Marksa personībā savienojās it kā
fundamentāla pretruna. Marksa oriģinālajā intelektuālismā un dvēselē ietilpa no
vienas puses Apgaismības patoss ar bezgalīgo ticību racionālajam. No otras
puses – revolucionārs romantisms, noraidot buržuāzisko naudas racionālismu un
racionālismu vispār. Marksa personība nav pareizi izprotama bez šīs šķietamās
pretrunas. Turklāt šī škietamā pretruna ir tā izpausme, kas Marksu darīja
garīgi lielu un varenu, pavēra ceļu viņa oriģinālajām koncepcijām. Padomju
laikā centās noslēpt Marksa Apgaismības patosu. Runāja par „jauno Marksu” un „jaunā
Marksa” meklējumiem. Taču reāli minētā šķietamā pretruna saglabājās visu mūžu.
Ne velti Marksa polulārākais cilvēces ģēnijs ir Prometējs.
Tāda šķietama pretruna bija arī
Rainī. To latvieši neprata ne saskatīt, ne novērtēt. Latvieši saskatīja tikai
vai nu materiālistisko orientāciju vai ideālistisko orientāciju. Stulba
vienpusība Raiņa personības izpratnē ir savdabīga klasika latviešu
literatūrzinātnē. Latviešu „zinātnieku” aprobežotību pat nespēja koriģēt un
novērst Raiņa interešu reālā materiāla iekšējais pretrunīgums: vācu romantisms
no vienas puses un marksisma proletariskās ideoloģijas racionālais pragmātisms
no otras puses. Šī materiāla pretrunīgums nestimulēja „zinātniekus” padomāt, ka
Raiņa personību nedrīkst traktēt vienpusīgi – materiālistiskajā vai
ideālistiskajā rakursā. Latviešu „zinātnieki” (Kalniņš, Hausmanis, Grīnuma,
Viese) spēja vāvuļot tikai vienā virzienā, restaurējot zinātniskuma jaunu tipu:
zinātniskuma sintēzi ar latviski specifisko šarlatānismu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru