Getozācijas perspektīvas

Vārds “getozācija”, saprotams, tiek atvasināts no vārda “geto”, ar kuru tradicionāli apzīmē kādu īpašu pilsētas daļu ar specifisku iedzīvotāju kontingentu, kas dzīvo kompakti saskaņā ar zināmiem kritērijiem (rases, etniskuma, reliģiskajiem, profesionālajiem, sociālajiem). Rietumu civilizācijā vārds “geto” galvenokārt asociējas ar ebreju dzīves telpu. Geto veidošanu drīkst dēvēt par getozāciju. Getozācija vienmēr un visur galvenokārt ir bijis politisks process kā politiskās varas gribas izpausme, apzināti vēloties no sabiedrības izolēt kādu sociuma grupu. Taču vispār vēsturiski geto veidošanai, proti, getozācijai, ir bijuši divi varianti: 1) speciāli organizēta sabiedrības grupas izolāzija geto formātā un 2) apzināta pašizolācija, mērķtiecīgi atstājot sabiedrību un tiecoties dzīvot izolēti no sociuma. Ja pirmajam variantam populārākais piemērs ir valsts varas organizētā ebreju izvietošana geto, tad otrajam variantam īpaši populāra piemēra nav, kaut gan ir sastopami visdažādākie piemēri, sākot ar reliģisko sektu un beidzot ar dažādu subkultūru pašizolēšanos. Otrajā variantā ietilpst arī galvaspilsētu speciālu kvartālu norobežošana bāgātu cilvēku, slavenu radošo personību, valsts augstāko amatpersonu dzīvošanai. Tādā gadījumā getozācija notiek atbilstoši sociālajiem kritērijiem. Rietumu civilizācijā apzināta pašizolācija tagad ir kļuvusi dzīves nepieciešamība ne tikai relatīvi privileģētiem slāņiem. Pat vairāk – ir kļuvusi tautas (elites, inteliģences) saglabāšanās līdzeklis. Visjaunākajā laikmetā sakarā ar Rietumu civilizācijas norietu un tā satelītiem masu degradāciju un deģenerāciju getozācija var kļūt vienīgais veids kā saglabāt cilvēciskumu, garīgumu, cilvēkam cienīgu dzīvi, cilvēka sirdij un prātam adekvātu mākslu un literatūru, izglītību un morāli tikumisko audzināšanu, bet galvenais – cilvēka bioloģisko atražošanu, nepieļaujot izmiršanu. Rietumu civilizācijā pašizolācija tagad ir vajadzīga demogrāfisko, morālo, intelektuālo, antropoloģisko iemeslu dēļ. Laikā, kad strauji pieaug postcilvēku apjoms un viņu postkultūras invāzija, cilvēkiem un cilvēku kultūrai vienīgais glābiņš var izrādīties getozācija.