Strukturālisms, visu veidojot saskaņā ar valodas (zīmju) modeļiem, neko
nedeva veseluma un konteksta izpratnei. Strukturālisms nespēja aplūkot
kontekstu - attiecīgo fenomenu kultūras vidi. Tas vienmēr ir liels trūkums
analītiskajās operācijās. Strukturālisms veidoja formālas shēmas, aplūkoja tikai
atsevišķus elementus un pilnīgi ignorēja veselumu. Strukturālistu primitīvās
shēmas (Jākobsons) atsacījās aplūkot apziņas dialoģiskumu - dialogu starp
apziņas vēsturiskumu un apziņas tagadni. Strukturālisms ir tipisks vēsturiskais
redukcionisms, visu attiecinot tikai uz struktūras elementiem un ignorējot
jēgas vēsturiskumu. Tajā pašā laikā strukturālisma pretenzijas bija grandiozas.
Šajā jomā galvenā tēze bija par strukturālismu kā „objektīvu” zinātni. Faktiski
strukturālisms bija rigoroza izpausme. Notika savas zinātnes aksiomātikas
nemitīga problematizācija, kas parasti ir stagnācijas liecinieks. Zinātniekam
patiesībā vienmēr ir jāapšauba savas disciplīnas dogmas - aksiomas. Jāpaļaujās
uz intuīciju, kas mums palīdz bez konceptuālajiem mehānismiem aptvert „totalitāro”;
proti, veselumu. Strukturālisms faktiski balstījās uz to, ko var dēvēt par
racionāli racionālo, kas ir pretstats emocionāli emocionālajam. Taču visoptimālākā
kognitīvā kombinācija ir tad, ja apvienojās emocionāli racionālais („jūtīga
doma”) ar racionāli emocionālo („gudru domu”). Tad veidojās „gudras jūtas”.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru