Tagadnes elementi (4)

·       Aristotelis politiku uzskatīja par “augstāko mākslu no mākslām”. Viņa ieskatā politika ir “ļaužu kolektīvās esamības augstākā forma”. Cilvēks ir “politiskais dzīvnieks”. Tas tāpēc, ka cilvēks ir domājošs dzīvnieks. Tātad cilvēks domā par valsti, sabiedrību, politiku. Mūsdienās, iespējams, Aristotelis izteiktos savādāk. Uz viņu noteiktu iespaidu atstātu vispārējā drūmā attieksme pret politiku cilvēku lielākajā daļā. Tagad politika iet kopsolī ar šarlatānismu. Ne reti ar agresīvu šarlatānismu, kā avots un balsts ir ikdienišķā apziņa. Ja politiku uzskata par “augstāko mākslu no mākslām”, tad šis uzskats nekādi nesaderas ar ikdienišķo apziņu, kas nespēj sasniegt kaut ko patiesi augstu nevienā garīgajā procesā. Mūsdienās ar politiku profesionāli nodarbojas “sociālie maugļi”, kuru morālais un prāta modulis smadzenēs ir pielīdzināms cilvēkiem-mazuļiem (maugļiem). Politikas sociālais prestižs mūsdienās ir niecīgs. To ir panākuši paši politiķi un viņu šarlatāniskā politika. Mūsdienās attieksmē pret politiku ir saskatāma globāla depresija.

·       “Mīkstais spēks” (vadāmais haoss) ir derīgs tikai tad, ja tauta nemīl varu un pastāv fundamentāla atsvešinātība pret varu. Ja tā nav, tad vara var darīt visu, ko vien vēlas, un “mīkstais spēks” nevar cerēt uz panākumiem. “Mīkstais spēks” ir bespēcīgs arī tajā gadījumā, ja tautā ir sastopama varas apātiska neatzīšana bez stingra negatīvisma varas vērtējumā. Iespējama arī “lepna uzticība” varai. Tā tas ir tajās tautās, kuru apziņā prevalē mazvērtības komplekss – bailes zaudēt valsti, ja tauta sāks protestējoši vērsties pret varu. Tāda tauta ir gatava varai piedot visu, un “lepnā uzticība” varai ir maksimāla.

·       Mūsdienās strauji samazinās t.s. kritiskās inteliģences apjoms un līdzdalība sociālajā analītikā. Kritiski domājošo, kritiski analizējošo intelektuālo publicistu, intelektuālo esejistu loma strauji samazinās. Vēsturiski socioloģiskie, kulturoloģiskie analītiķi kļūst retums. Viņu polēmiskā enerģija nav jūtama publiskajā telpā. Samazinās arī intelektuālā auditorija. Ar vien mazāk ir tādu indivīdu, kuri ciena un vēlas iepazīties ar atklātu, objektīvu sociāli politisko procesu iztirzājumu. Tādējādi varas, politikas un kritiskās analītikas konfliktu dinamika neeksistē, sociāli politiskais dinamisms izplēn.

·       Racionālas zināšanas ir komulatīvas (sakopojošas, koncentrējošas) zināšanas; tajās nav vietas fideismam – uzskatam, ka ticībai un atklāsmei zināšanu apguves un izziņas procesā ir prioritāte attieksmē pret prātu. Cita lieta, ja ar prātu ir problēmas. Tad zināšanas zaudē racionālismu un racionālisma vietā stājas emocionalitāte, ikdienišķās apziņas kaprīzes.

·       Vispārējs likums: jo lielāks informācijas apjoms, jo mazāks zināšanu apjoms.

·       Marksistiskā dogmātika nebija piemērota Krievijas agrārajai sabiedrībai; Krievijā 1917.g. nebija proletariāts un tāpēc nevarēja būt reāla proletariāta vara, proletariāta diktatūra. To tēloja boļševiku partija, kā arī citas partijas. Rietumos bija proletariāts, buržuāzija, industrializācija, urbanizācija, kas viss nebija Krievijā XX gs. sākumā.