§ Politiskā domāšana ir
vēsturiski nosacīta izpausme. Tās saknes ir tautas pagātnē – tautas
intelektuālajā, garīgajā, kognitīvajā attīstībā. Politiskā domāšana un tās
rezultāts vienmēr ir vienots ar politiskās apziņas pagātnes mantojumu.
Politiskā teoretizēšana ir iespējama tikai tad, ja tāda nodarbošanās ir bijusi
arī agrāk. Politiskā teoretizēšana vienmēr ir zināma tradīcija; proti, tā
balstās uz tradīciju. Savukārt politiskā teoretizēšana ir iespējama vienīgi
tad, ja etnosa mentalitātē ir teoretizēšanas („filosofēšanas”) tieksme,
nosliece, vajadzība. Politiskās domāšanas izauklētās sociāli politiskās idejas
ir tautas vēsturiskās attīstības nopelns. Šajā gadījumā iederas frāze „Context ir king” - karalis ir
vēsturiskais konteksts.
§ Ja tautas nacionālās
attīstības problēmas neapspriež savlaicīgi un politiski konstruktīvi, tad šīs
problēmas uzkrājas, sabiezē un galu galā noved tautu līdz sabrukumam,
katastrofai, sociāli politiskajai impotencei.
§ Tautas inteliģencē ir
segments, kuram ir netieši vitāla ietekme uz politiku. Tā ir inteliģences daļa,
kura demonstratīvi stāv pāri politikai. Inteliģences šī daļa atklāti lepojas ar
savu nevēlēšanos un atsacīšanos iesaistīties politiskajos procesos vai to komentēšanā Un, lūk, šī inteliģences
daļa netieši funkcionē kā politikas bargākais kritiķis, politikas augstākais
arbitrs, politikas kompetentākais vērtētājs. Politika vienmēr atskatās uz šo
inteliģences daļu, jo šī inteliģences daļa asociējas ar idejisko pilnību,
idejisko godīgumu, idejisko atbildību. Inteliģences šī daļa it kā dzīvo savā
pasaulē („stikla būrī”). Tā publiski norāda uz savas pasaules suverenitāti.
Taču faktiski šī pasaule kardināli ietekmē politiku, kā arī kultūras citus
komponentus. Tāpat inteliģences šīs daļas demonstratīvā stāvēšana pāri
politikai ir tikai skaista ilūzija. Reāli tā nav, jo inteliģences šī daļa no
sava pašapmānīgā „stikla būra” uz dzīves īstenību raugās ļoti ieinteresēti un
ļoti vērtējoši.
§ Tautas garīgās krīzes
savlaicīga nepārvarēšana ātri izvēršas visos citos virzienos, kuri saistīti ar
garīgumu. Tajā skaitā izvēršas politikā, sociālajā mobilizācijā, tautas
pašapziņā, tautas pašcieņā. Tauta var savu zemi pārvērst par paradīzi tikai tad,
ja pašā tautā ir paradīze un tas, ko poētiski dēvē par „dvēseles ekoloģiju”.
Tāda tauta patiešām parlamenta vēlēšanās var „balsot ar sirdi”, jo tās sirds ir
tautas garīgās paradizes cementētāja. Ja tā nav, tad nekādas ideoloģiskās un
intelektuālās piruetes nepalīdz. Vēl mazāk spēj palīdzēt „kabineta ideoloģija”
ar savu izsmalcināto retoriku un demagoģiju.
§ Talants vienmēr ir
nestandarta fenomens. Tā tas ir arī etnopolitoloģijā, kur nestandartību
pastiprina etniskā nestandartība – tautas identiskā oriģinalitāte, kas atsaucas
uz talantīgo politiķi.
§ Tautas nacionālā elite
ir sava veida sistēma. Precīzāk – tā rada valstisko sistēmu, uz kuru balstās
valdība, parlaments. Tautas nacionālā elite nav tikai interešu grupa. Tautas
nacionālā elite nav viendabīga. Tā sastāv no vairākām minigrupām jeb subgrupām,
kuras drīkst dēvēt par klaniem. Ja likvidē klanus, tad sabrūk to radītā
valstiskā sistēma. Klani var sistēmu izjaukt, ja vēlas. Klaniem ir resursi
sistēmas likvidēšanai. PSRS sabruka, jo tās klani tā gribēja.
§ Pēc PSRS sabrukuma lielā
mērā saglabājās padomju laika klani. Taču padomju laika klani papildinājās ar
jaunu cilvēcisko materiālu. Jaunais cilvēciskais materiāls lieliski saskanēja
ar jauno valstisko sistēmu, kuru radīja klani. Šī materiāla galvenās īpašības
ir goda kodeksa trūkums, iedzimts vai iegūts pašcieņas trūkums, neizmērojama
alkātība, negodīgums, varas kāre, sociālais darvinisms.
§ Neoliberālisms kā
mūsdienu politikas un tajā skaitā mūsdienu etnopolitikas dzinējspēks nespēj
izvairīties no stāvokļa, kad cilvēciskā eksistence ir tikai mantas un naudas
dēļ. Tas rada idiotisku pašapmierinātību politikā: politiķi sevi slavē gan par
labo savā darbībā, gan par slikto savā darbībā.