Ø Zinātniskā interese par sabiedrisko apziņu sākās tikai XIX
gadsimtā. Tas bija laiks, kad Eiropā krasi pieauga iedzīvotāju skaits un radās
tādi jauni sociālie fenomeni kā masu sabiedrība, masu cilvēks, masu kultūra. Šo
fenomenu fiksēšana un analīze turpinājās XX gadsimtā.
Ø Pirms zinātniskā diskursa par masu sabiedrību un tās
sabiedrisko apziņu vispirms bija pūļa analītika. Pūlis bija vēsturiski vienmēr
sastopams. Pūļa skaidrojumi bija pazīstami no
antīkā laikmeta. Tāpēc masu sabiedrības klātbūtne vispirms netiešā veidā
atspoguļojās pūļa analītikā. Tā tas bija G.Lebona darbos.
Ø Masu sabiedrības un masu apziņas pirmo plašāko zinātnisko
skaidrojumu veica H.Ortega-i-Gasets XX gadsimta pirmajā pusē.
Ø Sabiedriskās apziņas jēdzienu Rietumos pirmais lietoja
izcilais franču sociologs Emīls Djurkheims. Tiesa, viņš nelietoja jēdzienu “sabiedriskā
apziņa”, bet lietoja jēdzienu “kolektīvā apziņa” (Counscience collective). Jēdziens “sabiedriskā apziņa” tiek lietots
marksismā. Pirmais šo jēdzienu esot lietojis Ļeņins 1895.gadā.
Ø Par sabiedrisko apziņu parasti sauc sabiedrībā sastopamo
kolektīvo priekšstatu summu. Sabiedriskā apziņa apliecina sabiedrības garīgo
stāvokli – dzīves īstenības uztveres un izpratnes līmeni.
Ø Sabiedrībā kolektīva priekšstatu summa varēja rasties,
pateicoties masu komunikācijai un masu izglītotībai. Tāpēc joprojām par
sabiedriskās apziņas galveno faktoru uzskata medijus, kuri dziļi ietekmē
sabiedrisko apziņu. Kā zināms, masu komunikācija vispirms sākās ar preses rašanos
un straujo uzplaukumu XIX gs. nogalē, radio un TV izmantošanu XX gadsimtā. XX
un XXI gadsimta mijā masu komukācijas līdzekļiem (MKL) pievienojās interneta
sociālie resursi. Būtisks sabiedriskās apziņas ietekmēšanas līdzeklis ir masu garīgā
kultūra (īpaši kino).
MKL spēj ietekmēt cilvēku dzīvi visā tās daudzveidībā.
Būtiski ietekmē domāšanas saturu – tēmas, idejisko ievirzi. MKL nosaka
domāšanas stilu, jaunu vērtību rašanos, kā arī kontrvērtību funkcionēšanu.
Ø Sabiedriskās apziņas fenomenā ietilpst tas, ko dēvē par
sabiedrisko domu. Ar tik tikko minēto jēdzienu apzīmē sabiedrības viedokli, kas
ir aktuāls zināmā laika periodā. Sabiedriskā doma ir ikdienišķa (relatīvi īslaicīga)
izpausme atšķirībā no sabiedriskās apziņas, kas var stabili funkcionēt ilgu
laiku. MKL nosaka sabiedrisko domu. Turklāt var būt tāds sabiedriskās domas
potenciāls, kas var būtiski izmainīt sabiedrisko apziņu relatīvi ātrā tempā.
Ø Apziņa ir individuāla parādība, taču to ietekmē vide
(kultūra): vecāki, radi, draugi, kultūras simbolika utt.
Ø Apziņas individualitātes (orģinalitātes, patstāvības)
līmenis cilvēkiem ir dažāds atkarībā no intelektuālās, garīgās attīstības
pakāpes, kā arī no izglītotības, erudīcijas apjoma. Tas atsaucas uz sabiedrisko
apziņu – tās monolītumu. Tāpēc aktuāls ir jautājums par sabiedriskās apziņas
subjektu. Nākas zināt, vai viena tipa sabiedriskā apziņa aptver visu sabiedrību
jeb katrai sociālajai grupai sabiedrībā ir sava specifiska sabiedriskā apziņa. Masu
sabiedrības (masu cilvēku) sabiedriskajā apziņā ļoti liela loma ir domāšanas
šabloniskumam, depersonalizētībai, masu kultūras stereotipiem, MKL propagandētajam
materiālam.
Ø Sabiedrības dzīvi regulē ne tikai likumi, konstitūcija.
Regulē arī morāle, kas pulsē sabiedrībā. Tāpēc ļoti liela loma sabiedriskajā
apziņā ir morāli tikumiskajam komponentam, kas praktiski funkcionē kā
sabiedrības dzīves kvalitātes motors.
Ø Djurkheims: “Tikumība
ir nepieciešamais minimums, bez kura nevar iztikt, tā ir ikdienas maize, bez
kuras sabiedrība nevar dzīvot”.
Ø Zinātne sabiedriskajā apziņā saskata divus līmeņus: 1)
ikdienišķi praktisko, kas ir psiholoģiskā izpausme, un 2) zinātniski
teorētisko, kas ir ideoloģiskā izpausme. Tāpēc sabiedriskās apziņas attīstībā
liela loma ir izglītībai, kura ietekmē zinātniski teorētisko līmeni, sniedzot
klasiskas zināšanas par dzīves visiem aspektiem – materiālo un garīgo sfēru.
Ø Cilvēkus vieno zināšanu kolektīvais raksturs. Zināšanas
vieno sabiedrisko apziņu.
Ø Cilvēks piedzimst ar instinktiem un spējām, kas ļauj viņam
attīstīties. Cilvēkā neiedzimst zināšanas; zināšanas cilvēks iegūst no
sabiedrības tajā pastāvošās izglītības ceļā. Zināšanām ir noteikts skatījums uz
dzīvi, noteikta vērtību sistēma; var teikt – zināšanas ir sabiedrība katrā
cilvēkā.
Ø Dzīves laikā izpaužas katra cilvēka individuālā pieredze
atkarībā no viņa prāta spējām, psihiskā satvara.
Ø Katrā cilvēkā ir divas apziņas – individuālā, tikai
attiecīgajam cilvēkam piemītošā, apziņa un sabiedriskā apziņa, kas ir kopēja
noteiktam sociālajam stratam.
Ø Jau tika minēts, ka sabiedriskā apziņa apliecina
sabiedrības garīgo stāvokli – dzīves īstenības uztveres un izpratnes kvalitatīvo
pakāpi. Šajā ziņā jautājums ir par to, cik dziļi un objektīvi sabiedrība izprot
dzīves realitāti. Sabiedriskās apziņas kvalitāti nosaka sabiedrības kompetence
realitātes izpratnē.
Ø Cilvēki nespēj ilgi pretoties ideoloģiskajai iedarbībai;
kad šī nespēja izvēršas zināmā cinismā un nihilismā, cilvēkiem zūd atbildība
par notiekošo valstī, sabiedrībā, tautā; zūd solidaritātes apziņa, līdzcietība,
patriotisms. Tas viss liecina par sabiedriskās apziņas degradāciju.