Tēzes par pašcieņas trūkumu

§  Pašcieņas (self-esteem) trūkums ir visjaunāko laiku viens no ārdošākajiem trendiem eiropeīdu inteliģencē. Pašcieņas izzušana liecina par Homo sapiens radikālu vēsturisko transformāciju – cilvēciskās būtības vitāli svarīgu parametru maiņu. Tiekamies ar hominīdu jauna tipa veidošanos. Tas acīmredzot ir evolūcijas procesa negatīvs atzars. Šajā procesā cilvēkā izzūd antropoloģiski klasiskās iezīmes, un jēdziena “cilvēks” vietā stājas jēdziens “postcilvēks”.

§  Cilvēces vēsturē (eiropiešu vēsturē) pašcieņa vienmēr ir tikusi uzskatīta par cilvēka vienu no svarīgākajiem garīgajiem atribūtiem. Cilvēks bez pašcieņas nav īsts cilvēks un nav labs cilvēks, nav sabiedrībai noderīgs un vajadzīgs cilvēks. Tik tikko minētie vērtējumi ir sastopami jau antīkajā laikmetā. Par cilvēka pašcieņu kā pašizziņas un pašattīstības rezultātu tiek runāts reliģiskajās mācībās, filosofijā, daiļliteratūrā, kā arī visjaunākajā laikā socioloģijā, psiholoģijā, ētikā. Tā, piemēram, reliģijā bez pašcieņas nav iespējams cilvēka ceļš pie Dieva. Savukārt filosofijā tiek akcentēta, piemēram, pašcieņas loma dzīves patiesības izpratnē un velmē zināt patiesību.

§  Pašcieņa ir ļoti svarīga kategorija katra cilvēka dzīvē. Pašcieņa nosaka cilvēka darbību, uzvedību un komunikāciju. Bez pašcieņas nav iedomājama cilvēka socializācija un pašrealizācija. Socializācijā un pašrealizācijā pašcieņa ir viena no galvenajām problēmām, no kuras risinājuma ir atkarīga cilvēka iesaistīšanās sociumā, kā arī cilvēka spēju un talantu konkrēta realizācija. Pašcieņa ietekmē cilvēka attieksmi pret apkārtējo vidi un saskarsmi ar citiem cilvēkiem. Tas, kurš ciena sevi, ar cieņu izturēsies arī pret pārējiem cilvēkiem un sabiedrības normām, vērtībām.

§  Pašcieņa ir cieši vienota ar morāli psiholoģiskās neatkarības apziņu. Respektīvi, ar vēlēšanos izpatikt citiem jeb ar tādas vēlēšanās neesamību. Ja cilvēks vēlas izpatikt citiem, tad viņš zaudē morāli psiholoģisko neatkarību un viņa pašcieņa degradējas. Ja ir vajadzīgi citu cilvēku slavējumi, tad tas liecina par pašcieņas bālumu.

§  Pašcieņas kritērijs ir cilvēka cienīgas dzīves nepieciešamība. Cilvēki ar augstu pašcieņu vēlas dzīvot cilvēkam cienīgu dzīvi. Praktiski tas nozīmē  iespēju saglabāt pašcieņu. Ja cilvēka dzīve ir kļuvusi necienīga, tad tas pirmkārt un galvenokārt ir trieciens cilvēka pašcieņai, iedragājot vai pat pilnā mērā atņemot cilvēkam pašcieņu.

§  Pašcieņa rodas tāpat kā viss pārējais cilvēkā. Proti, iedzimtības, izglītības un audzināšanas rezultātā. Pašcieņas esamībā liela loma ir pašcieņas reputācijai un autoritātei kultūrā. Pašcieņas trūkums kultūrā sekmē pašcieņas trūkumu cilvēkos.

§  Zinātnē (piem., socioloģijā un psiholoģijā) pašcieņa atrāda cilvēka paša subjektīvi emocionālo vērtību. Pašcieņas saturs ir cilvēka viedoklis pašam par sevi. Tāds viedoklis sastāv no divām daļām:  konkrētām atziņām par sevi un virmojošām emocijām sevis vērtējuma laikā.

§  Konkrētajām atziņām par sevi ir jābūt adekvātām, nepārspīlējot vai nenoniecinot savu kompetenci zināšanu jomā. Pašcieņa cilvēkā iet kopsolī ar paškritiku.

§  Pašcieņa cilvēkā iet kopsolī arī ar pašizziņu un pašattīstību, kas notiek visu mūžu. Tās ir lielas vērtības reliģiskajās mācībās, filosofijā. Pašizziņa un pašattīstība kopumā veido kardināli svarīgu procesu vārdā “pašaktualizācija”. Bez tās nav dzīves pilnības sajūtas, dzīves prieka sajūtas, dzīves jēgas sajūtas. Pašaktualizācijas savdabīga pašatskaite var notikt tādā intīmā žanrā kā dienasgrāmata.

§  No senseniem laikiem ir pazīstama prasība “Iepazīsti pats sevi” (lat. Nosce te ipsum). Dotā prasība aizsākās sengrieķu sabiedrībā un fiksēta grafīti tehnikā Delfos uz Apollona tempļa sienas. Šo prasību ļoti cienīja Platons, ietverot daudzos savos dialogos.

§  Visjaunākajā laikā sastopamā pašcieņas masveida trūkuma cēloņi ir vairāki. Viens no sākotnēji urdošākajiem cēloņiem noteikti ir atsacīšanās no Dieva un ateisma izplatība. Pašcieņa zaudēja savu tradicionālo reliģisko mērķi, kas veicināja askētismu – juteklisko tieksmju pārvarēšanu un atteikšanos no dzīves labumiem, lai sasniegtu reliģisko un tikumisko ideālu. Proti, pašcieņu kā ideālu. Ateisms ir cieši vienots ar materiālistisko dzīves uzskatu, kā arī garīguma devalvāciju. Tiecoties pēc materiālās labklājības, cilvēks nonāk konfliktā ar savu pašcieņu. “Komunistiskās partijas manifestā” šī nelaime ir nosaukta par noslīkšanu “egoistiskā aprēķina ledainajā ūdenī”.

§  Otrs ļoti efektīvs cēlonis ir masu sabiedrības izveidošanās eiropeīdu populācijā XIX gs. beigās. Masu sabiedrība pilnā mērā Rietumu civilizācijā nostiprinājās XX gadsimtā. Masu sabiedrības galvenais subjekts un reizē objekts ir t.s. masu cilvēks, vidusmēra cilvēks, parastais cilvēks. Šī cilvēka tipa nevērīgā attieksme pret garīgumu un garīgiem fenomeniem ir labi zināma. Tādi garīgie procesi kā pašizziņa, pašattīstība un paškritika tiek atklāti izsmieti un nicināti , izlēdzot jebkādu pozitīvu diskursu par pašapziņu.

§  Eiropeīdu inteliģencē pašapziņas trūkums visgraujošāko pakāpi sāka sasniegt no XX gs. 70. gadiem, kad demogrāfiskās pārejas sekas tiecās diktēt savus specifiskos antropoloģiskos noteikumus un sāka formēt “postcilvēku”.

§  Kas visjaunākajos laikos liecina par pašcieņas trūkumu? Atbilde ir šāda: Rietumu kultūras tradīciju, normu, vērtību ignorēšana ar slimīgi pārspīlētu patosu, nekaunēšanās publiski pievērsties un jūsmot par perverso, iracionālo, amorālo, idiotisko, debilo u.tml. Pašcieņai nav izredzes izdzīvot tādos antihumānos apstākļos, kad sabiedrībā pieprasītākais cilvēka tips ir cilvēks bez pašcieņas. Tāds cilvēka tips tiek didaktiski rekomendēts izglītībā un ideoloģiski propagandēts medijos. Pašcieņai nevar būt nekā kopēja ar eiropeīdu inteliģencē dominējo karjerismu, alkātību, konformismu.