
nepieļāva priekšstatu par kriminalitātes saistību ar valsts varu. Sociālisma
pareizajā domāšanā neietilpa uzskats, ka ir elite un varas saplūšana ar
kriminālajām aprindām. Tāpēc pēcpadomju dzīves sākumā uzplauka valdošās kliķes
elitomānija un, protams, izvērtās ciniska no tautas neslēpta saplūšana ar
kriminalitāti, „elitēm” veidojot varas bandas. Pēcpadomju dzīvē tūlīt priekšplānā
nonāca sociālisma laikā nepareizās domāšanas saturs, jaunajos politiskajos un ideoloģiskajos
apstākļos kļūstot par pareizas domāšanas saturu. Neapšaubāmi, tāda metamorfoze
lieliski raksturo padomju cilvēku (labi izglītoto indivīdu) niecīgo cilvēcisko
kvalitāti, kas ir aptvērusi milzīgas masas un pat atsevišķas nelielas tautas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru