Etnopolitoloģiskas refleksijas

§  Politiskā domāšana ir vēsturiski nosacīta izpausme. Tās saknes ir tautas pagātnē – tautas intelektuālajā, garīgajā, kognitīvajā attīstībā. Politiskā domāšana un tās rezultāts vienmēr ir vienots ar politiskās apziņas pagātnes mantojumu. Politiskā teoretizēšana ir iespējama tikai tad, ja tāda nodarbošanās ir bijusi arī agrāk. Politiskā teoretizēšana vienmēr ir zināma tradīcija; proti, tā balstās uz tradīciju. Savukārt politiskā teoretizēšana ir iespējama vienīgi tad, ja etnosa mentalitātē ir teoretizēšanas („filosofēšanas”) tieksme, nosliece, vajadzība. Politiskās domāšanas izauklētās sociāli politiskās idejas ir tautas vēsturiskās attīstības nopelns. Šajā gadījumā iederas frāze „Context ir king” - karalis ir vēsturiskais konteksts.

§  Ja tautas nacionālās attīstības problēmas neapspriež savlaicīgi un politiski konstruktīvi, tad šīs problēmas uzkrājas, sabiezē un galu galā noved tautu līdz sabrukumam, katastrofai, sociāli politiskajai impotencei.

§  Tautas inteliģencē ir segments, kuram ir netieši vitāla ietekme uz politiku. Tā ir inteliģences daļa, kura demonstratīvi stāv pāri politikai. Inteliģences šī daļa atklāti lepojas ar savu nevēlēšanos un atsacīšanos iesaistīties politiskajos procesos  vai to komentēšanā Un, lūk, šī inteliģences daļa netieši funkcionē kā politikas bargākais kritiķis, politikas augstākais arbitrs, politikas kompetentākais vērtētājs. Politika vienmēr atskatās uz šo inteliģences daļu, jo šī inteliģences daļa asociējas ar idejisko pilnību, idejisko godīgumu, idejisko atbildību. Inteliģences šī daļa it kā dzīvo savā pasaulē („stikla būrī”). Tā publiski norāda uz savas pasaules suverenitāti. Taču faktiski šī pasaule kardināli ietekmē politiku, kā arī kultūras citus komponentus. Tāpat inteliģences šīs daļas demonstratīvā stāvēšana pāri politikai ir tikai skaista ilūzija. Reāli tā nav, jo inteliģences šī daļa no sava pašapmānīgā „stikla būra” uz dzīves īstenību raugās ļoti ieinteresēti un ļoti vērtējoši.

§  Tautas garīgās krīzes savlaicīga nepārvarēšana ātri izvēršas visos citos virzienos, kuri saistīti ar garīgumu. Tajā skaitā izvēršas politikā, sociālajā mobilizācijā, tautas pašapziņā, tautas pašcieņā. Tauta var savu zemi pārvērst par paradīzi tikai tad, ja pašā tautā ir paradīze un tas, ko poētiski dēvē par „dvēseles ekoloģiju”. Tāda tauta patiešām parlamenta vēlēšanās var „balsot ar sirdi”, jo tās sirds ir tautas garīgās paradizes cementētāja. Ja tā nav, tad nekādas ideoloģiskās un intelektuālās piruetes nepalīdz. Vēl mazāk spēj palīdzēt „kabineta ideoloģija” ar savu izsmalcināto retoriku un demagoģiju.

§  Talants vienmēr ir nestandarta fenomens. Tā tas ir arī etnopolitoloģijā, kur nestandartību pastiprina etniskā nestandartība – tautas identiskā oriģinalitāte, kas atsaucas uz talantīgo politiķi.

§  Tautas nacionālā elite ir sava veida sistēma. Precīzāk – tā rada valstisko sistēmu, uz kuru balstās valdība, parlaments. Tautas nacionālā elite nav tikai interešu grupa. Tautas nacionālā elite nav viendabīga. Tā sastāv no vairākām minigrupām jeb subgrupām, kuras drīkst dēvēt par klaniem. Ja likvidē klanus, tad sabrūk to radītā valstiskā sistēma. Klani var sistēmu izjaukt, ja vēlas. Klaniem ir resursi sistēmas likvidēšanai. PSRS sabruka, jo tās klani tā gribēja.

§  Pēc PSRS sabrukuma lielā mērā saglabājās padomju laika klani. Taču padomju laika klani papildinājās ar jaunu cilvēcisko materiālu. Jaunais cilvēciskais materiāls lieliski saskanēja ar jauno valstisko sistēmu, kuru radīja klani. Šī materiāla galvenās īpašības ir goda kodeksa trūkums, iedzimts vai iegūts pašcieņas trūkums, neizmērojama alkātība, negodīgums, varas kāre, sociālais darvinisms.

§  Neoliberālisms kā mūsdienu politikas un tajā skaitā mūsdienu etnopolitikas dzinējspēks nespēj izvairīties no stāvokļa, kad cilvēciskā eksistence ir tikai mantas un naudas dēļ. Tas rada idiotisku pašapmierinātību politikā: politiķi sevi slavē gan par labo savā darbībā, gan par slikto savā darbībā.  

Refleksiju kripatas (4)

§  Lasīts ir ieteikums „filosofēt ar cirvi”. Tas nozīmē kategoriski vērsties pret ideoloģiskajiem rēgiem, finansistu kapitālisma trockismu, vulgāro mietpilsonisko patoloģiju, centieniem neskaidro izskaidrot ar vēl kaut ko neskaidrāku, par ko latīņu valodā saka „obscurum per obscurius. Tāpat tas nozīmē nepieciešamību nesolidarizēties ar totālu pesimismu – vēsturisko, antropoloģisko, morāli tikumisko, sociālo, politisko, ideoloģisko totālo pesimismu, bet tā vietā solidarizēties, piemēram, ar morālo maksimālismu sakarā ar miroņu dancošanu nāves kapsētā, pret tagadnes eiropeīdiem bez mazākajām svārstībām izturoties kā pret dancojošiem miroņiem. „Filosofēšanu ar cirvi” vienmēr stimulē intelektuālās sāpes sociālo, antropoloģisko nelaimju klātbūtnē, kad labajam un ļaunajam ir vienāda autonomija, suverenitāte. „Filosofēšana ar cirvi” liecina par kritiski domājošas personības mērogu, sevi apliecinot humanitārā intelektuālisma virsotnē, bet nevis apliecinot absurdu ambiciozitāti intelektuālo konceptu radīšanā. Tagadnes tāda griezīga parādība kā atsacīšanās no idejiskās komplicētības arī ir pelnījusi „filosofēšanu ar cirvi”. Toties „filosofēšana ar cirvi” nav vajadzīga tādā gadījumā, ja tiek atzīts, ka civilizācijas kodā galvenā vienība ir sociālais taisnīgums un arī tautas fundamentāla vērtība ir sociālais taisnīgums.

§  Nespēja izskaidrot demogrāfiskās pārejas cēloni vedina atsaukties uz numinozumu – Dieva gribu, varenības izpausmi; numinozs ir kaut kas tāds, kurā transcendentālais (dievišķums) atklājas kā reizē pievilcīgs spēks un reizē bijību iedvesošs spēks. Demogrāfiskās pārejas sakarā numinozums kļūst apodiktisks (neapstrīdams, loģiski nepieciešams) spriedums.

§  Mūžīgajā filosofijā (philosophia perennis) ietilpst daudzas filosofiskās tēmas. Diemžēl neietilpst tēma par cilvēku esamību determinējošajiem trim pīlāriem: demogrāfiju, kultūru un mentalitāti. Filosofiskajās studijās šo pīlāru loma netiek saistīta ar cilvēku esamības pamatnosacījumiem. Demogrāfijas, kultūras, mentalitātes determinējošā loma cilvēku gaitās netiek aplūkota arī zinātnē. Atsevišķi izteikumi ir sastopami. Taču konsekventa pieeja neeksistē. Iespējams, tā tas turpināsies, jo mūsdienās ticība prātam ir sabrukusi. Filosofi ir kļuvuši „cilvēces funkcionāri”, kā viņus sarkastiski dēvē, balstoties uz asociācijām par funkcionāriem partijas, valsts u.c. institūcijās.

§  Eiropeīdu civilizācijas norietā groteska aura ir tehnooptimisma ideoloģijai, kuru sacer un propagandē robotizācijas, mākslīgā intelekta, informācijas tehnoloģiju fani. Tehnooptimisma ideoloģiju no tās dzīvespriecīgā, nākotnes ticības, dzīves vērtības akcentējošā ceļa nespēj novirzīt līdzās esošās tādas tagadnes melnās kaislības kā patērēšanas orģija, dzīves baudīšanas fanātisms, garīguma nicināšana, naudas kults, morālo normu sabrukums, nacionālo valstu suverenitātes likvidēšana, kad viss sliktais ir ārēji redzams, bet tas nozīmē, ka sociuma dziļumos (apziņā) ir vēl daudz sliktāks stāvoklis. Tehnooptimisma ideoloģijas autorus un aplaudētājus neattur drūmais diskurss par tagadnes Sodomu un Gomoru, mūsdienu Gorgonas ārdīšanos, visu pārvēršot iracionālā un perversā akmenī. Neattur nepārprotami acīmredzamā eiropeīdu pašiznīcināšanās mānija, kad viss jau ir novests līdz tādai pakāpei, ka vairs nav iespējama Armagedona – pēdējās kaujas vieta labā cīņai ar ļauno. Eiropeīdu autoagresija un autodestrukcija jau ir tik grandioza, ka Apokalipses pareģojumi vairs nešķiet pārspīlēta prognoze.