v
Antropoloģiskās
katastrofas izpausmes veido grandiozu kompleksu – antropoloģisko kompleksu. Lai
analizētu antropoloģisko katastrofu, nākas šajā kompleksā izdalīt atsevišķus
segmentus, elementus, virzienus. Piemēram, morāli tikumiskās izmaiņas
antropoloģiskās katastrofas rezultātā. Morāli tikumiskais segments ir pats
svarīgākais cilvēka dzīvē. Tāds uzskats pastāv no Aristoteļa laika.
v
Ļoti
būtisks antropoloģiskās katastrofas segments ir ideoloģija.
v
Cilvēks
ir biosociāla būtne. Cilvēka socializācija nav tikai dzīve sabiedrībā. Cilvēka
socializācija ir eksistēšana ar noteiktu dzīves jēgu un eksistēšana noteiktā
vērtību vidē. Var teikt – noteiktas ideoloģijas vidē.
v
Ja
nav stingri noteiktas ideoloģijas, tad var viegli manipulēt ar sabiedrību.
v
Atsevišķs
ideoloģijas mērķis var būt naida veicināšana pret ideoloģiju. Ja ir naids pret
ideoloģiju, tad tas praktiski liecina par vēlēšanos kalpot tai ideoloģijai,
kura dotajos apstākļos ir izdevīga un kuras slavēšana ir piemērota savtīgām
interesēm. Atziņa, ka cilvēks bez stabilas ideoloģijas pārvēršas dzīvniekā, ir
pareiza un vēsturiski apstiprinājusies.
v
Ideoloģija
nav skaisti lozungi, bet ir precīzi formulēti dzīves mērķi un dzīves vērtības.
v
Reliģija
kā ideoloģija balstās uz ticību. Laicīgā ideoloģija balstās uz zinātnisko
izziņu, racionālismu; laicīgajā ideoloģijā dzīves fenomenu interpretācija
balstās uz faktiem, realitāti, zinātniski pierādītu patiesību.
v
Īsta
ideoloģija nepieļauj karjerismu, konjunktūru, egoismu u.tml.
v
Ideoloģijas
sociāli idejisko vērtību apliecina stāvoklis tajā sabiedrībā, kurai adresēta
attiecīgā ideoloģija. Šis stāvoklis izpaužas sabiedriskajā apziņā.
v
Ideoloģija
var sabiedrībā veicināt sociālo naidīgumu pret atsevišķām šķirām, atsevišķiem
sabiedrības slāņiem; var veicināt sociālo naidīgumu pret dažādām normām un vērtībām,
kā arī citām tautām un nācijām, citu sociāli politisko iekārtu, citu ideoloģiju
utt.
v
Ideoloģijas
retorika var būt atklāta, agresīva, ciniska, kā arī utopiska, demagoģiska un
piepildīta ar publicistisku liriku, skaistām deklarācijām, emocionālām
meditācijām, eksaltētu jūsmu.
v
Ideoloģijai
jābūt priekšmetiskai, konceptuālai un analītiskai. Tāda ir tradicionālā prasība
ideoloģijai. Ideoloģijai neklājas veicināt intelektuālo brīvību kā iespēju būt
histēriskam, nekritiskam, tendenciozam. Ideoloģija nedrīkst veicināt idejisko
rutīnu vai pat idiotisma rutīnu.