Etnopolitoloģiskas refleksijas

§  Politiskā domāšana ir vēsturiski nosacīta izpausme. Tās saknes ir tautas pagātnē – tautas intelektuālajā, garīgajā, kognitīvajā attīstībā. Politiskā domāšana un tās rezultāts vienmēr ir vienots ar politiskās apziņas pagātnes mantojumu. Politiskā teoretizēšana ir iespējama tikai tad, ja tāda nodarbošanās ir bijusi arī agrāk. Politiskā teoretizēšana vienmēr ir zināma tradīcija; proti, tā balstās uz tradīciju. Savukārt politiskā teoretizēšana ir iespējama vienīgi tad, ja etnosa mentalitātē ir teoretizēšanas („filosofēšanas”) tieksme, nosliece, vajadzība. Politiskās domāšanas izauklētās sociāli politiskās idejas ir tautas vēsturiskās attīstības nopelns. Šajā gadījumā iederas frāze „Context ir king” - karalis ir vēsturiskais konteksts.

§  Ja tautas nacionālās attīstības problēmas neapspriež savlaicīgi un politiski konstruktīvi, tad šīs problēmas uzkrājas, sabiezē un galu galā noved tautu līdz sabrukumam, katastrofai, sociāli politiskajai impotencei.

§  Tautas inteliģencē ir segments, kuram ir netieši vitāla ietekme uz politiku. Tā ir inteliģences daļa, kura demonstratīvi stāv pāri politikai. Inteliģences šī daļa atklāti lepojas ar savu nevēlēšanos un atsacīšanos iesaistīties politiskajos procesos  vai to komentēšanā Un, lūk, šī inteliģences daļa netieši funkcionē kā politikas bargākais kritiķis, politikas augstākais arbitrs, politikas kompetentākais vērtētājs. Politika vienmēr atskatās uz šo inteliģences daļu, jo šī inteliģences daļa asociējas ar idejisko pilnību, idejisko godīgumu, idejisko atbildību. Inteliģences šī daļa it kā dzīvo savā pasaulē („stikla būrī”). Tā publiski norāda uz savas pasaules suverenitāti. Taču faktiski šī pasaule kardināli ietekmē politiku, kā arī kultūras citus komponentus. Tāpat inteliģences šīs daļas demonstratīvā stāvēšana pāri politikai ir tikai skaista ilūzija. Reāli tā nav, jo inteliģences šī daļa no sava pašapmānīgā „stikla būra” uz dzīves īstenību raugās ļoti ieinteresēti un ļoti vērtējoši.

§  Tautas garīgās krīzes savlaicīga nepārvarēšana ātri izvēršas visos citos virzienos, kuri saistīti ar garīgumu. Tajā skaitā izvēršas politikā, sociālajā mobilizācijā, tautas pašapziņā, tautas pašcieņā. Tauta var savu zemi pārvērst par paradīzi tikai tad, ja pašā tautā ir paradīze un tas, ko poētiski dēvē par „dvēseles ekoloģiju”. Tāda tauta patiešām parlamenta vēlēšanās var „balsot ar sirdi”, jo tās sirds ir tautas garīgās paradizes cementētāja. Ja tā nav, tad nekādas ideoloģiskās un intelektuālās piruetes nepalīdz. Vēl mazāk spēj palīdzēt „kabineta ideoloģija” ar savu izsmalcināto retoriku un demagoģiju.

§  Talants vienmēr ir nestandarta fenomens. Tā tas ir arī etnopolitoloģijā, kur nestandartību pastiprina etniskā nestandartība – tautas identiskā oriģinalitāte, kas atsaucas uz talantīgo politiķi.

§  Tautas nacionālā elite ir sava veida sistēma. Precīzāk – tā rada valstisko sistēmu, uz kuru balstās valdība, parlaments. Tautas nacionālā elite nav tikai interešu grupa. Tautas nacionālā elite nav viendabīga. Tā sastāv no vairākām minigrupām jeb subgrupām, kuras drīkst dēvēt par klaniem. Ja likvidē klanus, tad sabrūk to radītā valstiskā sistēma. Klani var sistēmu izjaukt, ja vēlas. Klaniem ir resursi sistēmas likvidēšanai. PSRS sabruka, jo tās klani tā gribēja.

§  Pēc PSRS sabrukuma lielā mērā saglabājās padomju laika klani. Taču padomju laika klani papildinājās ar jaunu cilvēcisko materiālu. Jaunais cilvēciskais materiāls lieliski saskanēja ar jauno valstisko sistēmu, kuru radīja klani. Šī materiāla galvenās īpašības ir goda kodeksa trūkums, iedzimts vai iegūts pašcieņas trūkums, neizmērojama alkātība, negodīgums, varas kāre, sociālais darvinisms.

§  Neoliberālisms kā mūsdienu politikas un tajā skaitā mūsdienu etnopolitikas dzinējspēks nespēj izvairīties no stāvokļa, kad cilvēciskā eksistence ir tikai mantas un naudas dēļ. Tas rada idiotisku pašapmierinātību politikā: politiķi sevi slavē gan par labo savā darbībā, gan par slikto savā darbībā.