Pretestība

   Tauta nav muļķe. Tā ir socioloģiskā aksioma. Vienīgi nav skaidrs, kādos dzīves aspektos tauta nav muļķe. Iespējams, morāli tikumiskajā aspektā, taisnīguma un tiesiskuma aspektā, cilvēka cieņas aspektā, labā un ļaunā identificēšanas aspektā, skaistā un neglītā saskatīšanas aspektā, bērnu un ģimenes cieņas aspektā. Noteikti būs vēl citi aspekti. Taču noteikti ir arī tas, ka zināmos aspektos tauta tomēr ir muļķe. Savādāk sakot, tautas gudrība nespēj tautu pilnā mērā aizsargāt. Tauta nav muļķe, taču tas nepasargā tautu no dažādām likstām. Piemēram, ebreju tauta ir ļoti gudra. Ebreju tauta nav muļķe. Taču tas ebrejus nepasargāja no nacistiem. Ebreji toreiz nebija muļķi, taču tas neveicināja reālu pretestību nacistiem. Latviešu tauta nav muļķe, taču reāli sevi pēdējo reizi prata aizsargāt 1905.gadā. Pēc tam nespēja aizsargāt. Arī tagad nespēj sevi aizsargāt. Turklāt nespēj sevi aizsargāt nevis pret ārējiem spēkiem (tas attiecās uz ebrejiem un latviešu cīņu pret vācbaltiem), bet pret savas tautas padibenēm un viņu atklāto ņirgāšanos par savu tautu. Nav īsti skaidrs, kādi faktori nodrošina tautas pretestību pret ārējo spēku un iekšējo spēku apdraudējumu. Iespējams, tāds faktors latviešiem bija izglītība līdz 1905.gadam, spējot ģenētiski formēt tautas pašcieņu – latviešu ļaužu masas ar augstu pašcieņu, bez kā nav iespējama pretestība pazemojumiem, apspiestībai. Iespējams, latviešiem paraugs bija citas tautas ar augstu pašcieņu. XVIII-XIX gadsimtā, kad intensīvi formējās jaunā latviešu tauta (tās elite, inteliģence) Eiropas tautu pašcieņa bija tā laikmeta neatņemama sastāvdaļa. Toreiz Eiropā veidojās nacionālās valstis. Tas bija tautu ideālas pašcieņas laikmets. To nekādā gadījumā nevar teikt par XX gadsimtu, kad Eiropā pašcieņas vietā stājās klanīšanās, iztapšana un masveidā sāka klonēt pielīdējus un nacionālos nodevējus. Varbūt tāpēc pēc 1905.gada mums ir tauta, kura nav muļķe, bet kura nespēj sevi aizsargāt no Lielās Bandas.