Ø Postmodernisti (īpaši franču derridas, delēzi) radīja filosofiju
bez subjekta, bez lidojuma. Tāpat tā bija filosofija bez jēgas, bez atbildības,
bez pagātnes mantojuma. Postmodernisma filosofija ignorēja priekšgājēju
nostādnes, domas risinājumus. Viņi neņēma vērā, ka pagātne runā nākotnes
valodā. Nākotne bez pagātnes ir bespēcīga. Nākotnes prāts un zināšanas bez
pagātnes prāta un zināšanām neko nevar panākt un ir bezspēcīgs. Saprotams,
postmodernisma filosofijai nevar būt nākotnes. Arī nav nākotne. Par to
interesējās vienīgi postcilvēki, kuri tīksminās ap postmodernistu it kā
intelektuāli elegantajiem murgiem.
Ø Antīkā u.c. (klasiskā) filosofija tiecās pēc saprātīgā.
Postmodernisma filosofija tiecās tikai pēc domāšanas iespējas saglabāšanas,
kaut gan domāšana vēl neliecina par saprātīgā klātbūtni. Postmodernistiem
neinteresē likumi, substances, būtība. Interesē vienīgi materiāla robežas, bet
nevis būtība. Postmodernistiem nebija ko teikt, bet kaut ko gudru pateikt ļoti
gribējās.
Ø M.Haidegers arī lasīja lekciju par to, kas ir filosofija.
Tēma esot ļoti plaša, iespējami daudzi viedokļi par filosofiju, nav iespējams
panākt vienprātību. Ieteica filosofēt par filosofiju, bet nevis skatīties no
malas, kas ir filosofija. Viņaprāt filosofija ir prāta sfēra. Filosofija tiecās
pēc būtības un vēlas noskaidrot, kā būtība atsaucās uz esamību.
Ø Platonam, Aristotelim filosofēšanas pirmpamats ir
brīnīšanās. Brīnīšanās kā kaislība, jūtu kāpinājums.
Ø Mūsdienu pasauli sāk pārņemt civilizācija/kultūra, kurā
neeksistē jēdziens „filosofija”. Tas labākajā gadījumā eksistē
pseidointelektuāļiem, kuri ir kaut ko lasījuši/dzirdējuši par tādu senu un
cienījamu darbību kā filosofēšana. Pseidointelektuāļi maksimāli izmanto
mūsdienu „filosofijas” galvenās kategorijas „viedokļu plurālisms” iespējas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru