Impērijas

  Ņemot vērā impēriju pastāvēšanas ilgumu, veidojas šāda aina: 1) Bizantija (395-1204;1261-1453) – 1001 g.; 2) Sv.Romas (962-1806) – 844 g.; 3) Osmaņu (1299-1922) – 623 g.; 4) Romas (27.g.p.m.ē.-476) – 503 g.; 5) Britu (1497-1949) – 452 g.; 6) Spānijas (1492-1898) – 406 g.; 7) Krievijas (1721-1917) – 196 g.; 8) Vācijas (1871-1918) – 47 g. Musulmaņu civilizācijā visilgāk ir valdījusi osmaņu dinastija. Visjaunākā impērija ir Britu impērija, kura pastāvēja līdz 1949.gadam. Čērčils: „Britānijai nav draugu vai ienaidnieku, tai ir tikai intereses”.

Attīstības vektors

   Tautas cilvēciskā kapitāla un kultūras attīstības vektors var dažādi izpausties. Tajā skaitā arī amizantā veidā. Par tautas attīstību var liecināt zagšanas formātu un apjomu progress. Teiksim, tauta var attīstīties no krūmu zagļiem barona mežā līdz miljonu zagļiem no savas valsts budžeta, sistemātiski apzogot paši savu tautu. Tā ir noticis ar latviešiem, kuri XXI gs. sākumā ir attīstījušies par cienījama apjoma zagļiem un turklāt pavēruši ceļu noziegumu brīvībai. Ne katra tauta var lepoties ar tādu attīstības vektoru.

Potenciāls

   Demogrāfiskajai pārejai ir izteikti vēsturiski inovatīvs raksturs. Tā spēj radikāli izmainīt dzīvi visdažādākajos virzienos. Ne reti kādā virzienā dzīve izmainās pilnā mērā. Tajā skaitā izmainās arī militārajā virzienā. Demogrāfiskās pārejas sekmētajā jauniešu īpatsvarā rodas jaunu cilvēku grandiozas masas, kuru vienīgā nodarbošanās ir karošana, terorisms, bruņots bandītisms, grautiņu, nekārtību organizēšana. Demogrāfiskā pāreja tādējādi sekmē jauna tipa draudus. Bet galvenais – jauna tipa cilvēku masas, kuru vienīgā nodarbošanās ir karošana un piedalīšanās bruņotajos konfliktos. Piemēram, migrantu ieplūšana Eiropā apdraud ne tikai eiropiešu dzīvi, bet arī Krieviju. Migrantu jauniešu kontingentu NATO var apbruņot, lai sāktu karu pret Krieviju. Amerikāņi augstu nevērtē eiropiešu jauniešu potenciālu. Eiropiešu armijas nav ar ko papildināt. Niecīgā dzimstība to neļauj izdarīt. Tāpēc NATO var lieliski papildināt ar migrantu jauniešu miljoniem. Nelieša Taivāna stulbo latviešu biedēšana ar „bēgļiem” no Krievijas ir smieklīga un liecina par totālu neizpratni. Protams, nekāda izpratne nav vajadzīga, lai stulbajiem latviešiem kaut ko iestāstītu sliktu par Krieviju. Turcijā pašlaik (2016.g.februāra beigās) vēl ir kādi 2,5 miljoni migrantu, kuri vēlas nokļūt Rietumeiropas bagātākajās valstīs. 54% esot jaunāki par 18 gadiem. Kāds ir viņu liktenis? Viņi nestrādās, slaistīsies pa ielām. Tas ir lielisks potenciāls, kas labprāt ņems rokā ieročus un dosies karot. Arī uz Krieviju.

Derivāts

   Svešvārds „derivāts” nozīmē atvasinājums, kas radies no kaut kā primāra. Runa ir par cilvēka derivātu – atvasinājumiem no cilvēka kā primāta. No cilvēka kā primāta var rasties visdažādākie atvasinājumi. Piemēram, ekonomikas cilvēks. Tas ir atvasinājums no cilvēka, rodoties cilvēkā ekonomiskajai identitātei. Rodas ekonomikas cilvēks. Tātad cilvēks, kas ir pārņemts, pārslogots ar ekonomiku – ekonomikas derivāts. Tādi derivāti ir postcilvēki, tehnokrātiskie derivāti. Saruna par cilvēka derivātiem ir vajadzīga tāpēc, ka kapitālismā vēlams ir cilvēku maksimāli pieskaņot tirgus, finansu, patērēšanas loģikai. To traucē izdarīt cilvēkā kā primātā esošais garīgums. No cilvēka ir jāpadzen garīgums. Proti, jārada bezgarīguma derivāts. Tādam bezgarīguma derivātam ir jābūt mūsdienu kapitālismam piemērotas īpašības: uzticētās darbības galveno funkciju maksimāla racionalizācija; brokera ātra reakcija; spēja ātri pieņemt ekonomiskos lēmumus; spekulanta instinkts; tirgus morāles instinkts; prasme parādīties (check-in) prestižās vietās; attieksme pret izglītību kā instrumentalizāciju (tikai formāli vajag diplomu bez liela garīgā ieguldījuma, par naudu, bet lēti).

Domāšana

   Cilvēku, kurš lasa (Homo legit), ir nomainījis cilvēks, kurš skatās (Homo videt). Lasošais cilvēks ir gudrāks par skatošo cilvēku. Lasīšanas procesā ir iesaistītas smadzenes vairāk nekā skatīšanās procesā. Lasītais dod dziļāku priekšstatu.

   Aizvadītajos apmēram 200 gados abu minēto cilvēku tipu domāšanā valdīja ekonomiskā domāšana. No Ādama Smita (1723-1790) ekonomiskās filosofijas Rietumos sākās ekonomiskā domāšana. Smits mācījās no filosofa Džona Lokka (1632-1704) un filosofa Dēvida Juma (1711-1776). Smits faktiski veidoja filosofisko, ētisko un juridisko koncepciju, kurā centrālā loma bija brīvības kategorijai. Brīvības kategorijas ilustrācijai viņš izmantoja ekonomiku – saimnieciskās darbības materiālu. Vēlāk Smita idejas absolutizēja - akcentēja ekonomisko informāciju. Tā radās politekonomija, kura tiecās kļūt „precīza” zinātne, izkonkurējot filosofiju un ideoloģiju.

   Kārlis Markss (1818-1883) arī mācījās no filosofiem. No Hēgeļa, kurš saimnieciskās darbības apcerei neveltīja lielu uzmanību. Viņam interesēja Ideja, dialektiskās transformācijas. Markss pielietoja dialektisko metodi saimnieciskās darbības analīzē. Viņš ekonomiku pārvērta par dzīves prioritāti, visu procesu primāro avotu. Arī politisko procesu dzinējspēks kļuva ekonomika. To akcentēja arī liberālisms. Tas deva iemeslu M.Vēbera apzīmējumam „Homo economikus”. Savukārt Walter Rathenau (1867-1922) teica: „ekonomika – tas ir liktenis”. Tātad marksismam un liberālismam kopēja ir ekonomikas absolutizācija. Kapitālisma ekonomiskajā modelī centrā ir tirgus, bet sociālistiskajā (marksistiskajā) ekonomiskajā modelī centrā ir plāns. Tā tas bija līdz 1991.gadam, kad sabruka sociālisms Eiropā. Pēc 1991.gada kapitālistiskajā ekonomiskajā modelī uzplauka jauna ideoloģija – tirgus kā planetāri globāla ideoloģija. Radās planetārā mēroga tirgus sabiedrība, kurā visu mēra ar naudu. Tā faktiski bija patērēšanas sabiedrība, kuru kapitālistiskajās zemēs apzināti formēja no Reigana-Tečeres ēras. PSRS arī formēja patērēšanas sabiedrību. 1961.gadā tika pieņemta PSKP jauna programma. Tajā tika izvirzīts uzdevums maksimāli apmierināt padomju pilsoņu materiālās vajadzības. Demogrāfiskā pāreja sagandēja ekonomisko domāšanu. XXI gs. Rietumos valda iracionālisms un tā formāts – maniakālais finansiālisms.

Aktuālais efekts

   Bertrand Arthur William Russell (1872-1970) žēlojās par sava laika nepatīkamu parādību. Proti, muļķi esot pašpārliecinātāki par sevi nekā gudrie cilvēki. Par laimi zinātnieks nepiedzīvoja šodienas laikmetu, kad šī parādība kļūst par sociālās un radošās dzīves pamatiezīmi. Juvenālā laikmeta un postcilvēku ģenēzes atribūts ir muļķības slavinājums, muļķu nostiprināšanās dzīves visos procesos, kad dzīves menedžeri ir pašpārliecināti muļķi.

   Tradicionāli Sokrātam piedēvē vārdus „Es zinu, ka neko nezinu”. Taču speciālistu aprindās ir uzskats, ka to teica Demokrīts. Arī Bībelē Pāvela 1.vēstulē korintiešiem ir teikts: „Bet kas attiecas uz elku upuriem, mēs zinām, ka mums visiem ir atziņa. Atziņa dara uzpūtīgus, bet mīlestība ceļ”. Čarlzs Darvins teica: „Tumsonība, bet nevis zināšanas, visbiežāk izraisa pašpārliecinātību”.

   Interesanti, ka tikai nesen minētā atziņa ir hipotētiski formulēta un eksperimentāli pierādīta, noskaidrojot t.s. Danninga-Krīgera efektu. To izdarīja divi amerikāņu zinātnieki: Justin Kruger un David Dunning.  Runa ir par metakognitīvo izkropļojumu: cilvēks ar zemu kvalifikāciju izdara kļūdainus secinājumus, pieņem aplamus lēmumus, bet nav spējīgs aptvert savas kļūdas zemās kvalifikācijas dēļ. Tajā pašā laikā cilvēkā ir pašpārliecinātības uzplūdi. Viņš ir pārliecināts par savu spēju izcilību. Turpretī patiesi spējīgs cilvēks vienmēr kautrīgi šaubās par savām spējām, citus uzskata par spējīgākiem. Tātad sastopama likumsakarība: jo nekompetentāks cilvēks, jo viņš ir pašpārliecinātāks par savu reāli vājo kompetenci. Minētā efekta eksperimentālās pārbaudes rezultāti pirmo reizi tika publicēti 1999.gadā. Eksperimenti parādīja, ka nekompetentie pašpārliecinātie cilvēki nav spējīgi novērtēt patiešām augstu kompetenci.   

Fineses

§  ASV varai Eiropā pretojās vienīgi Vindzori, Rotšildi, Sitijas finansistu kāda daļa, vācu un itāļu aristokrātija. Anglijas karaliene pat atklāti izteicās par Lielbritānijas iespēju izstāties no Eiropas Savienības.

§  Rietumu civilizācijas politiskā un ekonomiskā kundzība uz Zemes var izbeigties ap 2021.-2022.gadu. ASV to cenšas nepieļaut, pārklājot Zemi ar „tīkla karu”, vadāmo haosu, jaunatnes nemieriem, radikālā islama terorismu.

§  Justiniāns 529.gadā slēdza Atēnu filosofijas skolu. No tā laika Eiropā ir „gnosticisma tuksnesis” – zināšanu vietā ir ticība (Karens Svasjans), kā arī zināšanu politizācija (knowledge is power).

§  Salafītu retorikas ietērps ir no Rietumiem – no reality-show.

§  Rietumu jaunums: snuff-video; reālu noziegumu atspoguļošana medijos.

§  Rietumu žurnālistikas neparasti straujās degradācijas iezīmes: rusofobija, postmodernisma slavināšana, cinisms, cilvēciskās traģēdijas triviālizācija, ārprātīga melošana.

§  Obama uz amerikāņu pederastu žurnāla vāka 2015.gada novembrī; ASV pirmais prezidents dotajā žurnālā – sabiedrotais, varonis un ikona pederastu aizstāvēšanā; tā Obamu raksturoja žurnāla redakcija.

§  Mūsdienu ekonomistiem var ticēt vienīgi tad, ja viņi runā par pagātni.

§  „Perestroika” izvirzīja padibenes, kuras aizslaucīja godu, cieņu, taisnīgumu, patiesīgumu, īstu izglītību, garīgumu, morāli, tikumību, solidaritāti, patriotismu, zinātniskumu, zinātni.

§  Apgaismības proponētā prāta racionālisma uzvara XX gs. nogalē eiropeīdiem izrādījās Pirra uzvara – uzvara, kas prasīja lielus zaudējumus un kas praktiski ir sagrāve. Minētajā laikā sākās prāta racionālisma krīze – visaptverošs iracionālisms, kuram acīmredzot ir liela nākotne.

§  Loģika ir jāpārbauda ar sirdi un garīgo pieredzi. Prāts, kas ir kļuvis praktisks spēks, ir bīstams. Piemēram, tas ir radījis totalitārisma jaunu versiju – „mīksto spēku”.

§  Zinātnē tāpat kā mākslā ir vieta estētiskajiem varoņdarbiem: zinātniskā teksta stila augsts lidojums + autora intelektuālās apdāvinātības augsts lidojums.

§  Tradīcija – mūsdienās reizē svēts jēdziens un reizē reti izkropļots jēdziens.

§  Mūsdienu iracionālisma ieguvums – brīvības simulācija un progresa ilūzija.

§   Instinktīvs egocentrisms – pseidoliberālisma ideoloģijas auglis jaunatnē. Sekmē sabiedrības atomizāciju.

§  Garīgais internacionālisms, ilgas un skumjas pēc garīguma tagad ir reta parādība. Jaunatnei sveša parādība.

§  Himēriskas fantāzijas – postcilvēku prioritāte.

§  Uranopolitika: atvasinājums no grieķu „Uranos”. Dieva likumi galvenie.

§  Mao: tauta, kura necīnās par savu neatkarību, nav pelnījusi tiesības iegūt patstāvīgu valsti – nacionālo neatkarību.

§  Halifats – starptautisks produkts.

§  Maļinovskis: kultūras teorijā ir jārespektē bioloģiskais faktors.

§  Svarīgi jēdzieni: smadzeņu morfoloģiskā struktūra un svars; infantīlais primitīvisms; smadzeņu fiziskā konfigurācija; rasu bioloģiskā vērtība; cilvēku sugas vienotība kā politizēta himēra; rasu psiholoģija; bioloģiskās konstantes; semantiskā sekvence; etnosocioloģijas diskurss;

§  Hieronīms Boss „Pasaulīgo baudu dārzs” (1500-1510; triptihs). Darba nosaukumu ir devuši mākslas zinātnieki.

"Okupāciju" specifika

   

   Amerikāņu „okupācija” un padomju „okupācija” būtiski atšķirās. Būtiskās atšķirības pamatā ir brīvības realitāte. Padomju „okupācijā” nepastāvēja ne politiskā, ne garīgā brīvība. Amerikāņu „okupācijā” ir iespējams konstatēt garīgo brīvību. Taču latvieši to neprot izmantot, lai pilnveidotu savas tautas cilvēcisko kapitālu. Protams, garīgā brīvība arī tiek dozēta. Ģeokrātiskā valstiskuma valdnieki to cenšas darīt ar naudu, finansējot garīgās kultūras pasākumus. Taču naudu var dažādi tērēt. Var praktiski lietderīgi  iztērēt naudu „atvērtas sabiedrības” izveidošanai. Pie mums diemžēl nauda tiek paklausīgi tērēta, lai tautā nostiprinātu neoliberālisma un postmodernisma kroplības. Tas sākās jau pēc Sorosa fonda izveidošanas 1992.gadā. Fondu līdz 1996.gadam paklausīgi vadīja trimdas latviete agresīvi nekaunīgā lesbiete-vecmeita Matīsa. Viņas piemēram sekoja citi fonda direktori trimdas latvieši, kuri aizvadītajā laikā sāka naudu dalīt pavisam dīvaini. Tas attiecās uz 2010.g. Sorosa fonda dibināto Jesajas Berlina biedrību. Latvieši ļoti aizdomīgi pēkšņi kļuva ebreju dedzīgi fani, sāka tēlot filosofus. Biedrības pasākumu centrā tādi vietējie pseidointelektuālisma ģēniji kā Tīrons, „satori”, „delfi”. Izrādās, ebreju kvēla draudzene un filosofe ir arī pederasta māte VVF. Publikācijās par biedrību nefigurē mūsu augstskolu filosofijas profesori. Tātad biedrība naudu tērē bez speciālistu līdzdalības. Amerikāņu specdienestu sulainim Muižniekam arī bija savs fonds. Viņa darbiniece teica, ka Nils nezinot, kā iztērēt naudu. Taču nevienu mūsu nopietno priekšlikumu Latvijas kultūras vēsturē un multikulturālismā neatbalstīja. Bija jāatbalsta tikai tas, kas kropļo sabiedrības apziņu amerikāņu „cilvēktiesību” un „demokrātijas” izpratnē. Aizvadītajos pēcpadomju garīgās brīvības apstākļos zinātnei, izglītībai, mākslai iztērēto miljonu lietderības koeficients ir nulle. Bet varēja būt pilnīgi savādāk, ja amerikāņu „okupācijas” garīgās brīvības noteikumus izmantotu saprātīgi un nacionāli patriotiski.

Juvenālais laikmets

   „Juvenālais laikmets”. No 2016.g. februāra tas ir jauns jēdziens un jauns koncepts. Globālo sociālo problēmu analītika ir ieguvusi jaunu rakursu. Šajā jaunajā rakursā nākas pārskatīt visu materiālu no XX gs.vidus. Tātad no demogrāfiskās pārejas sākuma. Demogrāfiskā pāreja ir galvenais Juvenālā Laikmeta (JL) katalizators. Bez demogrāfiskās pārejas JL nebūtu iespējams. Protams, nākas pārskatīt arī eiropeīdu un citu rasu dzīvi pirms demogrāfiskās pārejas. Svarīgs uzdevums ir 68.gada notikumu pārvērtēšana JL ģenēzē. Kā zināms, no 70.gadiem sākās radikālas izmaiņas eiropeīdu kultūrā. Principā eiropiešu (Rietumu) garīgā kultūra sāka dancot, lai izpatiktu jaunatnei. Arī jaunatnes prasības bija interesantas. Noteikti tās bija vēsturiski neparastas.   Būtisks ir postmodernisms. To var uzskatīt par  JL ideoloģisko bāzi. Postmodernisms ir jauniešu fantoms. Postmodernisma adepti ir jaunatne. Postmodernisms izvērtās kā postgarīgās postkultūras placdarms – postcilvēku vērtību un darbības placdarms. Postkultūra un tās autori postcilvēki ir atsevišķs aspekts JL analītikā. Atsevišķs aspekts ir citu rasu jaunatnes mentālās ievirzes un dzīves prakses analītika, kas jau ir sākusies zinātnieku aprindās JL kontekstā.

Vidusšķira

   Vidusšķira tika apzināti radīta cīņai pret marksismu, proletariātu un proletariāta revolūcijas iespējamību. Krievijas proletariāta panākumi ļoti nobaidīja kapitālismu Rietumos. Vidusšķiru vispirms radīja ar algu un sociālās palīdzības instrumentiem. No 80.gadiem ar dolāra emisiju stimulēja patērēšanu. Vidusšķira eksistēja vienīgi patērēšanas jomā, jo ienākumi (algas) nepalielinājās pēc 1958.gada. Patērēšanu nodrošināja kredīti un emisija. Līdz 80.gadiem Rietumos sociālā stabilitāte balstījās uz to pašu vērtību sistēmu, uz kādu balstījās PSRS. Dominēja cīņa pret naudas varu. No 80.gadiem sāka ieviest jaunas vērtības: „brīvība” un „demokrātija”. Tas notika tāpēc, ka vidusšķirai vairs nav iespējams turpināt patērēšanu pierastajā līmenī. Vidusšķirai ir vajadzīgs jauns garīgais mierinājums – dzīves ilūzijas. Tagad vidusšķiras vietā ir radusies jauna kārta – „jaunie nabagi”.

Pretruna

   Marksa personībā savienojās it kā fundamentāla pretruna. Marksa oriģinālajā intelektuālismā un dvēselē ietilpa no vienas puses Apgaismības patoss ar bezgalīgo ticību racionālajam. No otras puses – revolucionārs romantisms, noraidot buržuāzisko naudas racionālismu un racionālismu vispār. Marksa personība nav pareizi izprotama bez šīs šķietamās pretrunas. Turklāt šī škietamā pretruna ir tā izpausme, kas Marksu darīja garīgi lielu un varenu, pavēra ceļu viņa oriģinālajām koncepcijām. Padomju laikā centās noslēpt Marksa Apgaismības patosu. Runāja par „jauno Marksu” un „jaunā Marksa” meklējumiem. Taču reāli minētā šķietamā pretruna saglabājās visu mūžu. Ne velti Marksa polulārākais cilvēces ģēnijs ir Prometējs.

   Tāda šķietama pretruna bija arī Rainī. To latvieši neprata ne saskatīt, ne novērtēt. Latvieši saskatīja tikai vai nu materiālistisko orientāciju vai ideālistisko orientāciju. Stulba vienpusība Raiņa personības izpratnē ir savdabīga klasika latviešu literatūrzinātnē. Latviešu „zinātnieku” aprobežotību pat nespēja koriģēt un novērst Raiņa interešu reālā materiāla iekšējais pretrunīgums: vācu romantisms no vienas puses un marksisma proletariskās ideoloģijas racionālais pragmātisms no otras puses. Šī materiāla pretrunīgums nestimulēja „zinātniekus” padomāt, ka Raiņa personību nedrīkst traktēt vienpusīgi – materiālistiskajā vai ideālistiskajā rakursā. Latviešu „zinātnieki” (Kalniņš, Hausmanis, Grīnuma, Viese) spēja vāvuļot tikai vienā virzienā, restaurējot zinātniskuma jaunu tipu: zinātniskuma sintēzi ar latviski specifisko šarlatānismu.

Loģika

   Patiesības atklāšanā ir stingra loģika. Tas cilvēks, kurš atklāj patiesību citam cilvēkam, kļūst šī cita cilvēka lielākais ienaidnieks. Patiesība ir sāpīga. Grūti samierināties ar patiesību. Vēlamies kādu sodīt par to, ka mēs nesapratām patiesību. Visvieglāk ir sodīt patiesības atklājēju. Viņš arī visvairāk asociējās ar rūgto patiesību.  Viņš pirmais (un ne reti vienīgais) saņem sodu par patiesības atklāšanu.

   Patiesības atklāšanā stingra loģika ir ne tikai individuālajā līmenī, bet arī kolektīvajā līmenī. Tautas līmenī. Arī tautai nepatīk uzzināt patiesību par sevi. Arī tauta vēlas kādu sodīt par patiesības atklāšanu. Skaidrs, ka arī tauta vispirms soda patiesības atklājēju. Tautas lielākais ienaidnieks kļūst patiesības atklājējs.

Žurkas

   Salīdzinājums nav labs, taču spilgts un to var lietot. Ebreji bēg no Eiropas. Eiropa iet bojā, un ebreji bēg no Eiropas. Šo procesu var salīdzināt ar žurku bēgšanu no kuģa, jūtot kuģa bojāeju. Jūrnieki zina, ja žurkas pa tauvām pamet kuģi, tad gaidāma kāda liela nelaime. Par Eiropas lielo nelaimi vairs šaubu nav. Eiropiešu civilizācija tiks sagrauta. Špenglers teica, ka tas notiks ap 2200.gadu. Tātad - 23.gadsimtā. Špenglers varēja neizjust trako dzīves tempu, ko mēs izjūtam. Tāpēc var teikt, ka Eiropas noriets būs pat 21.gadsimtā. 21.gadsimta otrajā pusē Eiropa vairs nelīdzināsies šodienas Eiropai. Iespējams, dziļā provincē („mežos”) būs tikai kādas saliņas no šodienas Eiropas. Arī paši eiropieši būs savādāki. Dominēs postcilvēki, par kuru kultūru cilvēkiem ir grūti spriest. Cilvēkiem ir vienīgi saprotams, ka postcilvēku kultūra radikāli atšķirsies no cilvēku kultūras. Postcilvēki arī ārēji atšķirsies no cilvēkiem. To latvieši jau tagad redz „delfos”, kur dominē kolu, dombrovu, kaimiņu dauniskie viepļi.

   Ziņa par ebreju bēgšanu no Eiropas ir jauns pavērsiens Eiropas bojāejas hronikā. Ziņas autors ir  ļoti kompetents vīrs – Eiropas Ebreju kopienas prezidents. Viņa rīcībā noteikti ir konkrēti skaitļi. Viņš ebreju bēgšanu no Eiropas izskaidro ar antisemītisma pieaugumu un terorismu pret ebrejiem. Tas ir loģiski. Ebrejus nemīl ne eiropieši, ne arābi, kuri sāk valdīt Eiropā. Skaidrs, ka saglabāsies senā tradīcija visās nelaimēs vainot ebrejus. Ebreji tiks uzskatīti par vainīgajiem arī eiropiešu idiotijā, atsakoties dzemdēt bērnus. Ne visi ebreji var aizbēgt no grimstošās Eiropas. Tāpēc palikušie organizē pašaizsardzības struktūras, lai nodrošinātu ebreju drošību. Tāda darbība notiek visas Eiropas mērogā, un tā ir iekļauta Eiropas Ebreju kopienas dienas kārtībā. Arī tas ir kaut kas pilnīgi jauns. Ebreji neorganizēja nekādu pašaizsardzību fašistu laikmetā. Iespējams, ebreji ir izdarījuši noteiktus secinājumus holokausta kontekstā. Ne velti viņus dēvē par gļēviem auniem, kuri bez jebkādas pretestības soļoja uz gāzes kamerām.

Gudrība

   Vārds „gudrība” šodien nav modē. Ja kādu raksturo ar vārdu „gudrība”, tad to uztver kā ironisku izteikumu. Šodien gudrība nav reāli sastopama. Tā nav vienīgā izpausme cilvēku darbībā, uzvedībā un komunikācijā. Gudrību visur ir izkonkurējusi muļķība – veselā saprāta trūkums. Ja modē (laikmeta iezīme) nav gudrība, tad nevar būt arī filosofija kā cilvēka prāta un gara aicinājums. Var būt vienīgi filosofija kā profesija, kuras centrā ir filosofijas vēsture. Tāpēc šodien iecienītā tēma par filosofijas nāvi ir pilnā mērā pamatota. Ja nav gudrības prakse, tad nevar būt arī filosofijas prakse.

   Vārds „filosofija”, kā zināms, sastāv no divām daļām: filo + sofija = mīlestība + gudrība. Tādējādi filosofija ir gudrības mīlestība. Bet tas savukārt nozīmē, ka filosofija tiecas pēc „iekšējā” – visu izpausmju būtības, jēgas, pamatmērķa u.tml. Cilvēks var dzīvot bez „iekšējā”. Taču „iekšējais” ir visu izpausmju fundaments un esamības ass. Cilvēks var bez tā iztikt. Cilvēks var nepievērsties „iekšējam”. Filosofs, kuram filosofija ir viņa esamības aicinājums, bez „iekšējā” nevar eksistēt.

Politika

   Aristotelis politiku uzskatīja par visaugstāko mākslu. Tāpēc viņa politoloģiskais darbs saucās „Poētika”. Viņaprāt politika ir cilvēku esamības visaugstākā kolektīvā forma un kolektīvās dzīves organizācijas metode. Savukārt cilvēks ir politisks dzīvnieks. Tas, kurš nedzīvo savas valsts politikā, ir morāli neattīstīts dzīvnieks. Tagad teiktu – postcilvēks. Valsts un tās politika ir svarīgāka par ģimeni un atsevišķu indivīdu interesēm. Valsts un tās politika ir veselums. Bet veselums vienmēr ir svarīgāks par tā atsevišķiem elementiem – ģimeni, indivīdiem. Tāds bija Aristoteļa viedoklis.

Specifika

   Viena vietējā dāma rekomendē: “Es novēlu visiem Latvijas iedzīvotājiem apzināties savu vērtību kā cilvēkiem un kā latviešiem”. Tātad latvieši nav tikai cilvēki, bet vēl kaut kas cits. Šī riebīgi kroplā atziņa latviešiem patīk. Pseidointelektuāļu mēslu bedre “Rīgas Laiks” jau ir apsiekalojusi šo riebīgo kroplību. Tādu riebīgu kroplību var pateikt tikai riebīgs kroplis. To arī pasaka riebīgs kroplis – pederasta māte. Sieviete, kas dzemdējusi pederastu. Vai tad var būt vēl kaut kas riebīgi kroplāks?  

   Jo ilgāk dzīvoju, jo vairāk saprotu, ka latviešiem piemīt kaut kāda specifiska aprobežotība, kas nav sastopama krieviem, baltkrieviem, poļiem, ebrejiem. Tas patiešām ir kaut kas īpašs, kas piemīt latviešiem. Piemēram, ebreju vecāki bērnus jau no mazotnes māca neakcentēt savu etnisko izcelsmi. Ebrejs uz ielas ir tāds pats cilvēks kā visi citi cilvēki. Viņš nedrīkst ar kaut ko izcelties. Savukārt vietējā dāma māca latviešus būt ne tikai cilvēkiem, bet arī kaut kam īpašam atšķirībā no pārējiem cilvēkiem. Tāda rekomendācija, protams, ir specifiski aprobežota. Tāpēc aktuāls uzdevums ir šo specifiku leksiski noformēt.

   Latviešu specifiskā aprobežotība konkrēti izpaužās nespējā neko paveikt pilnā mērā, kad paveiktajā fiksējās attiecīgais materiāls visā savā pilnībā. Latvieši uz visu lūkojās specifiski šauri, kas automātiski liecina par noteiktu aprobežotību. Latviešu zināšanas un vērtējumi visbiežāk ir šauri, nepilnīgi un galu galā aprobežoti. Kāpēc tā notiek? Kā rodas šī specifiskā aprobežotība? Kāpēc veidojās minētās nepilnības zināšanās un vērtējumos?

   Iemesls ir nespējā fiksēt un akcentēt galveno. Tas ir labi zināms, ka latvieši nekad nekoncentrē savu uzmanību galvenajam. To esmu pats novērojis augstskolā, dzīvē; esmu dzirdējis kolēģu un citu cilvēku žēlošanos par latviešu nespēju saskatīt galveno un pievērsties galvenajam. Vienmēr uzmanība ir pievērsta sekundārajam vai pat tikai ārējai formai un simboliskajām asociācijām, bet nevis visdziļākajai jēgai. Tā, piemēram, izgl.un zin.ministra kandidāts Šadurskis 2016.gada februāra sākumā par savu galveno uzdevumu saskata tikumisko audzināšanu, bet nevis nepieciešamību revidēt visu izglītības sistēmu atbilstoši Rietumu civilizācijas vispārējās izglītības līmenim.

   Acīmredzot nespēja pievērst uzmanību galvenajam atsaucās uz zināšanu un vērtējumu nepilnību. Latvieši neiegūst zināšanas par patiesību, būtību, kodolu, galveno u.tml. Latvieši neprot novērtēt patiesāko, būtiskāko, kodolu, galveno u.tml. Tāpēc rodas specifiska aprobežotība gan zināšanās, gan vērtējumos.

   Kā to pārvarēt? Kas jādara, lai latvieši sāktu pievērst uzmanību galvenajam? Domājams, viss ir atkarīgs no audzināšanas un izglītības procesa, kurā jau no mazām dienām ir jāiemāca saskatīt galveno gan zināšanās, gan vērtējumos.