Francijas
konstitūcijas (pieņemta 1793.g.24.VII) ievadnodaļas “Cilvēka un
pilsoņa tiesību deklarācija” 35. punktā ir teikts: “Kad
valdība neievēro tautas tiesības, tautas un tās katras daļas
sacelšanās ir tās svēta tiesība un neatliekams pienākums”.
pirmdiena, 2017. gada 16. janvāris
ceturtdiena, 2017. gada 12. janvāris
Publiskā vēsture
Jēdziens
“publiskā vēsture” (Public
history)
radās un kļuva populārs ASV XX gs.70.gadu vidū. Tagad, XXI gs.
sākumā, šis jēdziens ir atceļojis arī līdz Latvijai. Kas ir
publiskā vēsture? Kā redzams, runa ir par vēsturi noteiktā
aspektā. Runa ir par publisko vēsturi. Tātad publikas lietotu
vēsturi, vēsturi, kas speciāli iesaiņota publikai. Citiem vārdiem
sakot, runa ir par vēstures pielāgošanu masu sabiedrības
vajadzībām. Pret vēsturi (vēstures saturu, vēstures zinātni)
izturās kā pret masu parādību. Pirmais secinājums – publiskā
vēsture ir jauns apgaismības projekts, masu apgaismošanas
pasākums. Tā mērķis popularizēt ļaužu masās vēsturi. Diemžēl
pirmais secinājums ir aplams. Tas nav apgaismības projekts, bet gan
manipulācijas projekts. Publiskās vēstures adepti to neslēpj.
Viņi atklāti izskaidro publiskās vēstures jēgu. Galvenais mērķis
ir vēstures politiskā instrumentalizācija. Tas praktiski nozīmē
vēstures izmantošanu masu politiskās apziņas ietekmēšanā
noteiktu politiski ideoloģisko mērķu sasniegšanai. Vēsture tiek
tautai iesaiņota noteiktā politiskajā iesaiņojumā. Bet tas vēl
nav viss. Publiskās vēstures projekts organiski ir vienots ar
postmodernisma un neoliberālisma paradigmu. Publiskās vēstures
adepti vēlas izmainīt cilvēku attieksmi pret vēsturi vispār,
radot pilnīgi jaunu ieskatu par pagātni. Publiskās vēstures
ideologi akcentē nepieciešamību radīt ne tikai pagātnes
kolektīvo, bet, galvenais, individuālo un personisko modeli. Ko tas
nozīmē? Tas nozīmē vēlēšanos sagraut patiesību par vēsturi.
Sabiedrībā vairs nebūs vēstures speciālistu izstrādāts kopējs
un patiess viedoklis par pagātni, bet katram indivīdam būs savs
viedoklis par vēsturi. Saprotams, mērķis ir vēstures plurālisms,
uzskatu plurālisms vēstures jautājumos, vēsturiskās patiesības
devalvācija. Cilvēkos radīsies neuzticība vēstures zinātnei.
Cilvēkos dominēs vēstures primitivizācija, izkropļošana.
Vēsture kļūs politiskās ideoloģijas aktīvs elements
manipulācijās ar sabiedrisko domu. Sabiedrība pārstās pret
vēsturi izturēties kā pret izglītības avotu. Sabiedriskajā
apziņā vēsture sāks asociēties ar politisko līmeni. Vēsture
(pagātnes mantojums) zaudēs vērtību. Radīsies ļaužu masas bez
zināšanām par savu pagātni. Tātad radīsies garīgi trulu ļaužu
bari. Vēsture kļūs politiskā prece. Šo preci ir jāprot pārdot.
Tāpēc ASV, Kanādā, Austrālijā, Rietumeiropā, Krievijā gatavo
speciālistus publiskajā vēsturē. Šo speciālistu misija nav
vēstures popularizācija, bet gan, atkārtoju, vēstures politiskā
instrumentalizācija. Publiskā vēsture ietilpst postmodernisma un
neoliberālisma trendā uzkundzēties cilvēku garīgajai pasaulei.
Abonēt:
Ziņas (Atom)