Nogurums no patiesības ir realitāte. Tāds psihiskais
stāvoklis ir iespējams cilvēciski individuālā līmenī. Iespējams arī cilvēciski
kolektīvā līmenī kā sociuma kādas daļas (piem., inteliģences, intelektuāļu) kopēja
apziņas ievirze. Tā tas notiek tajos gadījumos, kad patiesībai ir kolektīvs
raksturs; proti, patiesība attiecas uz daudziem cilvēkiem un var attiekties pat
uz visu tautu, valsts nāciju. Nogurums no patiesības nav ikdienišķa parādība.
Nogurums no patiesības izpaužas īpašos apstākļos un ir reti sastopams. Taču
vienmēr nogurumam no patiesības piemīt izteikta destruktivitāte – postīšanas un
ārdīšanas spēks. Nogurums no patiesības negatīvi atsaucas gan uz indivīdu apziņu,
gan uz sociālo kolektīvu apziņu, destruktīvi ietekmējot cilvēku gribu, darbību,
vērtības, nākotnes plānus. Cilvēki zaudē ticību pašiem pārvaldīt savu dzīvi,
zaudē ticību dzīves ideāliem, vairs negrib sargāt savas dzīves svētākos ideālus
un vairs nevēlas domāt par dzīves jēgu un turpmāko nākotni. Patiesībai ir dažādas
gradācijas, respektīvi, - pakāpes. Faktiski visbiežāk var konstatēt divas pakāpes
– ikdienišķo pakāpi un, sacīsim, neikdienišķo, visaugstāko, metafizisko pakāpi.
Saskarsmē ar patiesības ikdienišķo pakāpi cilvēki parasti saka “Patiesība kož
acīs”. Tāds patiesības vērtējums nav nogurums no patiesības, un tādai
patiesībai nav destruktīvs spēks. “Acīs kož” ikdienišķi elementāra patiesība,
ikdieniški operatīva patiesība, subjektīvi interpretēta patiesība. Piemēram, “acīs
var kost” kāda darbabiedra norādītā kļūda, pārmetums nekompetencē, ironizēšana
par ārējo izskatu, zināšanu trūkumu. Tā ir patiesība, kas mums nepatīk, bet
kuru sevī nevaram neatzīt. Mēs apzināmies savu pieļauto kļūdu, nekompetenci,
zināšanu trūkumu. Taču vienalga šī patiesība mums “kož acīs”. Patiesības neikdienišķajā,
visaugstākajā, metafiziskajā pakāpē viss ir savādāk. Šajā pakāpē nākas tikties
ar nesalīdzināmi nozīmīgāku un maksimāli visaptverošu patiesību. Tā ir
patiesība, kurai piemīt maksimums – vislielākais iespējamais un pieļaujamais
daudzums, intensitāte, vislielākā pilnība, attīstības pakāpe. Tā ir patiesība,
kura ir vienota ar cilvēka eksistenciālajiem pamatiem, sistēmiski aptver visu
dzīvi un atklāj dzīves metafiziskos trūkumus. Vārdu sakot, tā ir grandioza
patiesība. Pie tam šī grandiozā patiesība smeldzoši kontrastē ar nepatiesību,
kura tika līdz šim uzspiesta izglītībā, ideoloģijā, masu komunikācijā, garīgajā
kultūrā, politikā. Kontrasts starp patiesību un nepatiesību kļūst patiesības
noguruma iemesls, bet vissliktākais – kļūst patiesības destruktivitātes
iemesls. Nogurums no patiesības izvēršas morālajā mocībā, sāk funkcionēt kā apātijas,
pesimisma, pasivitātes, gribasspēka apsīkuma avots. Atsevišķi cilvēki,
atsevišķi sociālie strati, tauta, valsts nācija patiesības noguruma rezultātā,
kā jau tika minēts, zaudē ticību pašiem pārvaldīt savu dzīvi, zaudē ticību
dzīves ideāliem, vairs negrib sargāt savas dzīves svētākos ideālus un vairs
nevēlas domāt par dzīves jēgu un turpmāko nākotni. Vienaldzīga kļūst valsts, vienaldzīga
kļūst valsts iekārta, valsts politikas sociālās perspektīvas, vienaldzīga kļūst
valsts izglītības sistēma, valsts veselības aizsardzības sistēma, valsts
zinātne, mākslas un literatūras estētiskā kvalitāte. Vienaldzīga kļūst valsts suverenitāte,
valsts reputācija. Tā tas noteikti ir noticis ar latviešu tautu, latviešu
tautas inteliģenci, intelektuāļiem. Uzzinātā patiesība par visjaunāko laiku Latvijas
nācijas un latviešu tautas vēsturi (prātam neticamajiem meliem, nelietībām,
nodevībām) ir masveidā izraisījusi dziļu nogurumu no patiesības, kas
destruktīvi atsaucas uz visiem dzīves procesiem, bet lieliski kalpo dažāda tipa
vietējām cilvēciskajām padibenēm saglabāt politisko varu, noziegumu brīvību, darbaspēka
ekspluatāciju.