Sabiedriskās apziņas nianses

Ø  Zinātniskā interese par sabiedrisko apziņu sākās tikai XIX gadsimtā. Tas bija laiks, kad Eiropā krasi pieauga iedzīvotāju skaits un radās tādi jauni sociālie fenomeni kā masu sabiedrība, masu cilvēks, masu kultūra. Šo fenomenu fiksēšana un analīze turpinājās XX gadsimtā.

Ø  Pirms zinātniskā diskursa par masu sabiedrību un tās sabiedrisko apziņu vispirms bija pūļa analītika. Pūlis bija vēsturiski vienmēr sastopams. Pūļa skaidrojumi bija pazīstami   no antīkā laikmeta. Tāpēc masu sabiedrības klātbūtne vispirms netiešā veidā atspoguļojās pūļa analītikā. Tā tas bija G.Lebona darbos.

Ø  Masu sabiedrības un masu apziņas pirmo plašāko zinātnisko skaidrojumu veica H.Ortega-i-Gasets XX gadsimta pirmajā pusē.

Ø  Sabiedriskās apziņas jēdzienu Rietumos pirmais lietoja izcilais franču sociologs Emīls Djurkheims. Tiesa, viņš nelietoja jēdzienu “sabiedriskā apziņa”, bet lietoja jēdzienu “kolektīvā apziņa” (Counscience collective). Jēdziens “sabiedriskā apziņa” tiek lietots marksismā. Pirmais šo jēdzienu esot lietojis Ļeņins 1895.gadā.

Ø  Par sabiedrisko apziņu parasti sauc sabiedrībā sastopamo kolektīvo priekšstatu summu. Sabiedriskā apziņa apliecina sabiedrības garīgo stāvokli – dzīves īstenības uztveres un izpratnes līmeni.

Ø  Sabiedrībā kolektīva priekšstatu summa varēja rasties, pateicoties masu komunikācijai un masu izglītotībai. Tāpēc joprojām par sabiedriskās apziņas galveno faktoru uzskata medijus, kuri dziļi ietekmē sabiedrisko apziņu. Kā zināms, masu komunikācija vispirms sākās ar preses rašanos un straujo uzplaukumu XIX gs. nogalē, radio un TV izmantošanu XX gadsimtā. XX un XXI gadsimta mijā masu komukācijas līdzekļiem (MKL) pievienojās interneta sociālie resursi. Būtisks sabiedriskās apziņas ietekmēšanas līdzeklis ir masu garīgā kultūra (īpaši kino).

MKL spēj ietekmēt cilvēku dzīvi visā tās daudzveidībā. Būtiski ietekmē domāšanas saturu – tēmas, idejisko ievirzi. MKL nosaka domāšanas stilu, jaunu vērtību rašanos, kā arī kontrvērtību funkcionēšanu.

Ø  Sabiedriskās apziņas fenomenā ietilpst tas, ko dēvē par sabiedrisko domu. Ar tik tikko minēto jēdzienu apzīmē sabiedrības viedokli, kas ir aktuāls zināmā laika periodā. Sabiedriskā doma ir ikdienišķa (relatīvi īslaicīga) izpausme atšķirībā no sabiedriskās apziņas, kas var stabili funkcionēt ilgu laiku. MKL nosaka sabiedrisko domu. Turklāt var būt tāds sabiedriskās domas potenciāls, kas var būtiski izmainīt sabiedrisko apziņu relatīvi ātrā tempā.

Ø  Apziņa ir individuāla parādība, taču to ietekmē vide (kultūra): vecāki, radi, draugi, kultūras simbolika utt.

Ø  Apziņas individualitātes (orģinalitātes, patstāvības) līmenis cilvēkiem ir dažāds atkarībā no intelektuālās, garīgās attīstības pakāpes, kā arī no izglītotības, erudīcijas apjoma. Tas atsaucas uz sabiedrisko apziņu – tās monolītumu. Tāpēc aktuāls ir jautājums par sabiedriskās apziņas subjektu. Nākas zināt, vai viena tipa sabiedriskā apziņa aptver visu sabiedrību jeb katrai sociālajai grupai sabiedrībā ir sava specifiska sabiedriskā apziņa. Masu sabiedrības (masu cilvēku) sabiedriskajā apziņā ļoti liela loma ir domāšanas šabloniskumam, depersonalizētībai, masu kultūras stereotipiem, MKL propagandētajam materiālam.

Ø  Sabiedrības dzīvi regulē ne tikai likumi, konstitūcija. Regulē arī morāle, kas pulsē sabiedrībā. Tāpēc ļoti liela loma sabiedriskajā apziņā ir morāli tikumiskajam komponentam, kas praktiski funkcionē kā sabiedrības dzīves kvalitātes motors.

Ø   Djurkheims: “Tikumība ir nepieciešamais minimums, bez kura nevar iztikt, tā ir ikdienas maize, bez kuras sabiedrība nevar dzīvot”.

Ø  Zinātne sabiedriskajā apziņā saskata divus līmeņus: 1) ikdienišķi praktisko, kas ir psiholoģiskā izpausme, un 2) zinātniski teorētisko, kas ir ideoloģiskā izpausme. Tāpēc sabiedriskās apziņas attīstībā liela loma ir izglītībai, kura ietekmē zinātniski teorētisko līmeni, sniedzot klasiskas zināšanas par dzīves visiem aspektiem – materiālo un garīgo sfēru.

Ø  Cilvēkus vieno zināšanu kolektīvais raksturs. Zināšanas vieno sabiedrisko apziņu.

Ø  Cilvēks piedzimst ar instinktiem un spējām, kas ļauj viņam attīstīties. Cilvēkā neiedzimst zināšanas; zināšanas cilvēks iegūst no sabiedrības tajā pastāvošās izglītības ceļā. Zināšanām ir noteikts skatījums uz dzīvi, noteikta vērtību sistēma; var teikt – zināšanas ir sabiedrība katrā cilvēkā.

Ø  Dzīves laikā izpaužas katra cilvēka individuālā pieredze atkarībā no viņa prāta spējām, psihiskā satvara.

Ø  Katrā cilvēkā ir divas apziņas – individuālā, tikai attiecīgajam cilvēkam piemītošā, apziņa un sabiedriskā apziņa, kas ir kopēja noteiktam sociālajam stratam.

Ø  Jau tika minēts, ka sabiedriskā apziņa apliecina sabiedrības garīgo stāvokli – dzīves īstenības uztveres un izpratnes kvalitatīvo pakāpi. Šajā ziņā jautājums ir par to, cik dziļi un objektīvi sabiedrība izprot dzīves realitāti. Sabiedriskās apziņas kvalitāti nosaka sabiedrības kompetence realitātes izpratnē.

Ø  Cilvēki nespēj ilgi pretoties ideoloģiskajai iedarbībai; kad šī nespēja izvēršas zināmā cinismā un nihilismā, cilvēkiem zūd atbildība par notiekošo valstī, sabiedrībā, tautā; zūd solidaritātes apziņa, līdzcietība, patriotisms. Tas viss liecina par sabiedriskās apziņas degradāciju.