Taisnīgums

   Platonam taisnīgums ir tad, ja katrs cilvēks zina savu vietu. Viņa „valstī” ir taisnīgums, bet nav brīvība; proti, demokrātija. Platonam nepatika demokrātija, kad katrs nejēga var iejaukties tajos jautājumos, par kuriem viņam nav nekāds priekšstats. Demokrātijā ir brīvība, bet nav taisnīguma. Atkārtojam: Platonam taisnīgums ir tad, ja cilvēks nodarbojās ar to, ko viņam atvēl darīt daba, bet nevis viņa paša iegribas un izdoma. Platona ieskatā taisnīgums nevar būt tad, ja valda nejauši cilvēki un pūļa mīluļi. Taisnīgums nevar būt tad, ja nevienam neinteresē, vai valdnieki ir vai nav spējīgi valdīt, kā tas ir pēcpadomju latviešu aizgaldā. Brīvības un taisnīguma nesaderību, nesavienojamību atzina arī Kārlis Markss. Viņš brīdināja, ka ekonomiskajā brīvībā bagātie kļūst vēl bagātāki, bet nabadzīgie kļūst vēl nabadzīgāki. To tagad izbauda arī stulbie latvieši, kuri nekad nesapratīs Edmunda Bērka vārdus: „Viss, kas nepieciešams ļaunuma triumfam, ir labo cilvēku bezdarbība”. Latviešu aizgaldā labie cilvēki ir sastopami. Taču viņi ir tik niecīgā skaitā un tik lielā mērā no dažādu nelietīgu un nekaunīgu ciltsbrāļu puses nomākti un iebiedēti, ka viņus nemaz negribas uzskatīt par labiem cilvēkiem. Jāšaubās, vai gļēvi trusīši ir labi cilvēki. Labs cilvēks bez savas pašcieņas nav iespējams. Pašcieņas trūkums ir latviešu prioritāte. Arī taisnīgums nav iespējams bez pašcieņas. Tāpēc latviešiem tas ir svešs garīgais fenomens.

Meli un patiesība

   Oskars Vailds: „Ja vēlies visus piemānīt, tad saki patiesību”. Meli liek cilvēkiem būt uzmanīgiem un saspringt. Meli ir bīstami tāpēc, ka cilvēki kļūst piesardzīgi un neticīgi. Meli ir sava veida agresija, kas atbaida cilvēkus un katrā ziņā mobilizē cilvēkus agresijas novēršanai. Patiesība nav bīstama. Saprotot, ka viņiem stāsta patiesību, cilvēki atslābst, zaudē uzmanību, spēju koncentrēties pretreakcijai. Patiesības rezultātā cilvēki zaudē spēju iedziļināties materiālā un vairs nav spējīgi atšķirt melus no patiesības.

Izcelsme

   Tagad ir noskaidrots, ka cilvēks ir cēlies no pērtiķa. Vēl nesen bija cerība, ka tas tā nav. Cilvēkiem nepatika atzīt savu izcelsmi no pērtiķiem. Tagad ir zināms, ka pirms Homo sapiens sapiens rašanās bija 11 seno pērtiķveidīgo radījumu tipi. 12.tips bija HSS. Pašlaik uz planētas dzīvo vairāk kā 100 tūkst. gorillas un 300 tūkst. šimpanzes. Tagad neviens vairs nešaubās, ka cilvēka dzīmtene ir Āfrika. Ilgu laiku un arī vēl šodien daudzi cer atrast t.s. missing link – trūkstošo ķēdītes posmu starp pērtiķi un cilvēku. Šis posms varētu nomierināt tos cilvēkus, kuriem nepatīk atzīt savu izcelsmi no pērtiķiem. Tādi trūkstošie ķēdītes posmi tiek atrasti regulāri. Piemēram, 2010.gadā tika atrasti trīs jauni posmi: 1) antralopithecus sediba – vēl ne cilvēks, bet jau kaut kas „labāks” par australopiteku; 2) Homo gautengensis – senais cilvēks no Dienvidāfrikas; 3) „deņisova cilvēks” – noslēpumainais sibīrietis. Bioloģiskie dati liecina, ka kaut ko esam mantojuši no neandertāliešiem. Cilvēku rasi nosaka, ņemot vērā gēnus; rases īpašības ir iedzimtas īpašības. Dabiskā izlase ir gēnu līmenī – tiek iedzimtā ceļā mantota. Pastāv 3 rases: negroīdi, eiropeīdi un mongoloīdi. 

Strukturālisma posts

   Strukturālisms, visu veidojot saskaņā ar valodas (zīmju) modeļiem, neko nedeva veseluma un konteksta izpratnei. Strukturālisms nespēja aplūkot kontekstu - attiecīgo fenomenu kultūras vidi. Tas vienmēr ir liels trūkums analītiskajās operācijās. Strukturālisms veidoja formālas shēmas, aplūkoja tikai atsevišķus elementus un pilnīgi ignorēja veselumu. Strukturālistu primitīvās shēmas (Jākobsons) atsacījās aplūkot apziņas dialoģiskumu - dialogu starp apziņas vēsturiskumu un apziņas tagadni. Strukturālisms ir tipisks vēsturiskais redukcionisms, visu attiecinot tikai uz struktūras elementiem un ignorējot jēgas vēsturiskumu. Tajā pašā laikā strukturālisma pretenzijas bija grandiozas. Šajā jomā galvenā tēze bija par strukturālismu kā „objektīvu” zinātni. Faktiski strukturālisms bija rigoroza izpausme. Notika savas zinātnes aksiomātikas nemitīga problematizācija, kas parasti ir stagnācijas liecinieks. Zinātniekam patiesībā vienmēr ir jāapšauba savas disciplīnas dogmas - aksiomas. Jāpaļaujās uz intuīciju, kas mums palīdz bez konceptuālajiem mehānismiem aptvert „totalitāro”; proti, veselumu. Strukturālisms faktiski balstījās uz to, ko var dēvēt par racionāli racionālo, kas ir pretstats emocionāli emocionālajam. Taču visoptimālākā kognitīvā kombinācija ir tad, ja apvienojās emocionāli racionālais („jūtīga doma”) ar racionāli emocionālo („gudru domu”). Tad veidojās „gudras jūtas”.