Melošanas variācijas

Ja rietumeiropieši un amerikāņi atzīst postpatiesības un nereālistiskuma dominēšanu publiskajā telpā, tad tas liecina par melošanas, nepatiesības pieaugumu. 2016.gads ir bijis melošanas triumfa gads. Tas ir loģisks secinājums. Postpatiesība un realitātei neatbilstoša “patiesība” ir melošana – nepatiesas informācijas izplatīšana. Taču ir viens būtisks jautājums. Jautājums ir par to, cik apzināta vai neapzināta ir postpatiesības izplatīšana? Vai tas notiek speciāli kā apzināti izplānota akcija jeb tas notiek stihiski prāta trūkuma, bezatbildības un melu nesodamības rezultātā? Kā zināms, internets/sociālie tīkli paver grandiozas iespējas nesodīti izplatīt melus. To var darīt katrs cilvēks atbilstoši savai morālajai stājai. Respektīvi, minētais jautājums stimulē pret melošanu izturēties kā pret polivariablu parādību. Iespējamas dažādas melošanas variācijas. Klasiskā variācija ir apzinātā, ar skaidru un gudru prātu veiktā melošana, kas ir pastāvējusi vienmēr cilvēku uzvedībā. Mūsdienu masveidīgā melošana, proti, postpatiesības izplatīšana, ir cita varianta melošana. Šajā variantā apzinātības, skaidra un gudra prāta līdzdalība nav galvenais. Šajā variantā cilvēks var nesaprast, ka viņš melo. Šajā variantā postpatiesība rodas cilvēka stulbuma, aprobežotības, iracionālisma rezultātā. Saprotot, ka viņš var neierobežoti plaši un morāli netraucēti piedalīties publiskās telpas piepildīšanā ar savu informāciju, stulbs, aprobežots, iracionālisma pārņemts cilvēks gatavo un izplata informāciju atbilstoši savam zināšanu un prāta attīstības līmenim, kas ir tik nepietiekams un nekompetents, ka rezultāts ir pilnīgi kropls. Uz latviešiem tas attiecās rusofobijas ziņā. Ja latvietim nav vispār ko teikt, tad viņš jebkurā gadījumā var nolamāt Krieviju, krievus, atbilstoši formulai - if you have nothing to say, blame Russians.

Postpatiesība

Eksistē tradīcija laikmeta tendences apzināt no valodas viedokļa. Proti, noskaidrot populārākos vārdus attiecīgajā laikmetā. Populārākie vārdi var lieliski ilustrēt intelektuālos motīvus sabiedriskajā domā. Tradīcija nav aizmirsta, un pasaules atsevišķas struktūras (enciklopēdiju redakcijas, mediji, zinātniskās iestādes) ir noskaidrojušas populārākos vārdus 2016.gadā. Tā vien liekas, ka to popularitāte pilnā mērā atbilst laikmeta garam. Tā, piemēram, Rietumeiropas lielākajās valstīs Vācijā un Lielbritānijā populārākais vārds bija “postpatiesība” (post-truth; postfaktisch). Ar šo vārdu apzīmēja emocionālā un subjektīvā viedokļa prioritāti, bet nevis objektīvo faktu prioritāti. ASV populārākais vārds bija “surreal”- nereālistisks, fantastisks, neticams. Saprotams, abi vārdi perfekti saskan ar “balto” cilvēku vispārējo garīgo pagrimumu demogrāfiskās pārejas laikmetā. Iracionālisma tendence turpinās un sasniedz jaunu amplitūdu.

Nianses par valsts pārvaldīšanu

v  Politiskās sistēmas modelis: priekšstats un realitāte, attīstības pieredze un virziens nākotnē.

v  Likumdošanas profesija, kompetence.

v  Izpildvaras profesija, kompetence.

v   Politisko partiju likumdošana, tās liberalizācija.

v  Administratīvā resursa izmantošana vēlēšanās.

v  Darbs ar reālu sabiedrību, bet nevis virtuālu sabiedrību.

v  Elites nacionalizācija.

v  Politikas imitācija.

v  Manipulācijas ar partijām un frakcijām.

v  Viltus patriotisms.

v  „Piarēšanas” aizsardzība.

v  Valsts ideoloģija.

v  Manipulācijas un imitācijas ar realitāti.

v  Attiecības starp nomenklatūru un tautu, varu un sabiedrību.

v  Ierēdņu sabiedriskā kontrole.

v  Likumdevēju kontrole pār izpildvaru.

v  Oligarhu klani, grupējumi.

v  Parlaments kā politiskās diskusijas klubs.

v  Deputātu kontingents: biznesmeņi, biznesa ielikteņi, pensionēti ierēdņi, reģionālie lobisti, garīgās kultūras un sporta „zvaigznes”.

Vēsture

Profesionāls vēsturnieks rada to vēsturi, kuru pieprasa viņa laikmets. Laikmeta gars ir arī vēsturnieka gars. Katrs pārdzīvo otra cilvēka vēsturi (likteni) saistībā ar savu vēsturi (likteni). Dabā neeksistē vēsture. Katra tauta veido savu vēsturi atbilstoši savai izpratnei, attīstības pakāpei un šīs vēstures pozīcijām lūkojās uz pasauli. Tautas vēstures publiskās atbildības objekts ir attiecīgā tauta, kura no savas vēstures sagaida garīgo atbalstu un pamudinājumu turpmākajiem vēsturiskajiem procesiem. Flegmātisms šajā ziņā neeksistē.

Egoistiskais plurālisms

Egoistiskais plurālisms uzskatāmi izpaužās morālē, veicinot morāles dažādu veidu pastāvēšanu: 1) utilitārā, universalā jeb „parastā” morāle, 2) politiskā morāle, 3) teorētiski normatīvā morāle (Kanta), 4) atbildības morāle (M.Vēbera), 5) ārkārtējo situāciju morāle, 6) politiskā reālisma morāle (morāles trūkums). Katrs morāles veids egoistiski aizstāv savas esamības nepieciešamību.

Nianses par pārbūvi

§  „Perestroikas” arhitekti apzinājās nepieciešamību pārkārtot sabiedrisko apziņu. Cilvēkiem ir fundamentāli jāmaina domāšana; bez tā nav iespējamas politiskās un ekonomiskās reformas. Nepieciešams intelektuāli morālais lūzums, lai pārietu uz jaunu domāšanas tipu, kāds ir vajadzīgs kapitālismā, salīdzinot ar sociālismu.

§  Valsts kā tautas kolektīvā griba, protams, būtu fikcija arī pēc „perestroikas”.

§  „Perestroikas” interpretācija kā līdzeklis vēsturiskās atmiņas kontrolei.

§  Nācās ieviest antikomunistisku liberālo demokrātiju, kad naids pret komunismu ir vadošais enerģijas avots. Tāda pieeja nebija pazīstama kapitālisma attīstībā Rietumeiropā. Naida ideoloģija, domājams, nav labākā ideoloģija kapitālisma un jebkuras iekārtas sasniegšanā.

§  To, ko var izdarīt armija ar „nacionālo jautājumu”, bija redzams Baku 1990.g. janvārī.

§  Polijā 1981.g. decembrī drošības dienesti vienā dienā arestēja apm. 5000 „Solidaritātes” aktīvistus.

§  ASV par planētas vienpolāro valdnieci pirmā pārvērta PSRS elite – ātrāk par pašiem amerikāņiem. Bijībai pret ASV bija fatāls raksturs PSRS elitē. Bušs vecākais negribēja PSRS sabrukumu.

§  VDK: militarizēta korporācija; valsts valstī.

§  Putins 2005.g.: „gadsimta lielākā ģeopolitiskā katastrofa”.

§  Kleptokrātiska šķira ar slimīgu tieksmi piesavināties svešas mantas.

§  „Perestroikas” laikā neiztika bez oponentu dēmonizācijas kā politiskās mobilizācijas līdzekli.

§  Referendumi, masu protesta mītiņi ir tikai vēstures instrumenti, bet nevis demiurgi.

§  Pārbūves „brīvības prieki” pārvērtās nabadzības, bezjēdzības, noziedzības, izmiršanas asarās.

§  Krievi nemīl reformatorus; mīl diktatorus.

§  „Perestroika” atgādināja angļu pieredzi; angļu laikā Āfrikā nevarēja būt prezidenti-hanibali; pēc angļu aiziešanas no Āfrikas tur parādījās prezidenti-hanibali.

§  Pārbūves rezultātā šķiriskā aģentūra kā nacionālo bagātību saimniece kļuva šaura krimināli orientēta drošības dienestu un partijas funkcionāru grupa, kuru atbalstīja angažētā inteliģence.

Aforismi

·         Ja piedodam „augšām” viņu netikumus, tad „augšas” jums piedos visus jūsu tikumus.

·         Ja tauta ir pārāk pacietīga, tad valsts pārvēršās patvaļības zonā.

·         Vienkāršā tauta! Bet cik grūti ir ar to sadzīvot!

·         Lai tauta nesāktu dejot, to nevajag pārbarot.

Atšķirības

Mūsdienu mutuļošana par „gender” ignorē atšķirības starp sievieti un vīrieti. Tādas atšķirības ir zināmas jau sen, taču šodienas postmodernisma āksti tās neņem vērā vai nezina, kas arī ir iespējams vispārējā prāta aptumsuma apstākļos. Var minēt vairākas atšķirības:

·         Ģenētiskās un sociāli vēsturiskās atšķirības psiholoģijā.

·         Atšķirības hormonālajā fonā, fiziskā spēka ziņā, smadzeņu aktivitātes jomā, sugas turpināšanas spēju līmenī, domāšanas procesā.

·         Sievietes domā konkrēti, balstās uz intuīciju; vīrieši domā loģiski, abstrakti, telpiski.

·         Vīrieši pret visu izturās racionāli; sievietes – emocionāli, vienu domu attiecina uz daudzām situācijām.

·         Vīriešu loģika ir taisnvirziena, koncentrēta uz kaut kā konkrēta; sieviešu loģika ir intuitīva un saistīta ar dažādiem sīkumiem lielā skaitā.

·         Sievietēm ir vairāk ir attīstītas verbālās spējas; vīriešiem – analītiskās.

·         Kritiskās situācijās vīrieši ātri mobilizējās un pārkārtojās; sievietes „ieslēdzās” lēnāk.

Antropoloģiskais tips

Jaunu antropoloģisko tipu rašanās ir vispārzināma parādība. Pārejas laikmetu radikālās izmaiņas kultūrā vienmēr iet roku rokā ar attiecīgajam laikmetam (kultūrai) adekvātu antropoloģisko tipu rašanos un dominēšanu. Rodas cilvēki ar attiecīgajam laikmetam piemērotu mentalitāti, garīgo orientāciju, dzīves stilu, vērtību sistēmu, morāli, garīgumu, prāta racionalitātes un loģiskuma pakāpi. Viens no vēsturiski jaunākajiem piemēriem ir filistra (mietpilsoņa, masu cilvēka) antropoloģiskā tipa rašanās, kas notika sakarā ar eiropeīdu demogrāfisko bumu no XIX gs. un noslēdzās ar masu kultūras fenomena izveidi. Filistra rašanās procesā noteikti jāiekļauj vispārējās izglītības līmeņa kāpums. Ne velti, piemēram, Čehova daiļradē visi filistri ir cilvēki ar augstāko izglītību. Droši var teikt, ka filistru kontingentu veido inteliģence – pašapmierināti un aprobežoti cilvēki „ar diplomu”, kas nespēj aizstāt universitāšu absolventu šauros un mietpilsoniskos uzskatus un liekulīgo rīcību. Mūsdienās unikālās demogrāfiskās pārejas laikmetā, kad „baltie” cilvēki izmirst un noveco, „balto” cilvēku dzīvē valda norieta un degradācijas atmosfēra, atkal rodas jauns antropoloģiskais tips, kas ir adekvāts šodienas melnajai kultūrai. Ja „balto” cilvēku vispārējā uzplaukuma laikmetā radās filistrs kā kultūras adekvāts produkts, tad tagad „balto” cilvēku vispārējā pagrimuma laikmetā rodās postcilvēks kā kultūras adekvāts produkts. Atkal kultūra un jaunais antropoloģiskais tips (postcilvēks) iet roku rokā. Saprotams, tā tam ir jābūt, jo kultūra un tās autori ir nedalāms veselums. Interesanti ir tas, ka, piemēram, postcilvēku tipam ir piemērotas interneta iespējas, – 140 zīmju teksti, anonimitāte, vizualitāte, „uzskatu plurālisma” demonstrēšanas neierobežotās iespējas, zināšanu nevajadzība...tas viss lieliski saderās ar postcilvēka satvaru.  

Laikmets

Špenglera attieksme pret īpašiem laikmetiem un laikmetu kā vēsturiski analītisko vienību acīmredzot nekad nezaudēs metodoloģisko vērtību. Tā tas būs tāpēc, ka cilvēka izpratnei vienmēr paliks neizprotami t.s. galvenie jautājumi par Zemes rašanos, par dzīvības rašanos uz Zemes, par cilvēka rašanos un cilvēka garīgās esamības pamatnosacījumiem. Špenglera kritizētais angļu domāšanas veids un angļu iedibinātie priekšstati par Zemi un sugu izcelsmi nesniedz atbildes uz galvenajiem jautājumiem. Angļu (Laiela, Darvina) iedibinātie priekšstati ir atrauti no kosmiskajiem procesiem, atzīst tikai to, ko var zinātniski pierādīt. Taču pats par sevi ir saprotams, ka atbildes uz galvenajiem jautājumiem limitē cilvēka domāšanas, zināšanu iespējas, šo iespēju ierobežotība. Angļu „evolucionisti” to neņēma vērā. Špenglers atbildes uz galvenajiem jautājumiem saista ar īpašu laikmetu lomu, kad pēkšņi un radikāli viss mainās un šīs izmaiņas ir kosmoloģiski (Saules sistēmas, zvaigžņu pasaules) determinētas. Šo īpašo laikmetu cēloņi nav cilvēkiem saprotami un ir noslēpums. Špenglers piemērā min gotikas un piramīdu stila pēkšņo rašanos. Var būt arī citi piemēri. Domājams, tāds piemērs ir vikingu laikmets ar tā unikālo, noslēpumaino, neizprotamo ornamentālistiku. Tādā īpašā laikmetā arī mēs tagad dzīvojam, kad pats noslēpumainākais ir demogrāfiskā pāreja 1960.-2050.g. Nav saprotams, izskaidrojams, kāpēc dažām rasēm ir nenormāli milzīgs dzimstības pieaugums, bet „baltā” rase izmirst. Turklāt „baltajā” rasē rodas jauns cilvēka tips – postcilvēks.

Atskaites kritēriji

Atskaites kritēriji kultūrai var būt citas kultūras kritēriji. Mēdz būt vēsturiskie apstākļi, kad attiecīgā kultūra attīstās saskaņā ar citas kultūras attīstības kritērijiem. Dotajos vēsturiskajos apstākļos attiecīgā kultūra nevadās no saviem kritērijiem, bet tai nākas vadīties no citas kultūras kritērijiem. Uz latviešu kultūru tas attiecās pilnā mērā. Ilgu laiku latviešu kultūras virzību nosacīja vācu kultūra. Vācu kultūras kritēriji bija arī latviešu kultūras kritēriji. Latviešu tautas vēsturē ir arī tāds posms, kad līdzās vācu kultūras kritērijiem funkcionēja arī krievu kultūras kritēriji vai tikai funkcionēja krievu kultūras kritēriji. Piemēram, tā tas bija padomju laikā. Tāpēc latviešu kultūra padomju laikā nesagādāja tādus pārsteigumus, kādus tagad sagādā pēcpadomju laikā. Padomju laikā latviešu darbības, uzvedības un komunikācijas atskaites kritēriji bija krievu kultūras kritēriji. Tā teikt, Maskavas paraugs bija jāņem vērā arī Rīgai. Savukārt Maskavas paraugs balstījās uz cilvēces klasisko kultūras mantojumu, ko nespēja izkropļot pastāvošā ideoloģija. Tagad ir saprotams, ka tāda kārtība nāca tikai par labu latviešu kultūrai gan „vācu laikos”, gan „krievu laikos”. Latviešu kultūra attīstījās bez tā primitīvisma, šarlatānisma, pseidointelektuālisma, pseidozinātniskuma, idiotisma, iracionalitātes, perversijām, kas dominē pēcpadomju laikā, kad latvieši vadās no saviem kritērijiem. Protams, tagad latviešu kultūru lielā mērā atkal nosaka citu kultūru kritēriji. Šoreiz – Rietumeiropas, ASV kultūras kritēriji. Tas nebūtu slikti, ja Rietumu kultūras tagad nepārdzīvotu pagrimumu, degradāciju, deģenerāciju, pseidoliberālajam postmodernismam izraisot kultūru nonākšanu obskurācijas stadijā, kuras kritēriji nekādā ziņā nav cilvēciski pieņemami.

Anamnēzes motīvi

·        Anamnēze ir slimnieka stāstījums par slimības sākumu, norisi, slimošanas apstākļiem. Jēdzienu „anamnēze” var attiecināt uz latviešu vēsturi pēcpadomju gados. Šī vēsture ir anamnēze – degradējošās un izmirstošās tautas stāstījums par savu degradāciju un izmiršanu.

·        Karens Svasjans ES nosaucis par transvestisma struktūru. Iespējams, domāta ir eiropiešu cenšanās dzīvot nepiemērotā veidā (saskaņā ar transvestītu nenormālo cenšanos tērpties pretējā dzimuma apģērbā). Karens Svasjans mīl savos tekstos par Eiropas deģenerāciju atcerēties Bismarka jautājumu 1863.gadā: „Who ir Europe?”. Uzskatam, ka t.s. Eiropas vienotība ir mākslīga un demagoģiska konstrukcija, ir sena vēsture.

·        Arī Špenglera grāmata „Eiropas noriets” izjūt Eiropas norietu; 140 zīmju ērā tai nevar būt lasītāju. Eiropieši spēj izlasīt tikai grāmatas nosaukumu. Pat grāmatas apakšvirsrakstu „Pasaules vēstures morfoloģijas apraksti” nespēj izlasīt.

·        Špenglera koncepcijas pamattēze par kultūras pāreju civilizācijā atbilst vāciešu intelektuālajai tradīcijai krasi nošķir civilizāciju no kultūras, neglaimojot civilizācijai un pret to izturoties skeptiski.

·        Kultūras un civilizācijas pretstati: organiskais – mehāniskais; intuitīvais – intelektuālais; izjustas formas – diskursa kaila tehnika.

·        Špenglers liberālisma ekspansijas sākumu saskatīja 1750.g.

·        Liberālisma ekspansijas virzieni: apziņas vertikālā vektora (rangu, kārtu, šķiru, amatu) nomaiņa ar horizontālo vektoru (egalitārismu); eksistenciāli kritiskas attieksmes nomaiņa ar racionālu optimismu; cilvēciskuma nomaiņa ar pilsoniskumu; tiesību pārpilnība, kad trūkst vienīgi „tiesības uz cūcību” (Karens Svasjans).

·        Šodienas dzīve ir nevis identitātes nostiprināšana, bet gan identitātes zaudēšana.

·        Degradācija sākās ar elites degradāciju (deklasētu intelektuāļu rašanos); tai seko inteliģences degradācija. Process noslēdzās ar „tautas” degradāciju – filistru/masu cilvēku pārpilnību; proti, dzīvnieciskiem avīžu lasītājiem (tagad jāsaka – komentāru ūdensgalvām) ar balstiesībām.

·        Eiropeiskā demokrātija ir nodaļa monogrāfijā par eiropeisko totalitārismu.

Fellahisms

Vai bija grūti paredzēt fellahismu? Vai bija grūti paredzēt Eiropas sairumu un tajā skaitā „krāsaino revolūciju”, kas Špengleram nozīmē „krāsaino” rasu ieplūšanu Rietumeiropā? Špenglers savu slavenāko grāmatu rakstīja no 1911.gada. To izdeva 1918.gada sākumā. Tajā laikā nihilisms attieksmē pret Eiropas bēdīgo likteni jau bija vispārēja garīgā izjūta izglītoto un domājošo eiropiešu apziņā. Visticamākais, tāpēc grāmatu tūlīt izpirka, un tā īsā laikā piedzīvoja 32 jaunus izdevumus. Špenglera viedoklis saskanēja ar tā laika sabiedrības garīgo noskaņojumu. Nebija grūti paredzēt Eiropas sairumu, tā teikt, lielās līnijās. Taču Špenglers precīzi visu paredzēja arī detaļu līnijās. Piemēram, paredzēja fellahismu, kā viņš dēvēja eiropiešu degradēšanos „pirmatnējā stāvoklī augsti civilizētos apstākļos”. Kā zināms, mums šodien ir fellahi – mežoņi ar datoru, internetu, sociālajiem tīkliem, mobilajiem telefoniem. Eiropas noriets ir dvēseles noriets – neadekvātu stacionāro stāvokļu ieņemšana, dvēseles izzušana, sacietēšana, izsīkšana. Pilnā spēkā turpinās Eiropas bastardizācija ar migrantiem, noslēdzot „baltās” rases pašnāvniecisko revolūciju (Špenglers rakstīja – „balto revolūciju”) un paplašinot „krāsaino revolūciju”. Eiropieši ir gatavi savai nāvei; viņi nav dzīvotspējīgi un nepretojās savai bojāejai. Interesanta ir vārda „fellahisms” izvēle. Par fellahiem arābu beduīni izsmējīgi sauca iekaroto teritoriju vietējos zemniekus. Beduīni nicinoši izturējās pret fellahiem. Viņi lepojās: „Beduīns ir vispasaules valdnieks; fellahs – vispasaules ēzelis”. Tagad beduīnu pēcteči saimnieko arī Eiropas teritorijā. Un atkal viņi tiekas ar vietējiem fellahiem – eiropiešu ēzeļiem, kuri nav pelnījuši nekādu cieņu.  Tikai Eiropā paši eiropieši sevi sauc par fellahiem un totālu fellahismu prognozē pēc 2200.gada. Tāda ir Špenglera prognoze, kuru mūsdienu ģeniālais eiropietis Karens Svasjans atzīst par pārāk optimistisku prognozi. Eiropā totāls fellahisms iestāsies daudz ātrāk. Par to liecina mūsdienu garīgās tendences.

Tautas attieksme

Tautas mēdz būt dažādas attieksmē pret radošo darbību. Mēdz būt tautas, kurās ir visnotaļ pozitīva attieksme pret zinātnisko un māksliniecisko darbību. Zinātnieki un mākslinieki to zina. Viņi priecājās par tautas pozitīvo attieksmi pret zinātnisko un māksliniecisko darbību. Taču mēdz būt tautas, kurās nav cieņā zinātniskā un mākslinieciskā darbība. Zinātnieki un mākslinieki zina, ka tautā cieņā ir pseidozinātniski un pseidomākslinieciski izgarojumi. Tāpēc zinātnieki un mākslinieki netiecās pēc tautas atzinības. Viņi zina, ja kādus zinātniekus vai māksliniekus tauta atzīst, tad atzīti tiek vienīgi pseido...izgarojumu autori. Nevar būt lielāks apkaunojums kā iegūt tādas tautas labvēlību, jo tā tiek sniegta vienīgi nevērtīgām izpausmēm. Tauta ir pseidozinātniskuma un pseidomākslinieciskuma fane. 

Ko darīt?

Atbildot uz politiskajiem filistriem sakramentālo jautājumu „Ko darīt?”, V.Rozanovs ieteica vasarā lasīt sēnes un ogas, bet ziemā dzert tēju ar ievārījumu. Atbildot uz minēto jautājumu nopietni, nākas ņemt vērā būtisku momentu. Ne tik svarīgi ir zināt, ko darīt. Vissvarīgākais ir zināt, kā dzīvot. Tiem cilvēkiem, kuri prot dzīvot, tāds jautājums („Ko darīt?”) neeksistē. Taču politisko filistru prātu ir grūti izmainīt. Politiskie filistri nekad nav apmierināti ar dzīvi – valsts politiku, ierēdņiem, birokrātiju utt. Politisko filistru reakcija mēdz būt dažāda. Iespējams autisms – noslēgšanās sevī, atsacīšanās komunicēt. Iespējama arī melanholija – grūtsirdība, nomāktība, skumjas. Taču politisko filistru reakcijas vispopulārākā forma ir cinisms un nihilisms.

Transcendentālais šarlatānisms un etniskais šarlatānisms

Kursīte enerģiski laiku pa laikam meņģējās ap to, ko viņa ar biedriem nosaukuši par „latviešu kultūras kanonu”. Viņi tajā ir aizmirsuši iekļaut latviešu jauno laiku šarlatānismu. Īpaši gribas pasvītrot – jauno laiku. Viens ir tad, kad šarlatānisma motīvi parādās neizglītotu arāju čivināšanā krogā vai ceļā uz mājām no kroga. Tagad arāji ir izglītoti. Analfabētisms latviešu populācijā jau sen likvidēts. Tāpēc pavisam kaut kas cits ir tad, kad šarlatānismu izrāda zinātņu doktori, profesori, akadēmiķi. Viņi ir sasmērējuši diva veida šarlatānismu: 1) transcendentālo šarlatānismu un 2) etnisko šarlatānismu. Abi veidi obligāti iekļaujami minētajā „kanonā”. Pirmā, transcendentālā šarlatānisma, spilgtākais paraugs ir Buiķis ar visām tik tikko nosauktajām akadēmiskajām regālijām. Viņš gaišo un zinātkāro latviešu tautu aplaimo ar murgošanu par savu iepriekšējo dzīvi un citām pārdabiskām bezjēdzībām. Kursīte ir spilgtākais paraugs etniskajam šarlatānismam. Arī viņai ir visas akadēmiskās regālijas. Viņa ir samuldējusi šausmīgas muļķības par latviešu folkloru un latviešu kultūru vispār.

Liberālista mentalitāte

   Mūsdienu sociuma kāda slāņa darbība, uzvedība un komunikācija liecina par liberālista mentalitātes iespējamību. Sastopami liberālisma fani – pielūdzēji, entuziasti, līdzjutēji.

   Nākas konstatēt, ka eksistē īpašs mentalitātes tips – liberālista mentalitāte. Tātad atsevišķu cilvēku kopai eksistē īpašs domāšanas veids, emocionālā ievirze un dzīves uztvere. Liberālista mentalitāte tāpat kā cita tipa mentalitātes balstās uz mentālām iezīmēm; proti, arī liberālista mentalitāte ir psihiska izpausme un attiecās uz psihi, apziņu. Arī liberālista mentalitāte ir saistīta ar domāšanu, prātu, uztveri, kognitīviem procesiem. Liberālista mentalitāte nav viena etnosa īpatnība. Liberālista mentalitāte nepiemīt tikai vienas tautas pārstāvjiem, bet ir starptautiska/polietniska parādība.

   Liberālista mentalitātes masveidība liecina par jaunu stadiju cilvēku apziņas evolūcijā. Kā zināms, apziņas evolūcijā ir konstatējams lēcienveidīgums. Cilvēku apziņa neaug visu laiku kā tas notiek, piemēram, ar kokiem. Koki aug nepārtraukti visu laiku. Cilvēku apziņa neevolucionē nepārtraukti, bet evolucionē lēcienveidīgi.

   Apziņas evolūcijā ir atsevišķas stadijas. Tās ir tipoloģiski līdzīgas. Katrā stadijā ir apziņas evolūcijas atslābuma periods un izteiktas intensitātes periods. Acīmredzot, mēs piedzīvojam izteiktas intensitātes periodu, kurā intensīvi evolucionē liberālista apziņa. Liberālista apziņa pašlaik ļoti aktīvi ietekmē kultūru. Bet tas norāda par liberālista apziņas intensīvo evolūciju. Apziņa formē kultūru. Ja apziņa intensīvi evolucionē, tad tas intensīvi atsaucās uz kultūru, kura tiek pieskaņota apziņas intensīvajām izmaiņām.

   Drīkst atzīt, ka liberālista apziņa ir aizsākusi jaunu laikmetu cilvēces vēsturē. Šajā jaunajā laikmetā mainās viss. Mainās cilvēks, sabiedrība, ekonomika, varas struktūras, reliģijas loma, pasaules uzskats, cilvēku vajadzības, kognitīvās intereses, morālās normas.

   Liberālista mentalitātē būtisks aspekts ir attieksme pret patiesību. Protams, attieksme pret patiesību ir jebkuras mentalitātes būtisks aspekts,- visu izšķir tas, kā attiecīgā mentalitāte izturās pret patiesību. Piemēram, kur saskata patiesības avotu, kādu vērtību piešķir patiesībai, kāda ir patiesības autoritāte cilvēka darbībā, uzvedībā un komunikācijā.

   Patiesība ir domāšanas iezīme – domāšanas attieksme pret domāšanas priekšmetu. Doma ir patiesa tikai tad, ja tā atbilst savam priekšmetam. Filosofijā mēdz teikt, ka patiesība ir intelekta (prāta, domas) intencionāla (mērķtiecīga, apzināta, apziņā virzīta) atbilstība reālajam vai iedomātajam priekšmetam.

   Patiesības izpratnē pats galvenais jautājums ir par mūžīgas, absolūtas patiesības pastāvēšanu. Var atzīt un var neatzīt mūžīgas, absolūtas patiesības pastāvēšanu. Piemēram, marksisms (marksistiskā/materiālistiskā mentalitāte) atzīst mūžīgas, absolūtas patiesības pastāvēšanu kā esamības dinamisku vērtību. Ļeņins rakstīja, ka „cilvēciskās domāšanas iedaba ir spējīga sniegt un reāli sniedz mums absolūtu patiesību, kura veidojās no nosacīto patiesību summas”. Savukārt reliģiskajā apziņā (mentalitātē) patiesības avots ir Dievs.

   Liberālista mentalitātē patiesība nav absolūts, bet ir vienīgi konvencionāls dialogā panāktas nosacītas vienošanās rezultāts. Tātad patiesība neeksistē, bet var vienoties par zināmu patiesību.

   Taču pats svarīgākais ir tas, ka liberālists pret patiesību izturās no subjektīvisma pozīcijām. Liberālists vēlas uz pasauli lūkoties ar subjektīvisma acīm. Liberālistam patiesības fiksācija ir viņa brīvības izpausme. Liberālists akcentē savas leģitīmās tiesības pašam noteikt, kas ir patiesība. Ja viņš to drīkst darīt, tad viņa personības brīvība netiek ierobežota. Turpretī tā tiek ierobežota, ja viņam neļauj fiksēt patiesību un dzīvot saskaņā ar viņa fiksēto patiesību. Liberālista mentalitātē tādējādi ietilpst personības brīvības fetišisms. Liberālista mentalitātei nav vajadzīgs, lai doma atbilstu domas priekšmetam. Galvenais ir ļaut prezentēt domu. Domas atbilstība patiesībai nav svarīga.

   Mūsdienās (no XX gs. 70.gadiem) liberālista mentalitāti ļoti dedzīgi propagandē neoliberālā postmodernisma ideoloģija. Liberālista mentalitāte fakstiski ir postmodernista/postmodernisma mentalitāte. Neoliberālā posmodernisma ideoloģija propagandē vienu no saviem galvenajiem  postulātiem – uzskatu brīvību/ „uzskatu plurālismu”. Neoliberālajam postmodernismam tas paver ceļu cilvēkos sagraut un iznīdēt patiesības alkas, uzticību un  cieņu pret patiesību, bijīgu un svētu attieksmi pret patiesību – filosofisko, zinātnisko, māksliniecisko un cita veida patiesību. Neoliberālā postmodernisma stihijas lozungi ir „Nāvi patiesībai!”, „Patiesība ir mirusi!”. Neoliberālais postmodernisms ar savu patiesības nihilismu cilvēkus pārvērš par patiesības nihilistiem, atņemot cilvēkiem eksistencionālos pamatus.

   Latviešu populācijā liberālista mentalitātes formēšanās sākās pēcpadomju laikā. Tagad (2016.g.) šī mentalitāte ir jau plaši izplatīta. Saprotams, visvairāk jaunajās paaudzēs. Plašo izplatību, visticamākais, veicina latviešu vispārējā aprobežotība, neattīstība. Teiksim, „uzskatu plurālisms” ir ļoti izdevīgs aprobežotiem, neattīstītiem prātiem, lepni paverot ceļu uz savas „patiesības” iespējamību un līdzdalību tautas dzīvē. Aprobežots, neattīstīts indivīds nesaprot, ka postmodernistiskā liberālista mentalitāte ir vistiešākā šļūkšana uz pseidointelektuālismu, pseidozināšanām, šarlatānismu, tumsonību, idiotismu, absurdu, darbības, uzvedības un komunikācijas neatbilstību veselajam saprātam. „Viedokļu plurālismā” doma neatbilst domas saturam. Cilvēki dzīvo ar kroplu priekšstatu par sevi un apkārtējo pasauli. Latvijā tagad liberālista mentalitāti šļāpinviepļi kopā ar ijābviepļiem katru dienu propagandē par latviešu tautas naudu – valsts budžeta līdzekļiem.

   Kas ir hominīds ar liberālista mentalitāti? Tas ir pašzinošs, viszinošs, pašpārliecināts, pašapmierināts subjekts, kas sevi attaisno ar mītu par subjekta un objekta vienotību. Tāds subjekts iedomājās, ka viņa doma atbilst domas priekšmetam un viņš nav izraisījis subjekta un objekta nesaderību, neatbilstību, nevienotību. Hominīds ar liberālista mentalitāti ir sevi nošķīris no pasaules, kā arī sevi nekritiski dievinājis. Viņam pasaules vērošana ir tas pats, kas pasaules pārvaldīšana. Viņš grib valdīt, jo viņa zināšanas par pasauli ir tik patiesas, ka viņš ir pelnījis būt pasaules valdnieks. Tomēr pārvaldīt pasauli viņš reāli nevar. Viņš to var darīt vienīgi distancēti – no „viedokļu plurālisma” augstumiem. Tāpēc hominīds ar liberālista mentalitāti ir agresīvs, noliedzošs. Agresivitātes, nolieguma priekšmets ir cits „viedoklis”. Citu „viedokļu” agresīvas nicināšanas un nolieguma rezultāts ir „pasaules iznīcināšana”, par ko raksta Nansi, un „Zemes iztukšošana”, par ko raksta Haidegers. 

Patērēšanas sabiedrība

v  Rietumos kapitālisma komerciālais gars sadzīvo ar morāli; pie mums – nesadzīvo pēcpadomju laikā; komerciālais gars sagrauj visu – medicīnu, izglītību, zinātni, medijus; pat pret valsts varas iestāžu funkcijām latviešu „politiķi” izturās kā pret pakalpojumu sniegšanu, par naudu apkalpojot sabiedrību.

v  Pakapojumu sabiedrības galvenais princips: jo zemāks ir sabiedrības izglītotības līmenis, jo lielāka ir patērēšana; mazizglītoti un aprobežoti indivīdi patērē vairāk nekā saprātīgi un izglītoti indivīdi.

v  Kapitālisma klasiskajā periodā valdošā šķira buržuāzija realizēja apgaismības politiku – rūpējās par strādnieku izglītību, vēlējās paaugstināt strādnieku intelektuālo, izglītības, garīgās kultūras līmeni. Kapitālisma klasiskajā periodā valdīja tēze „Cilvēks – tas skan lepni”. Kapitālisma neoliberālās demokrātijas periodā (mūsdienās) valdošais ekonomiskās elites slānis vairs nepievēršās apgaismības politikai, bet gan ciniski izturās pret proletariātu; slavenākais ir finansu elites cinisms, izplatīta ir banku alkātība un antihumānisms; to visu veicina finansu elites degradācija. Kapitālisma neoliberālās demokrātijas periodā valda tēze „Cilvēks – tas skan garlaicīgi”. Lai novērstu garlaicību, cilvēki tiek aicināti doties uz veikaliem – garlaicību pārvarēt ar „šopingu”. Vēl patērēšanas garu uzkurina ar sabiedrības iebiedēšanu, speciāli izplatot iebiedējošu informāciju; jo medijos vairāk slepkavību, jo cilvēki ātrāk bēg no „dzīves šausmām” uz veikaliem, lai aizmirstu TV redzētās briesmas.

v  Patērēšanas mānijai ir zināmi psiholoģiskie nosacījumi. Rietumu cilvēki ciena progresu. Viņi visās jomās vēlas redzēt attīstību, augšupeju. Tajā pašā laikā viņi nesaprot, ka ekonomiskā izaugsme ir vienota ar patērēšanas izaugsmi, kas savukārt attiecīgi atsaucās uz sabiedrisko apziņu; milzīgi līdzekļi tiek ieguldīti patērēšanas stimulēšanā, kas ir objektīvi nepieciešams preču ražošanas pieauguma apstākļos; reklāmā iztērētās summas faktiski ir sociāli nevērtīgi izlietotas summas, kuras varētu izlietot nesalīdzināmi produktīvāk (zinātnei, izglītībai, veselības aizsardzībai, pensijām).

v  Patērēšanas sabiedrība Rietumu civilizācijā attīstījās vienlaicīgi gan Rietumos, gan austrumos; PSRS 60.gados sākās „universālveikalu laikmets”; patērēšana kļuva par dzīves galveno jēgu ļoti daudziem cilvēkiem.

v  Patērēšanas sabiedrības pastāvēšana ir permanentas krīzes liecība; katras krīzes pamatā ir garīgās kultūras krīze - kaut kas nav kārtībā ar sociuma garīgo pasauli; ekonomiskā krīze ir tikai aizberga redzamā daļa.

v  Patērēšanas sabiedrībā kapitulē senas un svētas nostādnes: patiesība un cilvēciskums, tiesības un saprāts; pārstāj funkcionēt valsts institūti; „draudzes gani” degradējās līdz homoseksuālisma atzīšanai.

Vēstures stadijas

Cilvēces vēsturē var saskatīt 3 stadijas, ņemot vērā komunikācijas iespējas un praksi: 1) fragmentārā stadija – lokāli sociālie sakari (cilvēki dzīvo izolēti un bez informācijas viens par otru); 2) reģionālā stadija – teritoriāli ierobežoti starptautiskie sakari; tā dzīvoja līdz Lielajiem Ģeogrāfiskajiem atklājumiem; 3) globalizācijas stadija – ekonomiskā, politiskā u.c. komunikācija planetārā mērogā.

Filistri

Latviešu saskābušajā inteliģencē visriebīgākā izpausme ir pielīšana latviešu filistriem – izdabāšana nezināšanai, neinteliģencei, primitīvismam, stulbumam, idiotismam, absurdam, paviršībai, vienaldzībai, augstprātībai, puspatiesībām, pseidointelektuālismam, puszināšanām. Latviešu inteliģencē pašlaik nav neviens konkrēti fiksējams lielums, kas atklāti pretotos filistriem. Padomju laikā bija būtiska pretestība filistriem. Padomju laikā dominējošā intelektuālā atmosfēra nepieļāva filistru klātbūtni kultūras publiskajos procesos. Tā tas notika tāpēc, ka intelektuālo atmosfēru formēja ne tikai latvieši, bet arī krievi, ebreji. Intelektuālās dzīves kritēriji nebija tikai latviešu darinājums. Latvieši savā darbībā bija spiesti ņemt vērā citu kultūru pieredzi. Turpretī pēcpadomju gados Latvijā faktiski pastāv filistru diktatūra latviešu kultūras visos segmentos. Filistru tirānija atsaucās uz visiem publiskajiem procesiem. Patiesībā pati latviešu inteliģence tādējādi ir uzskatāma par filistru kopu – viendabīgi pelēku un viendabīgi aprobežotu masu. Skaidrs, ka filistriem nepretojās savējie. Latviešu filistri nesastopās ne ar kādu pretestību tāpēc, ka inteliģence pati ir filistre. Filistriem var pretroties tikai personības – garīgi brīvi un garīgi pilnvērtīgi indivīdi. Latviešu inteliģencē tādu nav. Latviešu inteliģences tā daļa, kura publiskajā telpā tēlo personības (piem., Stradiņš, Kūle, Matīsa) tāpat kā visi pārējie atklāti nevēršās pret filistriem un viņu tirāniju. Viņi visbiežāk atbalsta filistru itiotismus un dzied vienā korī ar filistriem. Latviešu filistri ir laimīgākie filistri pasaulē, jo viņiem ir izdevies vadīt un kontrolēt visus kultūras segmentus. Savukārt tie, kuri tēlo personības, bet atklāti nevēršās pret filistriem, ir tādi paši atkritumi kā filistri.

Represijas

Represijas pret garīgajiem darbiniekiem, kā teica padomju laikā, ir bijušas vienmēr. Sokrātu un Diagoru nogalināja. Anaksagors, Protagors, Aristotelis, Alkiviads aizbēga no nāves, emigrēja, kā šodien teiktu. 181.gadā Romas senāts lika publiski sadedzināt Pitagora grāmatu.

Geštalts

Tas ir psiholoģijā viens no slavenākajiem un populārākajiem jēdzieniem. Eksistē geštaltpsiholoģija. Geštalts ir savstarpēji saistītu psihisko izpausmju kopums. Tā būtība neizpaužās atsevišķos elementos. Proti, veseluma (psihisko izpausmju) kopums atšķiras no elementu summas. Vai tas, ko sauc par mentalitāti, ir geštalts? Vai valsts cilvēku apziņā figurē kā geštalts, ja izsakāmies metaforiski? Vācu valodā geštalts ir struktūra, tēls, forma. Vai valsts figurē tāpat kā melodija, kuru min geštalta piemērā. Melodiju (veselumu) vienmēr var atpazīt. Arī tad, ja mainās melodijas izpildījuma tonalitāte. Vai kultūras uztvere ir geštalts? Vispār doto jēdzienu var izmantot sociālo fenomenu raksturojumā, ja sociālie fenomeni nedalās un tiek uztverti kā stabili veselumi.

Saprāts

Gēte vēstulē Rimeram 1813.g.3.jūnijā: „Saprāts ir tikpat vecs kā pasaule; pat mazam bērnam ir saprāts, bet nebūt katrā laikmetā tas tiek pielietots vienādā veidā un attiecībā uz vienu un to pašu priekšmetu. Agrīnākajos gadsimtos saprāts atrada savas idejas fantāzijas mirdzējumos; mūsu gadsimtā saprāts visu pārvērš jēdzienos. Dzīves varenības redzējums agrāk iemiesojās tēlos, dievos; tagad to pieskaņo jēdzieniem. Agrāk bija vairāk produktīvais spēks; tagad pārsvarā ir sagraušanas un sairuma spēki”.

Estētiskās koncepcijas

·         Vāgnera Brunhilda – „brīvas sievietes” simbols

·         Gebbelsa Judife – pirmā dramaturģiskā „jaunās sievietes” koncepcija (1841.g.), kā arī „pārcilvēka” koncepcija (Oloferns)

·         Rainis – „Nākotnes cilvēks”

·         Aspazija – „brīva sieviete”, feministes tēli

·         1850.g. Vāgners „Māksla un klimats” – seksuālā problemātika

·         1896.g. Ibsens „Jūns Gabriels Borkmans” – pārcilvēks

·         1903.g. B.Šovs „Cilvēks un pārcilvēks”

·         1905.g. B.Šovs „Majore Barbara” - pārcilvēks

Stadijas

Rietumeiropas filosofijā var saskatīt 3 stadijas: 1) metafizisko, 2) ētiskā sociālisma un 3) fiziognomiskā skepticisma. Šīs stadijas saskatīja Osvalds Špenglers. Pirmā, metafiziskā, stadija ir seno grieķu un romiešu filosofija. Senie grieķi-romieši nemīlēja filosofus. Tautas apziņā filosofi bija bezdievji. Filosofi bija panteisti. Tas grieķu-romiešu apziņā bija tas pats, kas bezdievji. Viņiem dievi nebija saule, mēness, vētra; respektīvi, nebija dabas parādības.

Griba

Arturam Šopenhaueram griba ir lieta pati par sevi. Griba veido iekšējo, patieso un nesagraujamo cilvēka būtību. Griba pati par sevi ir bez apziņas. Apziņu nosaka intelekts, bet intelekts ir cilvēka būtības vienkārša akcidence – smadzeņu funkcija, kas kopā ar nerviem un mugurkaula smadzenēm ir tikai pārējā organisma auglis, produkts un pat parazīts; tā tas ir tāpēc, ka intelekts tieši neietilpst organismā, bet kalpo tikai pašsaglabāšanās mērķim, jo regulē organisma attiecības ar ārējo pasauli. Špenglers A.Š. koncepcijā saskatīja sīko materiālismu: intelekts kā gribas ierocis dzīvē, kā ierocis cīņā par eksistenci; tāda pieeja ir saprotama garīgi vidējā slāņa pārstāvjiem, rakstīja Špenglers.

Imitācijas daudzveidība

Neapšaubāmi imitēt var visu kaut ko. Taču imitācijas iespējamībai zināmi priekšnoteikumi eksistē. Nepieciešama ir informācija. Lai kaut ko imitētu, ir jābūt informētam par iespējamās imitācijas objektu. Imitēt var tikai to, par ko potenciālais imitētājs ir informēts. Tādējādi imitācija ir atkarīga no informētības amplitūdas. Mūsdienu informācijas laikmetā šī amplitūda ir planetāri globāla. Var imitēt relatīvi visus objektus uz planētas. Var imitēt valsti, var imitēt zinātni, var imitēt politiku. Var imitēt filosofiju, mākslu. Filosofējošie plebeji var imitēt dziļdomību. Ne vienmēr cilvēciskā kvalitāte atbilst īstai valstsspējai, zinātnei, mākslai, filosofijai. Taču, iegūstot informāciju par īstu valstsspēju, zinātni, mākslu, filosofiju, var to veikli imitēt – tēlot valstsspējīgos, tēlot zinātniekus, māksliniekus, filosofus. Mūsdienu sociālās bezatbildības laikmetā to var droši darīt. Patērēšanas sabiedrība nav spējīga atšķirt īstas izpausmes no imitācijām. Paterēšanas sabiedrību tas neinteresē.

Stoiķu ētika

Stoiķi mīlēja ētiku salīdzināt ar augļiem augļu dārzā, dzīvnieka dvēseli, olas dzeltenumu. Stoiķu laikā sociums dalījās brīvos cilvēkos un vergos, grieķos un barbaros, sievietēs un vīriešos. Stoiķu izpratnē jebkura tikumiskā darbība ir pašapliecinājums un pašsaglabāšanās. Grēki, amoralitāte ir pašsabrukums, cilvēciskās būtības zaudēšana.

Špenglers

Špengleram bija sveša viena apziņas nianse. Viņa apziņā nebija doma par savu piederību neattīstītai tautai ar aprobežotu prātu un ļoti nestabilu morāli, kas var liecināt vienīgi par šīs tautas kultūras mežonīgo līmeni. Špenglers nepiederēja tautai, kurai nav savas zinātnes, nav sava stingra morāles normu un vērtību sistēma, un faktiski nav nekas savs nevienā garīgajā segmentā, par ko šo tautu varētu cienīt uz cilvēces kopējā fona. Tādējādi Špenglera metodē trūkst attieksmes pret kultūras mežonību. Nav atbildes uz jautājumu, kā izturēties pret mežonīgu kultūru, kādas ir mežonīgas kultūras attiecības ar civilizāciju - vai mežonīga kultūra arī pāriet civilizācijā tāpat kā civilizācijā pāriet Rietumu augsti attīstītās kultūras. Loģika saka, ka tas nevar notikt. Civilizācijā pāriet tikai augsti attīstītas kultūras, kuras ir izsmēlušas savu kreatīvo potenciālu. Turpretī mežonīga kultūra pat vēl nav pa īstam sākusi realizēt savu potenciālu un varbūt arī nekad nenonāks augsti attīstītas kultūras statusā. Vārdu sakot, Špenglers neko nevar palīdzēt mežonīgas kultūras analītikā. Viņa metode tam nav piemērota. Eksistē atpalikušas tautas ar neattīstītu kultūru. Tās nav sasniegušas "kultūras "  līmeni un visu laiku ir atradušās "civilizācijas" līmeni. Špenglers nesniedz atbildi, ko darīt ar tādām tautām un to kultūru. Kā zināms, atbildi sniedz kultūru relatīvisma teorija. Tā pret visām kultūrām izturās līdzvērtīgi.  Teorētiski abstrakti tas ir pieņemami. Taču tas nav pieņemami psiholoģiski reālajā dzīvē, kad ir iespējams salīdzināt tautas un  to kultūras, un šajā salīdzinājumā nav iespējams izvairīties no tādām gradācijām kā "mežoņi", "augsti attīstīti", "normāli" u.tml., nemaz nerunājot par pašapziņas drūmajām atziņām, ja tu piederi "mežoņiem". Kultūru relatīvisma teorija nevar būt mierinājums tiem, kuri katru dienu tiekas ar "savējo" mežonīgo stulbumu un zaglīgumu un tam visam līdzās vēro "citu" augstu intelektu un morālo stabilitāti.

Metode

Osvalds Špenglers ļoti skaudri apzinājās savas metodes neparastumu. Apzinājās metodes oriģinalitāti vēstures interpretācijā. Pie tam viņa izjūtas koncentrējās zināmā polemiskā pozā. 1.sējuma plašajā ievadā viņš emocionāli saspringti skaidro savu neparasto metodi, it kā atvairot oponentu iebildumus un atsacīšanos atzīt pieejas lietderību un piemērotību attiecīgā materiāla analīzē. Tāpēc ievada mērķis ir skaidrot metodi. Bet metodes skaidrojums tiek nepārtraukti papildināts ar cita rakstura skaidrojumu - galvenokārt atsevišķu vēsturisko procesu skaidrojumu. Špenglera ieskatā tie ir procesi, kurus nemaz savādāk nav iespējams pareizi izprast. Šo procesu izpratnē vispiemērotākā ir viņa metode. Nav viegli lakoniski apzīmēt Špenglera metodi. Amizanti ir tas, ka Špenglera metodē ietilpst kritiska attieksme pret vēlēšanos lakoniski formulēt viņa (un ne tikai viņa) metodi. Tādējādi katram, kurš šodien vēlas lakoniski formulēt Špenglera metodi, nākas rēķināties ar patrona smīnu. Špenglera ieskatā „klasificēšanas” mānija ir civilizācijas pazīme. Ja tomēr uzdrošināmies runāt par Špenglera metodi, tad pašlaik formulējums būtu universāls mentālais antropomorfisms. Špenglers uz visu lūkojās no cilvēka mentalitātes viedokļa. Viņa pārliecībā cilvēka mentalitāte (plašāk kultūras mentalitāte) vijas cauri visam, ar ko cilvēks saskaras savā dzīvē. Cilvēka mentālais antropomorfisms universāli vijas cauri arhitektūrai, mūzikai, glezniecībai, tēlniecībai, matemātikai, fizikai, dabas zinātnēm, vēsturei, filosofijai, politikai, ekonomikai. Valda sociālās, mākslinieciskās, zinātniskās domas vienotība. Špenglera universālais mentālais antropomorfisms attiecās gan uz analīzes materiālu, gan analīzes autoru. Viena mentālā (psihiskā, domāšanas, apziņas) struktūra ir konstatējama attiecīgā laikmeta kultūrā; viena mentālā struktūra nosaka arī paša Špenglera domāšanas stilu, par ko, piemēram, liecina viņa attieksme pret „klasificēšanu”. Proti, neatzīstot jebkādu sausu, formālu, garīgi neizjustu, mākslīgi abstraktu, atrautu no dzīves, mehānistisku („antimentālu”) izturēšanos pret kultūru. Viņš atzīst vienīgi, ja tā drīkstam teikt, mentāli metafizisku pieeju pasaules izpratnē.