Ārdošie trendi

Globālo sociālo problēmu analītika ir definējusi vairākus ārdošos trendus – tendences, virzienus, kas izpaužas dinamiskas statistiskas likumsakarības formā. Respektīvi, definējusi tendences, virzienus, kas negatīvi ietekmē cilvēku dzīvi un kuriem ir progresējošs raksturs, - dotie trendi kļūst arvien ārdošāki. Tādējādi tiekamies ar zināmu ārdošo trendu kompleksu. Tajā ietilpst šādi trendi: 1) tehnoloģiskais un tehniskais progress veicina antropoloģisko krīzi; 2) iejaukšanās cilvēka ģenētiskajā programmā, eksperimentējot ar gēniem, pilnveidojot t.s. gēnu inženieriju; 3) t.s. genderisms (genderu revolūcija), nelabvēlīgi atsaucoties uz dzimstību; 4) seksuālo minoritāšu aktivitātes, kas arī nelabvēlīgi atsaucas uz bioloģisko reproduktivitāti; 5) t.s. psiholoģiskā revolūcija – narkotikas, halucinogēni, psihotehnikas, garīgās prakses, holotropā terapija, prenatālās atmiņas izsaukšana; 6) transgresijas mānija – morāles normu ignorēšana, reliģiskās profanācijas akti, sadomazohiskās kroplības, virtuālās izdarības. Ārdošo trendu sekas: vispirms bija atsacīšanās no Dieva (“Dievs ir miris”); tad sekoja pēckristiānisma stadija (ateisms, karojošais ateisms); tagad pēckristiānisma stadiju nomaina postcilvēku stadija. Postcilvēki ir veidojumi ar antropokompjūterisku konstitūciju; viņiem neeksistē cilvēciskās vērtības, cilvēciskais garīgums, cilvēciskā tikumība, cilvēciskā garīgā kultūra. 2004.gada jūlijā Oksfordā bija pirmā konference “Posthuman Future”. To organizēja Ian Ramsey Centre in the Faculty of Theology. Konferencē postcilvēka fenomens tika aplūkots biotehnoloģiskā progresa kontekstā.