Melošanas variācijas

Ja rietumeiropieši un amerikāņi atzīst postpatiesības un nereālistiskuma dominēšanu publiskajā telpā, tad tas liecina par melošanas, nepatiesības pieaugumu. 2016.gads ir bijis melošanas triumfa gads. Tas ir loģisks secinājums. Postpatiesība un realitātei neatbilstoša “patiesība” ir melošana – nepatiesas informācijas izplatīšana. Taču ir viens būtisks jautājums. Jautājums ir par to, cik apzināta vai neapzināta ir postpatiesības izplatīšana? Vai tas notiek speciāli kā apzināti izplānota akcija jeb tas notiek stihiski prāta trūkuma, bezatbildības un melu nesodamības rezultātā? Kā zināms, internets/sociālie tīkli paver grandiozas iespējas nesodīti izplatīt melus. To var darīt katrs cilvēks atbilstoši savai morālajai stājai. Respektīvi, minētais jautājums stimulē pret melošanu izturēties kā pret polivariablu parādību. Iespējamas dažādas melošanas variācijas. Klasiskā variācija ir apzinātā, ar skaidru un gudru prātu veiktā melošana, kas ir pastāvējusi vienmēr cilvēku uzvedībā. Mūsdienu masveidīgā melošana, proti, postpatiesības izplatīšana, ir cita varianta melošana. Šajā variantā apzinātības, skaidra un gudra prāta līdzdalība nav galvenais. Šajā variantā cilvēks var nesaprast, ka viņš melo. Šajā variantā postpatiesība rodas cilvēka stulbuma, aprobežotības, iracionālisma rezultātā. Saprotot, ka viņš var neierobežoti plaši un morāli netraucēti piedalīties publiskās telpas piepildīšanā ar savu informāciju, stulbs, aprobežots, iracionālisma pārņemts cilvēks gatavo un izplata informāciju atbilstoši savam zināšanu un prāta attīstības līmenim, kas ir tik nepietiekams un nekompetents, ka rezultāts ir pilnīgi kropls. Uz latviešiem tas attiecās rusofobijas ziņā. Ja latvietim nav vispār ko teikt, tad viņš jebkurā gadījumā var nolamāt Krieviju, krievus, atbilstoši formulai - if you have nothing to say, blame Russians.