Apokalipses jātnieki

Nesen viens planetāra mēroga ierēdnis nosauca 4 galvenos cilvēces apdraudējumus (kā viņš teica, “apokalipses jātniekus”): 1) ģeopolitiskā destabilizācija, 2) klimata izmaiņas, 3) neuzticība politiskajiem institūtiem, 4) tehnoloģisko izgudrojumu noziedzīga izmantošana. Minētajā uzskaitījumā ir vairāki interesanti mo momenti. Pirmkārt, ģeopolitiskās destabilizācijas izvēle liecina par ģeopolitikas milzīgo lomu mūsdienu pasaulē (agrāk tā nebija). Taču pats galvenais ir tas, ka netieši tiek norādīta valstiskās suverenitātes atmiršana. Valstiskā suverenitāte vairs nav vērtība. Ja par normālu stāvokli uzskata ģeopolitisko atkarību un ideāls ir ģeopolitiskā stabilitāte (valstu atkarība kā sistēma), tad tas liecina par suverenitātes nevajadzību, arhaismu un varbūt pat par ģeopolitiskās destabilizācijas cēloni; proti, uz planētas ir vēl sliktas valstis, kuras cenšas būt neatkarīgas/suverēnas, bet tas ir apdraudoši, jo izraisa uz Zemes ģeopolitisko destabilizāciju. Otrkārt, klimata izmaiņu apdraudējums, saprotams, ir klaja modīga ākstība. Cilvēce vienmēr ir eksistējusi klimata klātbūtnē. Tātad ir jāsecina, ka cilvēces vēsturē vienmēr ir bijis klimata apdraudējums, kas viss ir lielas muļķības. Treškārt, nav minēts demogrāfiskais apdraudējums, ko katrā ziņā izraisa demogrāfiskā pāreja (1960-2050). Planētas iedzīvotāju skaita ārprātīgais pieaugums un šī pieauguma disproporcionālais raksturs (nesamērība starp rasēm) jau labu laiku (no XX gs.70.gadiem) ir izraisījis daudzas nelaimes uz Zemes. Īpaši tas attiecas uz planetāri globālo migrāciju un izmirstošās “baltās” iracionālajām izdarībām (finansu segmenta parazītismu, “globalizāciju”, seksuālajām perversijām, garīgās kultūras un politiskās sfēras degradāciju u.c.). Ceturtkārt, tehnoloģisko izgudrojumu noziedzīgā izmantošanā vienu no vislielākajiem ieguldījumiem noteikti rada “baltā” rase, vēloties dažādā veidā samazināt planētas iedzīvotāju skaitu. Par to tiek klusēts. Taču principā tendence ir skaidra. Tāpat ir skaidrs, ka pati “baltā” rase arī cieš (un varbūt visvairāk cieš) no planētas iedzīvotāju skaita samazināšanas medicīniskajiem, bioloģiskajiem, bakterioloģiskajiem, ideoloģiskajiem, vadāmā haosa “projektiem” rokfelleru, geitsu un citu bagātu un īpatni ambiciozu indivīdu “humānajā darbībā”.   

Tēzes par pašcieņas trūkumu

§  Pašcieņas (self-esteem) trūkums ir visjaunāko laiku viens no ārdošākajiem trendiem eiropeīdu inteliģencē. Pašcieņas izzušana liecina par Homo sapiens radikālu vēsturisko transformāciju – cilvēciskās būtības vitāli svarīgu parametru maiņu. Tiekamies ar hominīdu jauna tipa veidošanos. Tas acīmredzot ir evolūcijas procesa negatīvs atzars. Šajā procesā cilvēkā izzūd antropoloģiski klasiskās iezīmes, un jēdziena “cilvēks” vietā stājas jēdziens “postcilvēks”.

§  Cilvēces vēsturē (eiropiešu vēsturē) pašcieņa vienmēr ir tikusi uzskatīta par cilvēka vienu no svarīgākajiem garīgajiem atribūtiem. Cilvēks bez pašcieņas nav īsts cilvēks un nav labs cilvēks, nav sabiedrībai noderīgs un vajadzīgs cilvēks. Tik tikko minētie vērtējumi ir sastopami jau antīkajā laikmetā. Par cilvēka pašcieņu kā pašizziņas un pašattīstības rezultātu tiek runāts reliģiskajās mācībās, filosofijā, daiļliteratūrā, kā arī visjaunākajā laikā socioloģijā, psiholoģijā, ētikā. Tā, piemēram, reliģijā bez pašcieņas nav iespējams cilvēka ceļš pie Dieva. Savukārt filosofijā tiek akcentēta, piemēram, pašcieņas loma dzīves patiesības izpratnē un velmē zināt patiesību.

§  Pašcieņa ir ļoti svarīga kategorija katra cilvēka dzīvē. Pašcieņa nosaka cilvēka darbību, uzvedību un komunikāciju. Bez pašcieņas nav iedomājama cilvēka socializācija un pašrealizācija. Socializācijā un pašrealizācijā pašcieņa ir viena no galvenajām problēmām, no kuras risinājuma ir atkarīga cilvēka iesaistīšanās sociumā, kā arī cilvēka spēju un talantu konkrēta realizācija. Pašcieņa ietekmē cilvēka attieksmi pret apkārtējo vidi un saskarsmi ar citiem cilvēkiem. Tas, kurš ciena sevi, ar cieņu izturēsies arī pret pārējiem cilvēkiem un sabiedrības normām, vērtībām.

§  Pašcieņa ir cieši vienota ar morāli psiholoģiskās neatkarības apziņu. Respektīvi, ar vēlēšanos izpatikt citiem jeb ar tādas vēlēšanās neesamību. Ja cilvēks vēlas izpatikt citiem, tad viņš zaudē morāli psiholoģisko neatkarību un viņa pašcieņa degradējas. Ja ir vajadzīgi citu cilvēku slavējumi, tad tas liecina par pašcieņas bālumu.

§  Pašcieņas kritērijs ir cilvēka cienīgas dzīves nepieciešamība. Cilvēki ar augstu pašcieņu vēlas dzīvot cilvēkam cienīgu dzīvi. Praktiski tas nozīmē  iespēju saglabāt pašcieņu. Ja cilvēka dzīve ir kļuvusi necienīga, tad tas pirmkārt un galvenokārt ir trieciens cilvēka pašcieņai, iedragājot vai pat pilnā mērā atņemot cilvēkam pašcieņu.

§  Pašcieņa rodas tāpat kā viss pārējais cilvēkā. Proti, iedzimtības, izglītības un audzināšanas rezultātā. Pašcieņas esamībā liela loma ir pašcieņas reputācijai un autoritātei kultūrā. Pašcieņas trūkums kultūrā sekmē pašcieņas trūkumu cilvēkos.

§  Zinātnē (piem., socioloģijā un psiholoģijā) pašcieņa atrāda cilvēka paša subjektīvi emocionālo vērtību. Pašcieņas saturs ir cilvēka viedoklis pašam par sevi. Tāds viedoklis sastāv no divām daļām:  konkrētām atziņām par sevi un virmojošām emocijām sevis vērtējuma laikā.

§  Konkrētajām atziņām par sevi ir jābūt adekvātām, nepārspīlējot vai nenoniecinot savu kompetenci zināšanu jomā. Pašcieņa cilvēkā iet kopsolī ar paškritiku.

§  Pašcieņa cilvēkā iet kopsolī arī ar pašizziņu un pašattīstību, kas notiek visu mūžu. Tās ir lielas vērtības reliģiskajās mācībās, filosofijā. Pašizziņa un pašattīstība kopumā veido kardināli svarīgu procesu vārdā “pašaktualizācija”. Bez tās nav dzīves pilnības sajūtas, dzīves prieka sajūtas, dzīves jēgas sajūtas. Pašaktualizācijas savdabīga pašatskaite var notikt tādā intīmā žanrā kā dienasgrāmata.

§  No senseniem laikiem ir pazīstama prasība “Iepazīsti pats sevi” (lat. Nosce te ipsum). Dotā prasība aizsākās sengrieķu sabiedrībā un fiksēta grafīti tehnikā Delfos uz Apollona tempļa sienas. Šo prasību ļoti cienīja Platons, ietverot daudzos savos dialogos.

§  Visjaunākajā laikā sastopamā pašcieņas masveida trūkuma cēloņi ir vairāki. Viens no sākotnēji urdošākajiem cēloņiem noteikti ir atsacīšanās no Dieva un ateisma izplatība. Pašcieņa zaudēja savu tradicionālo reliģisko mērķi, kas veicināja askētismu – juteklisko tieksmju pārvarēšanu un atteikšanos no dzīves labumiem, lai sasniegtu reliģisko un tikumisko ideālu. Proti, pašcieņu kā ideālu. Ateisms ir cieši vienots ar materiālistisko dzīves uzskatu, kā arī garīguma devalvāciju. Tiecoties pēc materiālās labklājības, cilvēks nonāk konfliktā ar savu pašcieņu. “Komunistiskās partijas manifestā” šī nelaime ir nosaukta par noslīkšanu “egoistiskā aprēķina ledainajā ūdenī”.

§  Otrs ļoti efektīvs cēlonis ir masu sabiedrības izveidošanās eiropeīdu populācijā XIX gs. beigās. Masu sabiedrība pilnā mērā Rietumu civilizācijā nostiprinājās XX gadsimtā. Masu sabiedrības galvenais subjekts un reizē objekts ir t.s. masu cilvēks, vidusmēra cilvēks, parastais cilvēks. Šī cilvēka tipa nevērīgā attieksme pret garīgumu un garīgiem fenomeniem ir labi zināma. Tādi garīgie procesi kā pašizziņa, pašattīstība un paškritika tiek atklāti izsmieti un nicināti , izlēdzot jebkādu pozitīvu diskursu par pašapziņu.

§  Eiropeīdu inteliģencē pašapziņas trūkums visgraujošāko pakāpi sāka sasniegt no XX gs. 70. gadiem, kad demogrāfiskās pārejas sekas tiecās diktēt savus specifiskos antropoloģiskos noteikumus un sāka formēt “postcilvēku”.

§  Kas visjaunākajos laikos liecina par pašcieņas trūkumu? Atbilde ir šāda: Rietumu kultūras tradīciju, normu, vērtību ignorēšana ar slimīgi pārspīlētu patosu, nekaunēšanās publiski pievērsties un jūsmot par perverso, iracionālo, amorālo, idiotisko, debilo u.tml. Pašcieņai nav izredzes izdzīvot tādos antihumānos apstākļos, kad sabiedrībā pieprasītākais cilvēka tips ir cilvēks bez pašcieņas. Tāds cilvēka tips tiek didaktiski rekomendēts izglītībā un ideoloģiski propagandēts medijos. Pašcieņai nevar būt nekā kopēja ar eiropeīdu inteliģencē dominējo karjerismu, alkātību, konformismu.

Kritiskuma izskaidrojums

Sabiedrībā nav grūti ievērot kritiskuma galvenos kritiķus. Kritiskums visvairāk nepatīk filistriem (mietpilsoņiem/pelēkajiem zvirbuļiem), jo viņu pašu smadzenēs kritiskās domāšanas spējas ir ļoti niecīgas. Filistriem parasti nepatīk tie cilvēki, kuri viņuprāt dzīves visās norisēs saskata tikai slikto un tāpēc nemitīgi izplūst negatīvos vērtējumos. Filistru pārmetumam ir izskaidrojums. Visu nosaka tas, ka filistriem milzīgas grūtības sagādā nepieciešamība nošķirt emocionālo attieksmi no analītiskās attieksmes. Uz īstenības norisēm iespējami divi galvenie skatījuma leņķi: 1) emocionāls skatījums un 2) analītisks skatījums. Tas attiecas gan uz filistriem, gan uz tiem indivīdiem, kurus dēvē par personībām. Lieta ir tā, ka analītisks skatījums parasti sākas tad, ja nākas tikties ar relatīvi negatīvu norisi. Droši var teikt, ka negatīvas parādības stimulē analītisku skatījumu, bet nepārprotami pozitīvas norises stimulē emocionālu skatījumu. Mēs emocionāli izturamies pret skaisto, cēlo, gudro, konstruktīvo, radošo, talantīgo, tālredzīgo, kas atspoguļojas attiecīgajā pozitīvajā norisē. Viss pozitīvais stimulē emocionalitāti, bet nevis intelektu. Ja tiekoties ar pozitīvo sāk šalkot jūtas un gara saviļņojums, tad tiekoties ar negatīvo sāk uzbudināties prāts, sapratne, domāšana, analītiskais “gēns”. Pozitīvo nevēlamies izzināt ar prātu un ļaujam vaļu emocijām. Toties negatīvo tūlīt vēlamies analītiski kritiski izzināt, cenšoties noskaidrot attiecīgās negatīvās norises cēloni, kontekstu, sekas utt. Pozitīvo vēlamies emocionāli slavēt, jūsmot par formu un saturu, priecāties par autora talantu. Mums nav ne mazākās vēlēšanās sākt kaut ko kritizēt, apšaubīt, noliegt, nepieņemt utt. Ne velti daudzi cilvēki atsakās komentēt mākslinieciski augstā līmenī sacerētu dzejoli, muzikālo skaņdarbu, gleznu, nevēloties banalizēt daiļdarbu un arī savas emocionālās izjūtas. Cita lieta sociāli politiskās norises. Tām nepiemīt mākslinieciskums - spēja sagādāt emocionāli estētisko pārdzīvojumu. Kāds gan var būt mākslinieciskums proletariāta diktatūrai, korupcijai, šķiriskajai nevienlīdzībai, kriminālajam kapitālismam, neoliberālismam? Pat demokrātija nespēj izglītotu un gudru cilvēku emocionāli pozitīvi aizraut. Tikšanās ar sociāli politiskām norisēm vienmēr ir sākums intelektuālam procesam, balstoties uz prāta analītiskumu un kritiskumu. Emocionāla jūsma par kādu sociāli politisko fenomenu drīzāk atgādina kariķēšanu, un nekādi neliecina par saprātīgu attieksmi. Tādējādi filistri nekad nezaudēs savus klientus, un filistriem vienmēr nāksies smilkstēt par kritiskumu. Tā tas būs līdz tam laikam, kamēr būs sastopamas sociāli politiskās norises. Sociāli politiskajām norisēm vislabāk piestāv kritiskums un kritiski domājošu personību kritiskais vērtējums – kritiskā analītika.  

Tagadnes elementi (10)

·       Tiekamies ar manipulāciju vārdā “ģeopolitiskais plurālisms”. ASV izmanto daudzpolārās pasaules konceptu (tas asociējas ar plurālismu), lai nostiprinātu savu vienpolāro varu. ASV vasaļiem tiek iestāstīts, ka par viņiem rūpējas kā par patstāvīgiem daudzpolārās pasaules elementiem. Tā teikt, formas ziņā viss ir pareizi, taču pēc būtības tā ir klaja ņirgāšanās.

·       ASV ārpolitikā dominē Palmerstonas vikonta, Anglijas premjerministra Henry Temple (1784-1865) slavenā frāze: “Anglijai nav pastāvīgu draugu un ienaidnieku, Anglijai ir pastāvīgas intereses”.

·       Nacisma un komunisma (sociālisma) vienādošana, uzskatot abus idejiskos fenomenus par totalitārismu, sākās H.Ārendtas, Popera, fon Haijeka darbos.

·       “Baltās” rases noriets jau ir tik pamatīgs, ka neviens vairs negrib atcerēties hiliasma pieeju: būs 1000 gadus ilga miera valsts, kas iestāsies pirms pastarās tiesas. “Baltā” rase, apzinoties sava gala neizbēgamību, nenododas mesiāniskām ilgām un neuzticas nākotnes intuīcijai.

·       Jēdziens “mūsdienu liberālisms” nav filosofisks jēdziens, bet apzīmējums sociāli politiskam, ekonomiskam, ideoloģiskam modelim, kas ir speciāli radīts t.s. finansu kapitālisma periodā finansistu savtīgo interešu maskēšanai. Ja vēl nesen finansistu daļa saimnieciskajā darbībā (ekonomikā) bija apm. 5%, tad tagad šī daļa ir vairāk kā 50%, dodot iespēju aktīvi iejaukties sociāli politiskajās norisēs.

·       Tautas sabrukums sākas tad, kad sociālā diference ir lielāka nekā sociālā integrācija, sociālās centrbēdzes spēki ir varenāki nekā centrtieces spēki. Tā rezultātā sabrūk tautas vienotība, kuru agrāk cementēja tautas sociāli politiskie kopīgie mērķi.

·       Sākotnējā kapitāla iegūšana nelegālā un kriminālā veidā izaudzina kriminālu eliti – kriminalitāti atbalstošu inteliģenci. Tā palīdz ideoloģiski nostiprināt viedokli, ka zaglis ir zemes sāls, bet godīgs cilvēks ir margināls atkritums.

·       T.s. eirofīlu prioritātes: 1) starptautiskie likumi ir svarīgāki par nacionālajiem likumiem; 2) nacionālā suverenitāte ir nolādēta verdzības palieka.

·       Vienmēr politikas vērtējumā nepieciešams prast atšķirt spontānu rīcību no sistēmiskas rīcības, situatīvu rīcību no stratēģiskas rīcības.

·       Rietumu zemju valsts un tiesību teorijā īpašums ir svarīgāks par varu; Austrumu zemju – pretēji.

·       Visjaunāko laiku vēstures kropļošana var nonākt līdz Hitlera un nacisma reabilitācijai. Rietumu inteliģences pagrimums strauji progresē.

·       Psiholoģiskie (mentalitātes) fakti vienmēr nosaka sociālo parādību atšķirības dažādās kultūrās. Sociālie fakti vienmēr atklājas psiholoģijā. T.s interpsiholoģiskie fakti ir iespējami. Iespējama ir to ietekme. Intermentālā psiholoģija ir bijusi zinātnes uzmanības centrā (Tards).

·       Fantastiskā mūsdienu elektorāta apātija izslēdz jebkāda demarša iespējamību.

·       Analītiskās aprobežotības izpausme ir spēja saskatīt ekoloģisko, ekonomisko, ģeopolitisko krīzi, bet nespēja saskatīt galveno krīzi – demogrāfisko krīzi.