sestdiena, 2016. gada 6. februāris

Pretruna


   Marksa personībā savienojās it kā fundamentāla pretruna. Marksa oriģinālajā intelektuālismā un dvēselē ietilpa no vienas puses Apgaismības patoss ar bezgalīgo ticību racionālajam. No otras puses – revolucionārs romantisms, noraidot buržuāzisko naudas racionālismu un racionālismu vispār. Marksa personība nav pareizi izprotama bez šīs šķietamās pretrunas. Turklāt šī škietamā pretruna ir tā izpausme, kas Marksu darīja garīgi lielu un varenu, pavēra ceļu viņa oriģinālajām koncepcijām. Padomju laikā centās noslēpt Marksa Apgaismības patosu. Runāja par „jauno Marksu” un „jaunā Marksa” meklējumiem. Taču reāli minētā šķietamā pretruna saglabājās visu mūžu. Ne velti Marksa polulārākais cilvēces ģēnijs ir Prometējs.
   Tāda šķietama pretruna bija arī Rainī. To latvieši neprata ne saskatīt, ne novērtēt. Latvieši saskatīja tikai vai nu materiālistisko orientāciju vai ideālistisko orientāciju. Stulba vienpusība Raiņa personības izpratnē ir savdabīga klasika latviešu literatūrzinātnē. Latviešu „zinātnieku” aprobežotību pat nespēja koriģēt un novērst Raiņa interešu reālā materiāla iekšējais pretrunīgums: vācu romantisms no vienas puses un marksisma proletariskās ideoloģijas racionālais pragmātisms no otras puses. Šī materiāla pretrunīgums nestimulēja „zinātniekus” padomāt, ka Raiņa personību nedrīkst traktēt vienpusīgi – materiālistiskajā vai ideālistiskajā rakursā. Latviešu „zinātnieki” (Kalniņš, Hausmanis, Grīnuma, Viese) spēja vāvuļot tikai vienā virzienā, restaurējot zinātniskuma jaunu tipu: zinātniskuma sintēzi ar latviski specifisko šarlatānismu.


Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru