Publiskā vēsture

Jēdziens “publiskā vēsture” (Public history) radās un kļuva populārs ASV XX gs.70.gadu vidū. Tagad, XXI gs. sākumā, šis jēdziens ir atceļojis arī līdz Latvijai. Kas ir publiskā vēsture? Kā redzams, runa ir par vēsturi noteiktā aspektā. Runa ir par publisko vēsturi. Tātad publikas lietotu vēsturi, vēsturi, kas speciāli iesaiņota publikai. Citiem vārdiem sakot, runa ir par vēstures pielāgošanu masu sabiedrības vajadzībām. Pret vēsturi (vēstures saturu, vēstures zinātni) izturās kā pret masu parādību. Pirmais secinājums – publiskā vēsture ir jauns apgaismības projekts, masu apgaismošanas pasākums. Tā mērķis popularizēt ļaužu masās vēsturi. Diemžēl pirmais secinājums ir aplams. Tas nav apgaismības projekts, bet gan manipulācijas projekts. Publiskās vēstures adepti to neslēpj. Viņi atklāti izskaidro publiskās vēstures jēgu. Galvenais mērķis ir vēstures politiskā instrumentalizācija. Tas praktiski nozīmē vēstures izmantošanu masu politiskās apziņas ietekmēšanā noteiktu politiski ideoloģisko mērķu sasniegšanai. Vēsture tiek tautai iesaiņota noteiktā politiskajā iesaiņojumā. Bet tas vēl nav viss. Publiskās vēstures projekts organiski ir vienots ar postmodernisma un neoliberālisma paradigmu. Publiskās vēstures adepti vēlas izmainīt cilvēku attieksmi pret vēsturi vispār, radot pilnīgi jaunu ieskatu par pagātni. Publiskās vēstures ideologi akcentē nepieciešamību radīt ne tikai pagātnes kolektīvo, bet, galvenais, individuālo un personisko modeli. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē vēlēšanos sagraut patiesību par vēsturi. Sabiedrībā vairs nebūs vēstures speciālistu izstrādāts kopējs un patiess viedoklis par pagātni, bet katram indivīdam būs savs viedoklis par vēsturi. Saprotams, mērķis ir vēstures plurālisms, uzskatu plurālisms vēstures jautājumos, vēsturiskās patiesības devalvācija. Cilvēkos radīsies neuzticība vēstures zinātnei. Cilvēkos dominēs vēstures primitivizācija, izkropļošana. Vēsture kļūs politiskās ideoloģijas aktīvs elements manipulācijās ar sabiedrisko domu. Sabiedrība pārstās pret vēsturi izturēties kā pret izglītības avotu. Sabiedriskajā apziņā vēsture sāks asociēties ar politisko līmeni. Vēsture (pagātnes mantojums) zaudēs vērtību. Radīsies ļaužu masas bez zināšanām par savu pagātni. Tātad radīsies garīgi trulu ļaužu bari. Vēsture kļūs politiskā prece. Šo preci ir jāprot pārdot. Tāpēc ASV, Kanādā, Austrālijā, Rietumeiropā, Krievijā gatavo speciālistus publiskajā vēsturē. Šo speciālistu misija nav vēstures popularizācija, bet gan, atkārtoju, vēstures politiskā instrumentalizācija. Publiskā vēsture ietilpst postmodernisma un neoliberālisma trendā uzkundzēties cilvēku garīgajai pasaulei.