Nogurums no patiesības jeb patiesības destruktivitāte

Nogurums no patiesības ir realitāte. Tāds psihiskais stāvoklis ir iespējams cilvēciski individuālā līmenī. Iespējams arī cilvēciski kolektīvā līmenī kā sociuma kādas daļas (piem., inteliģences, intelektuāļu) kopēja apziņas ievirze. Tā tas notiek tajos gadījumos, kad patiesībai ir kolektīvs raksturs; proti, patiesība attiecas uz daudziem cilvēkiem un var attiekties pat uz visu tautu, valsts nāciju. Nogurums no patiesības nav ikdienišķa parādība. Nogurums no patiesības izpaužas īpašos apstākļos un ir reti sastopams. Taču vienmēr nogurumam no patiesības piemīt izteikta destruktivitāte – postīšanas un ārdīšanas spēks. Nogurums no patiesības negatīvi atsaucas gan uz indivīdu apziņu, gan uz sociālo kolektīvu apziņu, destruktīvi ietekmējot cilvēku gribu, darbību, vērtības, nākotnes plānus. Cilvēki zaudē ticību pašiem pārvaldīt savu dzīvi, zaudē ticību dzīves ideāliem, vairs negrib sargāt savas dzīves svētākos ideālus un vairs nevēlas domāt par dzīves jēgu un turpmāko nākotni. Patiesībai ir dažādas gradācijas, respektīvi, - pakāpes. Faktiski visbiežāk var konstatēt divas pakāpes – ikdienišķo pakāpi un, sacīsim, neikdienišķo, visaugstāko, metafizisko pakāpi. Saskarsmē ar patiesības ikdienišķo pakāpi cilvēki parasti saka “Patiesība kož acīs”. Tāds patiesības vērtējums nav nogurums no patiesības, un tādai patiesībai nav destruktīvs spēks. “Acīs kož” ikdienišķi elementāra patiesība, ikdieniški operatīva patiesība, subjektīvi interpretēta patiesība. Piemēram, “acīs var kost” kāda darbabiedra norādītā kļūda, pārmetums nekompetencē, ironizēšana par ārējo izskatu, zināšanu trūkumu. Tā ir patiesība, kas mums nepatīk, bet kuru sevī nevaram neatzīt. Mēs apzināmies savu pieļauto kļūdu, nekompetenci, zināšanu trūkumu. Taču vienalga šī patiesība mums “kož acīs”. Patiesības neikdienišķajā, visaugstākajā, metafiziskajā pakāpē viss ir savādāk. Šajā pakāpē nākas tikties ar nesalīdzināmi nozīmīgāku un maksimāli visaptverošu patiesību. Tā ir patiesība, kurai piemīt maksimums – vislielākais iespējamais un pieļaujamais daudzums, intensitāte, vislielākā pilnība, attīstības pakāpe. Tā ir patiesība, kura ir vienota ar cilvēka eksistenciālajiem pamatiem, sistēmiski aptver visu dzīvi un atklāj dzīves metafiziskos trūkumus. Vārdu sakot, tā ir grandioza patiesība. Pie tam šī grandiozā patiesība smeldzoši kontrastē ar nepatiesību, kura tika līdz šim uzspiesta izglītībā, ideoloģijā, masu komunikācijā, garīgajā kultūrā, politikā. Kontrasts starp patiesību un nepatiesību kļūst patiesības noguruma iemesls, bet vissliktākais – kļūst patiesības destruktivitātes iemesls. Nogurums no patiesības izvēršas morālajā mocībā, sāk funkcionēt kā apātijas, pesimisma, pasivitātes, gribasspēka apsīkuma avots. Atsevišķi cilvēki, atsevišķi sociālie strati, tauta, valsts nācija patiesības noguruma rezultātā, kā jau tika minēts, zaudē ticību pašiem pārvaldīt savu dzīvi, zaudē ticību dzīves ideāliem, vairs negrib sargāt savas dzīves svētākos ideālus un vairs nevēlas domāt par dzīves jēgu un turpmāko nākotni. Vienaldzīga kļūst valsts, vienaldzīga kļūst valsts iekārta, valsts politikas sociālās perspektīvas, vienaldzīga kļūst valsts izglītības sistēma, valsts veselības aizsardzības sistēma, valsts zinātne, mākslas un literatūras estētiskā kvalitāte. Vienaldzīga kļūst valsts suverenitāte, valsts reputācija. Tā tas noteikti ir noticis ar latviešu tautu, latviešu tautas inteliģenci, intelektuāļiem. Uzzinātā patiesība par visjaunāko laiku Latvijas nācijas un latviešu tautas vēsturi (prātam neticamajiem meliem, nelietībām, nodevībām) ir masveidā izraisījusi dziļu nogurumu no patiesības, kas destruktīvi atsaucas uz visiem dzīves procesiem, bet lieliski kalpo dažāda tipa vietējām cilvēciskajām padibenēm saglabāt politisko varu, noziegumu brīvību, darbaspēka ekspluatāciju.