Bertrand Arthur William Russell (1872-1970) žēlojās par sava laika nepatīkamu parādību. Proti, muļķi
esot pašpārliecinātāki par sevi nekā gudrie cilvēki. Par laimi zinātnieks
nepiedzīvoja šodienas laikmetu, kad šī parādība kļūst par sociālās un radošās
dzīves pamatiezīmi. Juvenālā laikmeta un postcilvēku ģenēzes atribūts ir
muļķības slavinājums, muļķu nostiprināšanās dzīves visos procesos, kad dzīves
menedžeri ir pašpārliecināti muļķi.
Tradicionāli Sokrātam piedēvē
vārdus „Es zinu, ka neko nezinu”. Taču speciālistu aprindās ir uzskats, ka to
teica Demokrīts. Arī Bībelē Pāvela 1.vēstulē korintiešiem ir teikts: „Bet kas attiecas uz elku upuriem, mēs zinām, ka mums visiem
ir atziņa. Atziņa dara uzpūtīgus, bet mīlestība ceļ”. Čarlzs Darvins teica: „Tumsonība,
bet nevis zināšanas, visbiežāk izraisa pašpārliecinātību”.
Interesanti, ka tikai nesen minētā atziņa ir hipotētiski formulēta un
eksperimentāli pierādīta, noskaidrojot t.s. Danninga-Krīgera efektu. To izdarīja
divi amerikāņu zinātnieki: Justin Kruger un
David Dunning. Runa ir par metakognitīvo izkropļojumu:
cilvēks ar zemu kvalifikāciju izdara kļūdainus secinājumus, pieņem aplamus
lēmumus, bet nav spējīgs aptvert savas kļūdas zemās kvalifikācijas dēļ. Tajā pašā
laikā cilvēkā ir pašpārliecinātības uzplūdi. Viņš ir pārliecināts par savu
spēju izcilību. Turpretī patiesi spējīgs cilvēks vienmēr kautrīgi šaubās par
savām spējām, citus uzskata par spējīgākiem. Tātad sastopama likumsakarība: jo
nekompetentāks cilvēks, jo viņš ir pašpārliecinātāks par savu reāli vājo
kompetenci. Minētā efekta eksperimentālās pārbaudes rezultāti pirmo reizi tika
publicēti 1999.gadā. Eksperimenti parādīja, ka nekompetentie pašpārliecinātie
cilvēki nav spējīgi novērtēt patiešām augstu kompetenci.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru