Ekonomikas paradoksi

Rietumu civilizācijas ekonomikas vēsturē ir vairākas neskaidras parādības, par kuru izcelsmi iespējamas vienīgi hipotēzes, bet nevis patiesības atklāsme. Pirmkārt un galvenokārt tas attiecas uz tirgus kardinālās lomas izcelsmi un t.s. ekonomisko determinismu: ticību, ka no ekonomikas cilvēka dzīvē viss ir atkarīgs un ekonomika ir cilvēka dzīves virzošais spēks. Cilvēka dzīvē nevis garīgās parādības ir svarīgas, bet svarīgas (vissvarīgākās) ir ekonomiskās parādības, tādējādi nodrošinot totāla materiālistiskā pasaules uzskata dominēšanu. Līdz XIX gs. tirgus nebija galvenais sabiedrībā. Līdz minētajam laikam cilvēki pret tirgu izturējās kā pret reālu nepieciešamību. Tirgus bija vajadzīgs. Taču nevienam nelikās, ka tirgus fenomenam (principam) ir jāvalda sabiedrībā. Antīkajā sabiedrībā, feodālajā sabiedrībā, senajās pilsētās-valstīs, viduslaiku pilsētās valstīs, viduslaiku monarhijās tirgus pastāvēja, bet tas nebija saistīts ar attiecīgo valstisko veidojumu ekonomiku, nekādā ziņā neietilpstot attiecīgo valstisko veidojumu ekonomiskajā sistēmā, pie tam vēl nenosakot šo sistēmu, kā tas notika no XIX gadsimta, kad kapitālisma iekārtā sociāli politisko sistēmu nosaka tirgus un tirgus kalpo kā mērvienība cilvēkam, sabiedrībai, valstij. Kapitālismā valda tirgus mentalitāte, tirgus ideoloģija, kuru argumentē politekonomiskās teorijas un koncepcijas, kuras zombē sabiedrību zem liberālisma/neoliberālisma jumta. Tas tagad ir labi zināms fakts. Tirgus mentalitāte radās pakāpeniski. Pirmatnējā sabiedrībā neviens netiecās gūt peļņu no ražošanas un tirdzniecības. Pastāvot naturālajam saimniekošanas veidam, tas nebija iespējams. Tirgus mentalitātes ģenēze ir saistīta ar naturālās saimniekošanas veida atmiršanu un pāreju uz t.s. industriālo saimniekošanas veidu, kad notiek preču masveidīga izgatavošana un tirdzniecība. Tirgus kolosālās autoritātes rašanos veicināja tas, ka kapitālismā darbs (cilvēks) un zeme (daba) kļuva prece. Darbs un zeme kļuva tirgošanās objekti, darbs un zeme tika pakļauti tirgus piedāvājuma un pieprasījuma cenu mehānismam. Iespējama hipotēze par ekonomiskā determinisma un materiālistiskā pasaules uzskata maldīgumu, balstoties uz maldīgiem pieņēmumiem un mākslīgi interpretējot cilvēka dzīves jēgu un cilvēka izpratni par pasauli. Maldīga ir ekonomisko motīvu ilūzija; proti, atziņa, ka cilvēkam vissvarīgākās ir materiālās (ekonomiskās) intereses – eksistences līdzekļu iegūšana. Cilvēks it kā nepārtraukti baidās par eksistences līdzekļu pieejamību, cilvēks nepārtraukti uztraucas, tā teikt, par maizi un ūdeni. Tāpēc cilvēkam ekonomika šķiet galvenā vērtība, un ekonomiskās intereses ir cilvēka galvenās intereses. Ņemot to vērā, ekonomiku cilvēks izvirza dzīves centrā un tajā skaitā sociālo procesu centrā, valstiskuma centrā, izglītības centrā, politikas centrā, kultūras centrā vispār. Cilvēks atzīst ekonomisko determinismu. Cilvēks pret tirgus ekonomiku izturas kā pret sociāli politiskās organizācijas formu, kas cilvēkam nodrošina eksistences līdzekļus. Taču tā ir ilūzija - maldīga ilūzija. Patiesībā cilvēka dzīvi visdziļākajā būtībā nenosaka materiālās intereses. Tāds priekšstats ir morālā, psiholoģiskā trauma. Saprotams, cilvēka motīvi var būt ekonomiski. Cilvēks rūpējas par eksistences līdzekļiem. Tas ir dabiski. Taču patiesībā tās intereses, kuras dēvē par cilvēka ekonomiskajām interesēm, visdziļākajā būtībā ir cilvēka sociālās intereses: rūpes par stāvokli sabiedrībā, rūpes par prestižu, statusu, personisko reputāciju, lepnums par ieņemto cienīgo stāvokli sabiedrībā. Ne velti Aristotelis un citi domātāji pret cilvēku izturējās kā pret sociālo būtni, bet nevis kā pret ekonomisko būtni. Īstenībā cilvēks nekad nav baidījies no bada un maniakāli izturējies pret eksitences līdzekļiem. Dzīvojot kolektīvā, vienmēr ir pieticis maizes visiem sabiedrības locekļiem. Rietumu etnosocioloģija ir izpētījusi cilvēku attieksmi pret eksistences līdekļiem un noskaidrojusi tik tikko minēto cilvēku attieksmi. Un vēl kas. Arī vēsturiski zināmās ekonomiskās sistēmas nekad nav priekšroku devušas eksistences līdzekļu faktoram. Ekonomiskajās sistēmās faktiski prioritāte ir sociālajām interesēm, bet nevis ekonomiskajām interesēm. Tas skan paradoksāli, taču pamatoti. Ekonomiskās sistēmas arī ir tendētas uz slavu, prestižu, lepnumu, citu valstu „apdzīšanu” u.tml. Ekonomiskās sistēmas ne reti sludina mērķi vairot cilvēku labklājību, padarīt cilvēkus laimīgus. Bet tas nav ekonomisks mērķis, bet gan sociāls, morāli psiholoģisks mērķis. Apgalvojums, ka kapitālisms ir ekonomiskā sistēma, ir mākslīgs un maldīgs apgalvojums. Tā ir marksisma un liberālisma/neoliberālisma ideoloģiskā tēze, kurai ir jākalpo savtīgos nolūkos; respektīvi, peļņas gūšanai, kas ir kapitālisma galvenais motīvs. Taču tas arī nav ekonomisks motīvs, bet dziļākajā būtībā tas ir sociāls motīvs, sniedzot peļņas ieguvējiem (bagātiem cilvēkiem) noteiktas sociālās privilēģijas. Šajā ziņā atkal ir konstatējams paradokss: lai gūtu peļņu tirgus ekonomikā, sociālās attiecības (attiecības starp cilvēkiem) tiek apzināti, voluntāri, politiski, ideoloģiski, zinātniski, publicistiski pakļautas ekonomiskajām attiecībām. Kapitālismā ir mākslīgi panākts, ka ekonomiskās attiecības komandē sociālās attiecības. Ja pirmskapitālistiskajā laikmetā cilvēka sociālais stāvoklis (ieņemamais amats, stāvoklis sabiedrībā) nosacīja viņa ienākumus, tad kapitālismā cilvēka sociālo stāvokli nosaka viņa ienākumi (bagātība). Tādējādi dzīves galvenā vērtība kļūst nauda (peļņa, bagātība). No šīs vērtības tiek apzināti, voluntāri, politiski, ideoloģiski, zinātniski, publicistiski nošķirtas garīgās vērtības: gods, lepnums, solidaritāte, pilsoņa pienākums, morālais pienākums, atbildība. Kapitālismā tiek iezombēts, ka garīgās vērtības neattiecas uz materiālo vērtību ražošanu un peļņas gūšanu. Darbdienās cilvēkam jābūt materiālistam, bet svētdienās viņš drīkstēja būt ideālists, ja pats tā vēlējās. Rezultātā pasaule un pasaules uzskats ir mākslīgi sadalīts divās daļās – materiālisma daļā un ideālisma daļā.

  

Filosofija

Neizzināma ir cilvēka izcelsme, Visuma izcelsme, dzīvības izcelsme, dzīvo būtņu daudzveidības izcelsme, kosmosa ietekme uz cilvēku. Arī filosofijā ir neizzināmi jautājumi, par kuriem filosofija jau ir filosofējusi vairākus tūkstošus gadu un turpinās filosofēt, kamēr dzīvos filosofējoši cilvēki. Filosofijā neizzināmi jautājumi ir vairāki: 1) vai filosofija var formulēt un iedzīvināt visiem cilvēkiem vienādi saprotamas un vienādi pieņemamas vērtības; tā saucamās vispārcilvēciskās vērtības faktiski ir fikcija, jo nedarbojas vienādi cilvēces raibajā kolektīvā; 2) vai filosofija spēj visiem ieskaidrot, kas ir saprātīgs un kas nav saprātīgs; 3) vai viena filosofa koncepcija var būt ideāli saprotama otram filosofam; 4) vai filosofija spēj rekomendēt visiem saprotamu pasauli. Var būt vēl viens jautājums: kas ir filosofija? Arī uz šo jautājumu nav visus apmierinoša atbilde, kamēr pastāv filosofija. Jautājums, tā vien liekas, arī pieder neizzināmo jautājumu grupai.

  

Nākotne

Izmirstošo un novecojošo eiropeīdu inteliģencē, kā parasti, arī mūsdienās ir slānis, kas sapņo par nākotni, kurā atspoguļosies zinātniski tehnoloģiskās domas progress – jauni izgudrojumi, jaunas iespējas, jauna tehnoloģija. Tas ir interesanti, ka sapņi par zinātnisko progresu vienmēr attiecās uz t.s. tehniskajām, precīzajām zinātnēm. Nekad netiek sapņots par progresu filosofijā, literatūrzinātnē, mākslas zinātnē. Nekad netiek sapņots par jaunu un pilnvērtīgāku Puškina, Šekspīra, Pikaso, Rafaela, Dantes mākslas izpratni, jaunu filosofisko dziļumu atklāšanu u.tml. Vienmēr sapņi par nākotni koncentrējas ap jaunu tehniku, jaunu tehnoloģiju, kurā atbalsojās cilvēka prāta varenums, nemitīgā spēja izdomāt kaut ko jaunu, lai atvieglotu sev dzīvi. Pašlaik sapņi par nākotni danco ap tādiem moderniem jēdzieniem kā mākslīgais intelekts, digitālais laikmets, robottehnika, kvantu dators, riska menedžeris. Mūsdienu tehnokrāti saka, ka cilvēkam nevajag lietas, bet lietu funkcijas; mūsdienu cilvēks netiecas meklēt informāciju, kā arī netiecas pēc informācijas daudzveidības; nākotnē cilvēku kā lielāko vērtību nomainīs mākslīgais intelekts kā lielākā vērtība, kas sniedz lielāku stabilitāti un neatkarību; izglītības mērķis būs cilvēkus darīt laimīgākus, t.i., harmoniskākus; cilvēkiem tiks organizēti emocionālā intelekta kursi.

   

Loģika

Loģika ir ļoti svarīga intelektuālā nepieciešamība. Loģika ir psihiski vesela un kognitīvi attīstīta prāta atribūts. Loģika ir pretmets bezprātam. Loģika ir kognitīvais fundaments pasaules izpratnei. Bez loģikas nav iespējams diskurss par būtību. Ja pietrūkst loģikas, tad būtības analītikas vietā stājas diskurss par formu, ārējām iezīmēm, simbolisko iedabu utt. Bez loģikas nav iespējamas jaunas idejas sociāli filosofiskajā domā, zinātniskajā domā. Godīga un  sistēmiska laikmeta megaanalīze arī nav iespējama bez loģikas. Loģika izpaužas tādās parādībās kā pēckristiānisma humānisms, kas ir nonācis totālās sekularizācijas strupceļā. Loģika būs vajadzīga, lai izveidotu pasaules uzskata jaunu konstrukciju un jaunu politekonomisko teoriju, kas būtu adekvāta demogrāfiskās pārejas izraisītajām sekām uz Zemes. Loģika valda mūsdienu tehnotronajā ērā. Loģika līdzdarbojas autoreferencē, cilvēkam darot kaut ko zināmu par sevi. Ideoloģija bez loģikas pārvēršas sholastikā. Tas pats notiek ar humanitārajām zinātnēm, kuras bez loģikas degradējas šarlatānismā. Loģiku māca izglītības iestādēs. Loģika ir vienīgā zinātne, kuru pasaulē māca jau apm. 2300 gadus. Māca jaunatnei domāšanas likumus. Domāšanas likumi ir jāņem vērā politiskajā sfērā, informācijas sfērā, ideoloģijas sfērā, zinātnes sfērā. Loģiskā intelekta problēma un loģiskā intelekta trūkums var kļūt valsts pastāvēšanas problēma un valsts drošības problēma. Taču eksistē arī tēze, ka loģika tautai ir bīstama. Loģika ir kārtības garants valstī. Loģiski domājoša tauta vēlas kārtību valstī. Bet tas nav tas, kas ir vajadzīgs tiem, kuriem kārtība valstī nav izdevīga un kuriem ir vajadzīgas tikai demonstratīvi dekorējošas izpausmes savu antisociālo, antinacionālo un izteikti savtīgo interešu realizācijai. Krimināli oligarhiskās iekārtas, noziegumu brīvības likvidācija, politisko procesu deoligarhizācija nav iespējama bez loģiskā politiskā intelekta. Valsts konstruktīvs politiskais modelis nav iespējams bez loģiskā politiskā intelekta. Tautas politiskajā apziņā ir jāvalda loģiski politiskajam intelektam.

  

Varas stūrakmeņi

Obligāts varas stūrakmenis ir izlūkošana. Varai ir jāizmanto visi izlūkošanas veidi. Speciālisti fiksē izlūkošanas piecus veidus: 1) militārā izlūkošana, noskaidrojot pretinieku spēku potenciālu; 2) politiskā izlūkošana, noskaidrojot politisko noskaņojumu savā politiskajā spēkā un pretinieku politiskajā spēkā; 3) kulturoloģiskā izlūkošana, noskaidrojot kultūras/civilizācijas kodus; 4) kognitīvā izlūkošana, noskaidrojot stāvokli pasaulē – t.s. pasaules ainu; 5) metafiziskā izlūkošana, noskaidrojot dzīves enerģiju savā sabiedrībā un citās sabiedrībās. Tik tikko dotajā uzskaitījumā atsevišķos gadījumos (3. un 5.) ir mainīta terminoloģija. Tā šeit atšķiras no dažu speciālistu terminoloģijas izlūkošanas veidu apzīmēšanā, taču attiecīgā izlūkošanas veida būtība ir saglabāta. Tā, piemēram, 5.veidā netiek lietots jēdziens „metafizika”, kaut gan runa ir par metafiziskām izpausmēm, noskaidrojot dzīves enerģiju; teiksim, nākas zināt, kāda dzīves enerģija dominē sabiedrībā; respektīvi, vai sabiedrībā dominē velme 1) dzīvot kā civilizētā pasaulē jeb 2) dzīvot vispār; tātad dominē tikai elementāras eksistences griba bez īpaša komforta (civilizētības) prasības. Obligāts varas stūrakmenis ir noteikta intelektuāli organizatoriskā secība, bez kuras nav iespējama varas iegūšana un varas funkcionēšana. Secība no viszemākā līmeņa līdz visaugstākajam līmenim ir šāda: taktika < operatīvā darbība < stratēģija < doktrīna < koncepcija < „sapnis” jeb nacionālās prioritātes. Secību no visaugstākā līmeņa līdz viszemākajam līmenim savas valsts izveidošanā varētu šādi raksturot: tautas sapnis par savu valsti > savas valsts projekts > valsts izveidošanas politiskā nostādne (atbrīvošanās cīņas, revolūcija, apvērsums u.tml.) > plāns un darbības principi valsts izveidošanai > konkrētu militāro, revolucionāro u.c. spēku potenciāla apzināšana un vērtēšana > konkrēta darbība konkrētos apstākļos valsts izveidošanai (taktika).

  

Zemnieki un pilsēta

   Pirmatnējais cilvēks atsevišķu sociālo filosofu ieskatā bija klejojošs dzīvnieks, zināms mikrokosms, kas nav saistīts ar noteiktu dzīves vietu un ir bez dzimtas, bailīgs un piesardzīgs, vienmēr tiecas sev kaut ko atraut no dabas. Pamatīgākas izmaiņas sākās tikai pēc zemkopības rašanās. Zemnieks necenšas aplaupīt dabu, bet gan cenšas izmainīt dabu. Zemnieka dvēsele saplūst ar dabas dvēseli. Naidīgā daba kļūst draugs un sabiedrotais. Zeme kļūst zeme-māte. Zemnieka viensēta ir grandiozs simbols pastāvīgai dzīves vietai, kā arī patstāvībai un privātīpašumam. Kas zemniekam ir viņa viensēta, tas kulturālam cilvēkam  ir pilsēta. Kulturālam cilvēkam pilsēta ir kaut kas pretējs klejošanai. Pilsēta liecina par pastāvību un patstāvību. Turpretī civilizācijas (kultūras norieta laikmeta) cilvēkam pilsēta zaudē savu simboliku – piesaisti noteiktai dzīves vietai. Civilizācijas cilvēks ir intelektuālais klejotājs – bez dzimtas, garīgi brīvs un atkal tāpat kā vēsturiskajā pirmatnībā ir kļuvis mikrokosms – nepazīst pat savus kaimiņus. Frāze „Ubi bene ibi patria” (kur labi, tur dzimtene) ir pareiza pirms kultūras (pirmatnējās mežonības) periodā (tas ir ļoti mākslīgs pieņēmums, jo kultūra ir vienmēr, kamēr ir cilvēks, kultūra ir arī pirmatnējās mežonības stadijā) un pēckultūras periodā, kad kultūra degradējas civilizācijā (arī ļoti mākslīgs pieņēmums). Visas lielās kultūras ir pilsētu kultūras, kad cilvēks ir pilsētbūvniecības dzīvnieks. Vispasaules vēstures kritērijs ir pilsēta, pilsētnieki. Vispasaules vēsture ir pilsētnieka, pilsētas cilvēka vēsture. Pilsēta ir cilvēku masu dvēsele, kura reizē ir arī vienojoša dvēsele – atsevišķu māju vienotāja. Benediktiešu mūki apmetās uz dzīvi neapdzīvotā laukā, franciskāņi un dominikāņi dzīvoja pilsētās. Pa īstam pirmie pilsētnieki bija jezuīti. Māksla, reliģija, zinātne, izglītība ir pilsētas garīgie elementi, sveši zemnieka dvēselei. Tas ir jāņem vērā, tipisku zemnieku (dzimtcilvēku) tautu analītikā, ja redzam, ka attiecīgajai tautai ir vienaldzīga attieksme un pat naidīga attieksme pret izglītību, mākslu, zinātni, reliģiju, kulturoloģiju, kultūras jēdzienu vispār. Minētā attieksme nav aprobežotības, mietpilsonības, tumsonības izpausme, bet gan zemnieka (dzimtcilvēka) mentalitātes izpausme, kurai ir tūkstošgadīga ģenētiski determinētā bāze.

  

Subjekti

Zinātnē un filosofijā par subjektiem dēvē procesu autorus, virzītājus, kontrolētājus, vadītājus. Tā tas ir sociālajos procesos un praktiski cilvēku katrā darbībā, uzvedībā un komunikācijā. Analizējot procesus, vienmēr nākas pievērst uzmanību subjektiem, noskaidrojot viņu motīvus, mērķus, stratēģiskās ieceres utt. Pret subjektu rīcību tradicionāli izturās kā pret racionālu rīcību. Tāda ir vispārējā loģika no laika gala. Cilvēku darbība, uzvedība un komunikācija ir racionāli izsvērti procesi. Neloģiski būtu, ja tas tā nebūtu. Taču vēsture liecina, ka subjektu rīcība praktiski dažkārt var nebūt racionāla. Tas, kas vieniem nav racionāls, citiem liekas racionāls, un viņi savā rīcībā neskata nekā neracionāla. Tādā gadījumā saka, ka klasiskais racionālisms, klasiskais zinātniskums neder, jo procesos nav veselais saprāts. Veselā saprāta trūkumam var būt dažādi iemesli. Subjekti, redzot, ka viņus novēro, redzot, ka citi uzmanīgi seko viņu rīcībai, var pieļaut racionālas kļūdas un izdarīt neracionālus, proti, neprognozējamus, soļus. Citi tūlīt šos soļus klasificē kā neatbilstošus veselajam saprātam, kaut gan principā par saprātu nevajadzētu žēloties.