Ģeopolitiskā situācija

   Var smieties par latviešu valdošās kliķes bubināšanu par „ģeopolitisko situāciju”. Taču faktiski ģeopolitiskie apstākļi ļoti būtiski atsaucās uz latviešu dzīvi. Turklāt visos segmentos. Ekonomiskajā segmentā, zinātnes segmentā, izglītības segmentā. Latviešu dzīve padomju ģeopolitiskajos apstākļos bija pavisam cita nekā dzīve amerikāņu ģeopolitiskajos apstākļos pēcpadomju periodā. Vispirms ir jāņem vērā, ka diametrāli atšķiras latviešu cilvēciskais un latviešu kultūras statuss. Padomju laikā latviešus uzskatīja par augsti attīstītu tautu. Latviešus droši salīdzināja ar Rietumeiropas augsti attīstītajām tautām. Latviešu kultūra tika propagandēta kā paraugs citām tautām Padomju Savienībā. PSRS iedzīvotāji LPSR dēvēja par Rietumu civilizācijas teritoriju padomju valstī. Turpretī amerikāņu ģeopolitiskajos apstākļos latvieši ir kļuvuši par Eiropas visatpalikušāko tautu, kuras morālā stāja, saimnieciskā darbība nevar būt paraugs citiem. Bijušās PSRS tautas uz latviešiem tagad lūkojās ar dziļu nepatiku, aktīvi izmantojot iespēju atgādināt par latviešu noziegumiem Pilsoņu kara laikā, VDK struktūrās, latviešu militārpersonu nodevību pirms II Pasaules kara, latviešu līdzdalību ebreju iznīcināšanā, civilo iedzīvotāju iznīcināšanā Baltkrievijā. Ārprātīga atšķirība ir zinātnē un izglītībā. Visai pasaulei ir zināms par padomju zinātnes un izglītības izcilo līmeni. Amerikāņu ģeopolitiskajos apstākļos latviešu zinātniskā darbība un izglītība ir atrauta no Krievijas izcili attīstītās zinātnes un izglītības. Tas ļoti negatīvi atsaucās uz šodienas zinātnisko līmeni un izglītības līmeni Latvijā. Padomju periodā „Maskava” konsekventi sekoja, lai LPSR ieturētu kopējo augsto zinātnisko un izglītības līmeni. Amerikāņi neseko latviešu darbībai minētajos segmentos. Latvieši ir atstāti savvaļā, un tāpēc katrs mauj kā prot, neprotot pat terminus pareizi lietot. 

Idiotija

Latviešu filosofijas profesors ar iesauku Olgalvis savā traktātā purpina nevis par latviešu identitāti, bet latvisko identitāti. Tātad aplami purpina par identitāti kā latvisku parādību, itin kā identitāte būtu tikai latviešiem. Uz to ir spējīgs tikai „latviešu filosofijas” producētājs, kuram „latviešu filosofija” ir kaut kas specifiski īpašs atšķirībā no filosofijas. Turklāt Olgalvis vēl idiotiski latviski saka, ka nacionālā identitāte esot viens un tas pats, kas kultūra un kultūras identitāte. Bet tās nebūt nav visas Olgalvja muļkības. Vēl viņš purpina muļķības par „latviskās identitātes elementiem”. Tāds elements esot demogrāfija: identitātes aizmiglošanās, sabrukums, dzīvības turpināšanas instinkta trūkums. Tātad „latviešu filosofijas” Olgalvis nezina, kas ir demogrāfija, nezina, ka tāds „elements” ir arī citām tautām. Bet arī tagad vēl nevar pielikt punktu Olgalvja muļķībām. „Latviskās identitātes elements” esot arī tāds elements kā „visi zog”. Tas liecinot par „apziņas sabiezinājumu”. Pats par sevi ir saprotams, ka profesors Olgalvis var ražot tikai tādus pašus visneiedomājamāko muļķību purpinātājus, jo jaunajiem studentiem nebūt nav viegli fiksēt profesora idiotiju. Vēl grūtāk ir panākt, lai tādi profesori netiktu ielaisti Latvijas Universitātē.

Ideoloģija

   Kas ir šodienas amerikāņu ideoloģija, kurai ir transpartejisks raksturs, jo tā ir pieņemama visiem politiskajiem spēkiem? Galvenās tēzes ir šādas:

   1) pārliecība par dzīves progresu, ko simbolizē Rietumu civilizācija ar ASV priekšgalā;

   2) galējs individuālisms – kolektīvo (reliģisko, nacionālo, etnisko u.c.) interešu noliegšana;

   3) atsacīšanās no eiropeiskajām tradicionālajām vērtībām – ģimenes, cilvēka dzimuma, garīguma;

   4) morālā faktora otršķirība;

   5) materiālistiskā dzīves orientācija;

   6) tehnicisma prioritāte;

   7) Dieva dotā ASV izredzētība – diktēt noteikumus visai cilvēcei.

Pretestība

   Tauta nav muļķe. Tā ir socioloģiskā aksioma. Vienīgi nav skaidrs, kādos dzīves aspektos tauta nav muļķe. Iespējams, morāli tikumiskajā aspektā, taisnīguma un tiesiskuma aspektā, cilvēka cieņas aspektā, labā un ļaunā identificēšanas aspektā, skaistā un neglītā saskatīšanas aspektā, bērnu un ģimenes cieņas aspektā. Noteikti būs vēl citi aspekti. Taču noteikti ir arī tas, ka zināmos aspektos tauta tomēr ir muļķe. Savādāk sakot, tautas gudrība nespēj tautu pilnā mērā aizsargāt. Tauta nav muļķe, taču tas nepasargā tautu no dažādām likstām. Piemēram, ebreju tauta ir ļoti gudra. Ebreju tauta nav muļķe. Taču tas ebrejus nepasargāja no nacistiem. Ebreji toreiz nebija muļķi, taču tas neveicināja reālu pretestību nacistiem. Latviešu tauta nav muļķe, taču reāli sevi pēdējo reizi prata aizsargāt 1905.gadā. Pēc tam nespēja aizsargāt. Arī tagad nespēj sevi aizsargāt. Turklāt nespēj sevi aizsargāt nevis pret ārējiem spēkiem (tas attiecās uz ebrejiem un latviešu cīņu pret vācbaltiem), bet pret savas tautas padibenēm un viņu atklāto ņirgāšanos par savu tautu. Nav īsti skaidrs, kādi faktori nodrošina tautas pretestību pret ārējo spēku un iekšējo spēku apdraudējumu. Iespējams, tāds faktors latviešiem bija izglītība līdz 1905.gadam, spējot ģenētiski formēt tautas pašcieņu – latviešu ļaužu masas ar augstu pašcieņu, bez kā nav iespējama pretestība pazemojumiem, apspiestībai. Iespējams, latviešiem paraugs bija citas tautas ar augstu pašcieņu. XVIII-XIX gadsimtā, kad intensīvi formējās jaunā latviešu tauta (tās elite, inteliģence) Eiropas tautu pašcieņa bija tā laikmeta neatņemama sastāvdaļa. Toreiz Eiropā veidojās nacionālās valstis. Tas bija tautu ideālas pašcieņas laikmets. To nekādā gadījumā nevar teikt par XX gadsimtu, kad Eiropā pašcieņas vietā stājās klanīšanās, iztapšana un masveidā sāka klonēt pielīdējus un nacionālos nodevējus. Varbūt tāpēc pēc 1905.gada mums ir tauta, kura nav muļķe, bet kura nespēj sevi aizsargāt no Lielās Bandas.

Jautājumi

   Jautājumi ir vairāki. Atbildes uz šiem jautājumiem var palīdzēt vērtēt latviešu tautas kulturoloģiskās evolūcijas/attīstības rezultātus/iespējas/kritiskos momentus. Jautājumi ir šādi.

   Vai teicamā padomju izglītība deva respektējamu ieguldījumu latviešu tautas vispārējā attīstībā, ņemot vērā dzimtcilvēku mentalitātes stabilizāciju daudzās paaudzēs? Vai teicamā padomju izglītība būtiski ietekmēja ģenētiski formēto tumsonību un aprobežotību? Vai teicamā padomju izglītība pēc PSRS sabrukuma palīdz latviešiem pretoties postmodernistiski liberālajai ideoloģijai, kultūras normām, formātiem utt.? Vai teicamā padomju izglītība ir garantējusi ģenētiski determinētās kulturoloģiskās atražošanas laikā jaunajās paaudzēs stabilu priekšstatu par garīgumu un tā svētīgumu cilvēka esamībā?

   Atbildot uz minētajiem jautājumiem, nākas ņemt vērā vairākus novērojumus jau no 90.gadu sākuma. 1) Jau 90.gadu sākumā studējošās jaunatnes aprindās un jauniešu veidotajos Rīgas medijos bija plaši izplatīta prasība padzīt no mācību iestādēm „vecos kadrus”. Viņus visbiežāk sauca par „vecajiem marasmatiķiem”. Tātad teicamā padomju izglītība nebija latviešos pietiekamā mērā nostiprinājusi priekšstatu par paaudžu kontinuitātes kulturoloģiskajiem aspektiem. Saglabājās tradicionālā tumsonība un aprobežotība. 2) Jau 90.gadu sākumā t.s. radošā jaunatne fanātiski nodevās postmodernisma vājprātam. Tātad teicamā padomju izglītība nebija latviešos spējusi radīt stabilu priekšstatu par mākslu, estētiskajām vērtībām, mākslas sūtību utt. 3) Jau 90.gadu sākumā latviešu inteliģence demonstratīvi novērsās no krievu kultūras – zinātnes, mākslas. Tātad vitāli nesaprata/neorientējās cilvēces māksliniecisko un zinātnisko sasniegumu hierarhijā; bija gatava patiesas vērtības aizstāt ar surogātiem. 4) Jau 90.gadu sākumā latviešu inteliģences vidējā un vecākā paaudze nespēja turpināt teicamās padomju izglītības tradīcijas, pat apzināti atsakoties no šīm tradīcijām „Boloņas procesa” vārdā.

Filosofijas filosofija

Ø  Postmodernisti (īpaši franču derridas, delēzi) radīja filosofiju bez subjekta, bez lidojuma. Tāpat tā bija filosofija bez jēgas, bez atbildības, bez pagātnes mantojuma. Postmodernisma filosofija ignorēja priekšgājēju nostādnes, domas risinājumus. Viņi neņēma vērā, ka pagātne runā nākotnes valodā. Nākotne bez pagātnes ir bespēcīga. Nākotnes prāts un zināšanas bez pagātnes prāta un zināšanām neko nevar panākt un ir bezspēcīgs. Saprotams, postmodernisma filosofijai nevar būt nākotnes. Arī nav nākotne. Par to interesējās vienīgi postcilvēki, kuri tīksminās ap postmodernistu it kā intelektuāli elegantajiem murgiem.

Ø  Antīkā u.c. (klasiskā) filosofija tiecās pēc saprātīgā. Postmodernisma filosofija tiecās tikai pēc domāšanas iespējas saglabāšanas, kaut gan domāšana vēl neliecina par saprātīgā klātbūtni. Postmodernistiem neinteresē likumi, substances, būtība. Interesē vienīgi materiāla robežas, bet nevis būtība. Postmodernistiem nebija ko teikt, bet kaut ko gudru pateikt ļoti gribējās.

Ø  M.Haidegers arī lasīja lekciju par to, kas ir filosofija. Tēma esot ļoti plaša, iespējami daudzi viedokļi par filosofiju, nav iespējams panākt vienprātību. Ieteica filosofēt par filosofiju, bet nevis skatīties no malas, kas ir filosofija. Viņaprāt filosofija ir prāta sfēra. Filosofija tiecās pēc būtības un vēlas noskaidrot, kā būtība atsaucās uz esamību.

Ø  Platonam, Aristotelim filosofēšanas pirmpamats ir brīnīšanās. Brīnīšanās kā kaislība, jūtu kāpinājums.

Ø  Mūsdienu pasauli sāk pārņemt civilizācija/kultūra, kurā neeksistē jēdziens „filosofija”. Tas labākajā gadījumā eksistē pseidointelektuāļiem, kuri ir kaut ko lasījuši/dzirdējuši par tādu senu un cienījamu darbību kā filosofēšana. Pseidointelektuāļi maksimāli izmanto mūsdienu „filosofijas” galvenās kategorijas „viedokļu plurālisms” iespējas.

Kaislība

   Identitātes meklēšana ir zināma tautas kaislība. Tā, domājams, nav raksturīga visām tautām. Mazām tautām varbūt arī nav visām vienādā mērā raksturīga. Tautas identitāti meklē arī lielas tautas. Piemēram, krievi intensīvi to dara jau vairākus gadsimtus. Padomju laikā nebija šī kaislība, ja neņem vērā ideoloģisko kņadu ap jēdzienu „padomju cilvēks” un „padomju tauta”. Latviešu kaislība meklēt identitāti inteliģences aprindās pēcpadomju laikā ir ļoti izteikta. Identitātes tematikai tiek veltītas grāmatas, disertācijas. Galvenie identitātes meklētāji ir sievietes. Par kaut kādiem zinātniskajiem panākumiem ir grūti runāt. Galvenokārt tiek atkārtots latviešu pozitīvo īpašību uzkaitījums. Tādu īpašību kolekcija tika izveidota jau pirmskara Latvijā pseidozinātniskos tekstos. Tagad drīzāk nākas domāt par latviešu identitāti kā transcendentālu nacionālo specifiku un latviešu savdabību uzskaitījumu kā cinisku imitāciju, paštīksmināšanās metafizisko ekstāzi. Latviešu savdabību eksaltācija novērš uzmanību no ikdienas problēmām. Īpaši morālajām problēmām – latviešu organisko saistību ar noziegumu brīvību – nesodīto nemitīgo zagšanu un blēdībām. Obligāti jārunā par latviešu intelektuālo aprobežotību – nespēju loģiski pievērsties galvenajam, neprasmi pareizi lietot terminus un konceptus. Latviešu identitātes savdabības eksaltācija drīzāk ir zināms simptoms, ka „mājās” kaut kas nav kārtībā ar galvu un sirdi. Identitātes meklēšanas kaislība ir atrauta no  ļoti nepatīkamās realitātes. Latviešu mentalitātei milzīgu ļaunumu nodara liberālisma un postmodernisma duets. Taču par to inteliģence neraksta.