Nākotne

Izmirstošo un novecojošo eiropeīdu inteliģencē, kā parasti, arī mūsdienās ir slānis, kas sapņo par nākotni, kurā atspoguļosies zinātniski tehnoloģiskās domas progress – jauni izgudrojumi, jaunas iespējas, jauna tehnoloģija. Tas ir interesanti, ka sapņi par zinātnisko progresu vienmēr attiecās uz t.s. tehniskajām, precīzajām zinātnēm. Nekad netiek sapņots par progresu filosofijā, literatūrzinātnē, mākslas zinātnē. Nekad netiek sapņots par jaunu un pilnvērtīgāku Puškina, Šekspīra, Pikaso, Rafaela, Dantes mākslas izpratni, jaunu filosofisko dziļumu atklāšanu u.tml. Vienmēr sapņi par nākotni koncentrējas ap jaunu tehniku, jaunu tehnoloģiju, kurā atbalsojās cilvēka prāta varenums, nemitīgā spēja izdomāt kaut ko jaunu, lai atvieglotu sev dzīvi. Pašlaik sapņi par nākotni danco ap tādiem moderniem jēdzieniem kā mākslīgais intelekts, digitālais laikmets, robottehnika, kvantu dators, riska menedžeris. Mūsdienu tehnokrāti saka, ka cilvēkam nevajag lietas, bet lietu funkcijas; mūsdienu cilvēks netiecas meklēt informāciju, kā arī netiecas pēc informācijas daudzveidības; nākotnē cilvēku kā lielāko vērtību nomainīs mākslīgais intelekts kā lielākā vērtība, kas sniedz lielāku stabilitāti un neatkarību; izglītības mērķis būs cilvēkus darīt laimīgākus, t.i., harmoniskākus; cilvēkiem tiks organizēti emocionālā intelekta kursi.