Demokrātija

   Par demokrātiju ir grūti runāt ar bagātajiem. Viņi atzīst tikai naudu. Bagātība ir laba lieta godīgiem cilvēkiem. Taisnīgs jebkurā valstī ir tikai tas, kas ir derīgs varai. Arī ar varu ir grūti runāt par demokrātiju. Vara atzīst tikai varu. Atzīst arī naudu. Demokrātija nav atkarīga no politiskās gribas ieviest demokrātiju. Demokrātija ir atkarīga no sabiedrības spējas pašorganizēties, bet nevis no politiskā voluntārisma. Demokrātija ir sabiedrības, bet nevis varas sociālais kapitāls. Angļiem patīk vārdi „grassroots communities”. Tā viņi apzīmē sabiedrības iniciatīvu. Tā ir iniciatīva „no apakšas” – no sabiedrības dzīlēm. Šī iniciatīva ir demokrātijas aizsākums. Reālas demokrātijas aizsākums, bet nevis politiskās varas demagoģiski izsludinātās demokrātijas aizsākums. Sabiedrības pašorganizētība ir reta parādība. Darba ņēmēju („ekspluatējamo”) garīgā sfēra vienmēr ir mazāk aktīva nekā darba devēju („ekspluatatoru”) garīgā sfēra. Domāšana augstā filosofiskā un humānistiskā veidā nav darba ņēmēju dziļa īpašība. Bez šīs domāšanas nevar būt sabiedrības pašorganizēšanās nozīmības izpratne demokrātijas kontekstā. Sabiedrības sociālā kapitāla centrā ir jābūt uzticībai sabiedrības solidaritātei. Šī uzticība ir svarīgs faktors demokrātijai – sabiedrības pašorganizācijai. Sabiedrības pilsoniskā apātija, masu apolitiskums nekādā ziņā nevar sekmēt demokrātijas rašanos. Eksistē sociālā kapitāla radīšanas rekomendācijas. Iesaka realizēt pilsoniskās apgaismības programmas, atbalstīt pašcieņas jūtas, publiskās aktivitātes stimulēšanā izmantot sabiedrības slavināšanu, organizēt kooperācijas iemaņu mācīšanu, lokālo līderu sagatavošanu.

  

Fanātisms

   Fanātisms tāpat kā jebkurš jautājums var būt spekulatīvs, akadēmisks, politiski konkrēts utt. Fanātisms var būt politiskais radikālisms, antisistēmiska politika. Var būt stulbuma fanātisms, fanātisms kā profanācija, fanātisms kā racionalitātes noslieksme un potenciāls, fanātisms kā pārmērīga prāta pielietošana, bet nevis kā kaut kas iracionāls, reliģisks, ultraideoloģisks. Fantātisms var būt kā abstrakts ekstrēmisms, fundamentāls ambivalentums, polemisks koncepts. Fanātisms var būt kā kompromisa ignorēšanas politiskā modulācija. Fanātisma opciju skaits ir neierobežots. Piem., fanātisms kā ētisks imperatīvs, ētiska norma un nepieciešamība.

Kriminālā mentalitāte

Vai ir iespējams atsevišķs mentalitātes tips – kriminālā mentalitāte? Noteikti ir iespējams. Tas ir retorisks jautājums. Vismaz priekš tiem, kuri ir lietas kursā par noziedzības ģenētisko pamatotību, noziedzības gēna ceļošanu no vienas paaudzes uz turpmākajām paaudzēm. Jāņem vērā arī eigēnikas attieksme pret noziedzniekiem, atbalstot noziedznieku sterilizāciju. Noteikti ir sastopams tas, ko var dēvēt par apziņas kriminālo modeli. Šo modeli vitāli spēcina noziegumu brīvība – mūsdienu morāli tikumiskais stāvoklis Latvijā u.c. Iespēja nesodīti veikt kriminālos noziegumus katrā ziņā dziļi ietekmē apziņas kriminālo modeli. Kriminālā mentalitāte kļūst etnosa pārstāvju apziņas sastāvdaļa, apziņas formētāja, komandētāja, kritērijs darbībai, uzvedībai, komunikācijai. Par kriminālo mentalitāti liecina latviešu aprindās populārā gudrība „Man nav žēl, ka viņš prot kaut ko labi nozagt...”. 

Patiesības vēstneši

   Tos cilvēkus, kuri runā patiesību un turklāt atklāj nepatīkamu patiesību, parasti ienīst, noklusē, nolamā, izkropļo, apvaino visdažādākajos nāves grēkos. Tāda ir cilvēces tradīcija. Tā nav atsevišķas tautas tradīcija, bet visas cilvēces tradīcija. Par patiesības prezentāciju nākas dārgi maksāt patiesības prezentētājam. Turklāt vienmēr tas notiek absurdā veidā. Proti, patiesība un turklāt nepatīkama patiesība tiek atzīta. Publika (tauta, sabiedrība) principā nenoliedz patiesības un turklāt nepatīkamas patiesības faktu. Publika atzīst, ka teiktais atbilst patiesībai. Publika nespēj noliegt patiesības klātbūtni. Patiesībai ir objektīvs (reāli uzskatāms) raksturs. Patiesību var neatzīt vienīgi idiots un melis kaut kādu apsvērumu vārdā. Publika atzīst patiesību, un publika to pārdzīvo. Publika pārdzīvo ne tikai patiesības saturu, bet pārdzīvo arī to, ka nevar noliegt patiesības pastāvēšanu. Publikai tādējādi ir divi pārdzīvojumi. Tas publiku sanikno. Publika savu niknumu izgāž uz patiesības prezentētāju. Tā ir publikas vienīgā iespēja uz kādu izgāzt savu niknumu. Publika nekad nevaino sevi – tautu, sabiedrību. Nevaino atklāti. Intuitīvi publika lieliski apzinās savu vainu. Vainas apziņa kāpina publikas dusmas. Taču publika nekad atklāti neatzīst savu vainu. Katrā ziņā neatzīst pirmajā laikā. Var atzīt vēlāk. Vēlāk parasti atzīst ar lielu patosu. Publika patētiski sevi kritizē un šķebīgi pacilāti nosoda savus sākotnējos maldus. Publika var pat patētiski atvainoties patiesības prezentētājam, kuru savā laikā tiecās nolīdzināt ar zemi. Taču pirmajā laikā publika visu vainu uzveļ patiesības prezentētājam. Vēlāk tas var mainīties, un publika var kļūt paškritiska. Tas visbiežāk notiek riebīgi pacilātā formā. Minētā parādība lieliski izskaidro Raiņa vārdus par iespēju sastrīdēties ar visu tautu. Patiesības un turklāt nepatīkamas patiesības prezentētājs faktiski var vērsties pret visu publiku (tautu, sabiedrību). Viņš nebaidās satrīdēties ar visu publiku. Tādi cilvēki vienmēr ir bijuši. Rainis arī ietilpa viņu skaitā. Teorētiski noteikti ietilpa.

  

Dusmas

   Dusmas cilvēka emocionālajā dzīvē ieņem svarīgu vietu. Ja vajadzētu formulēt dusmu definīciju, tad tā varētu skanēt šādi: dusmoties ir darīt sliktu pašam par citu kļūdām. Dusmīgs cilvēks vienmēr ir pilns ar indi. Kad sieviete dusmojās, veselais saprāts noiet malā. Protams, tas attiecās arī uz vīriešiem. Dusmas rodas no tā, ka tu nevari kaut ko izdarīt jeb citi nevar izdarīt kaut ko tādu, ko tu vēlies. Nevajag dusmoties uz sliktiem cilvēkiem. Dievs tos ir radījis, lai mēs skatītos uz sliktajiem un paši kļūtu labāki. Dusmas var pāraugt atriebībā. Dusmas var izpausties ne tikai individuāli, bet arī kolektīvi. Mēs zinām, ka ir tautas kolektīvā atmiņa, tautas kolektīvās vērtības, kolektīvie ideāli. Tas attiecās arī uz dusmām. Var būt tautas kolektīvās dusmas uz kaut ko tādu, kas neapmierina tautu un pret ko tauta izjūt nepatiku, naidu. Tautas kolektīvās dusmas var izmantot ideoloģijā, kontrideoloģijā. Tas ir labs kolektīvais materiāls visdažādākajām manipulācijām ar sabiedrisko domu. Tautas kolektīvās dusmas var turpināties bezgalīgi ilgi un kļūt par tautas kolektīvās atmiņas sastāvdaļu.

   

Stulbums

Alberts Einšteins žēlojās par savu stulbumu. To izraisot viņa slava. Viņš teica: „Jo lielāka kļūst mana slava, jo kļūstu stulbāks”. Iespējams, runa ir par prāta „muskuļu” atrofēšanos. Slava veicina prāta atrofēšanos. Slava neveicina prāta trenēšanu. Tas attiecās uz indivīdiem. Tas attiecās uz tautu. Stulbums pārņem  tautu tad, kad nav jādomā, nākas rūpēties tikai par fizioloģisko vajadzību apmierināšanu; dzīves materiālā labklājība traucē prātam pievērsties garīgām problēmām; prāts netiek trenēts garīguma tematikā. Tādā gadījumā zūd prāta uzcītība, tieksme pēc jaunām zināšanām; mazinās prasme domāt, analizēt, vērtēt. Nostiprinās virspusība, vienkāršošana. Prāta stulbuma māsa ir stereotipiskā domāšana, tumsonība. Stulbumam un tumsonībai kopējais ir degradācija. Stulbuma pārņemtu prātu nevar apmācīt. Stulbuma pārņemtais prāts naidīgi izturās pret dzīves pārmaiņām. Stulbs prāts pakļaujās tikai zemapziņas stereotipiem un iezombētiem stereotipiem. Stereotipi ir zināšanu sastāvdaļa (bāze). Tāpēc stulbs prāts naidīgi izturās pret jaunām zināšanām. Stulbenim viņa pasaules uzskats ir iezombētie stereotipi. Gudram cilvēkam pasaules uzskats veidojās no pārliecības, ticības, psiholoģiskajām nostādnēm, zināšanām par pasauli un cilvēku. Ja stulbums tiekas ar kaut ko tam svešu (nezināmu), tad stulbumā sākās bailes un bēgšana no jaunā; stulbenis ieslēdzas sevī, atraujās no realitātes. Stulbums nepazīst īstu laimi, īstu mīlestību, īstu prieku, īstu interesi, ziņkāri, prieku par garīgajiem panākumiem. Stulbums nepazīst prāta, domas elastību, taktiskumu. Stulbums tiecas sevi apliecināt ar nekaunību, netaktiskumu, rupjību. Stulbums uzplaukst birokrātiskā, ierēdnieciskā, karjeristiskā vidē, kurā nav jārisina sarežģīti uzdevumi, patstāvīgi jāpieņem lēmumi, var iztikt bez iniciatīvas, radošas domas. Stulbums ir sociāla parādība, kas izpaužās apziņas un komunikācijas degradācijā. Stulbuma izplatību sekmē masu komunikācija ar savu primitīvo saturu, kā arī stulbuma slavēšanu. Eksistē stulbuma apoloģētika. Stulbums tiek slavēts, kļūst dzīves norma. Stulbeņi ir katrā tautā zināms procents. Tautas var atšķirties stulbeņu procentuālā apjoma ziņā. Slikti, ja stulbums kļūst vispārēja tendence. Tie cilvēki, kuri tiekas ar stulbeņiem katru dienu, zina, ka pašlaik viņu skaits strauji pieaug. Tā ir starptautiska parādība eiropeīdu aprindās. Tipiska stulbuma progresa liecība ir publiskās sarunas par seksu, naudu, intīmām lietām, homoseksuālismu. Sarunas par šīm tēmām vēršās plašumā. Sarunas pavada ekshibicionisms – tieksme izrādīt savus dzimumorgānus. Taču visikdienišķākā stulbuma platforma tagad ir politika, valsts vadīšana. Šajā jomā stulbums jau ir konstanta izpausme.

   

Mākslas analoģiskums

   Katrā laikmetā sava māksla. Katrā laikmetā sava mākslas poētika un stilistika. Tādas tēzes mākslas zinātnē ir aksiomas. Saprotams, tēzes atbilst realitātei. Māksla patiešām kļūst analoga attiecīgā laikmeta citiem segmentiem – valstiskumam, politiskumam, morālei, intelektuālajai aktivitātei, politekonomijai utt. Mākslas gars sasaucās ar laikmeta kopējo garu. Māksla iet kopsolī ar attiecīgo laikmetu. Protams, būtu jocīgi, ja tas tā nebūtu. Mākslu rada konkrēti cilvēki, kuri dzīvo konkrētā laikmetā ar tā konkrēto garīgo atmosfēru. Mākslinieki nevar izolēties no sava laikmeta. Viņi ir sava laikmeta bērni. Ar sava laikmeta domām, atziņām, izjūtām, pārdzīvojumiem, intelektuālo orientāciju, vērtībām un normām. Mūsdienu laikmetā arī eksistē māksla, kas ir analoga mūsdienu laikmetam. Tā ir postmodernisma māksla. Tā netiek uzskatīta par īstu mākslu. Postmodernisma māksla tiek pretstatīta īstai mākslai. Postmodernisma māksla ir grotesks globālistiskais mākslas simulakrs. Mūsdienu laikmetā ļoti izplatītā masu kultūra ir aptumšojusi cilvēku redzi saskatīt īstu mākslu, kultūru – nošķirt mākslas simulakrus no īstas mākslas. Postmodernisma māksla virzās laikmetā, kad nevaram lepoties ar valsts attīstības estētisko kritēriju kvalitāti, valsts socioloģisko kritēriju kvalitāti. Valsts, valstiskums pats par sevi var būt valsts, valstiskuma simulakrs. Tas, ko esmu nosaucis par ģeokrātisko valstiskumu, ir valsts, valstiskuma simulakrs. Latviešiem tas ir labi pazīstams. Neattīstītie latvieši mīl šo simulakru. Mūsu laikmetā politiskās degradācijas simptoms ir estētiskā degradācija. Turklāt nav iespējams nosacīt prioritāti. Proti, kas ir primārais – politiskā degradācija jeb estētiskā degradācija. Degradācija virzās paralēli kultūras visos segmentos – politikā, mākslā, ekonomikā. Kad mirst civilizācija, mākslā sākās dekadence, primitivizācija, vulgarizācija, kroplības. Īstas mākslas galvenās iezīmes ir askētisms, skaistums, garīgums. Īstā mākslā formu pašmērķīgums nav cieņā. Tam nav nekāda autoritāte. Dekadencē dominē formu pašmērķīga graciozitāte. Dekadencē dominē arī utilitārisms, komerciālisms, īstas mākslas parodizēšana. Dekadencē Dieva vietā ir Velns. Ja Dievs asociējās ar visu skaisto, harmonisko, cēlo, garīgo, tīro, patieso, godīgo, tad Velns asociējās ar visu kroplo, neķītro, haotisko, bezgarīgo, amorālo. Postcilvēks, mūsu laikmeta jaunais antropoloģiskais tips, nav spējīgs atšķirt skaisto no neglītā, slimo no veselā. Postcilvēks nav spējīgs saskatīt dekadences (postmodernisma) suicidālo vērtību, suicidālo rīcību, suicidālās perspektīvas. Postcilvēkiem māksla ir nevajadzīga lieta, nevajadzīga nodarbošanās. Postcilvēks nav spējīgs saskatīt mākslas un morāles subordināciju.

Utopiju pesimisms

   Utopiju ievirze var vēsturiski mainīties. Mēdz būt priecīgu un gaišu utopiju laikmeti. Mēdz būt laikmeti, kad utopijas ir pesimistiskas. Priecīgu un gaišu utopiju laikmets, piemēram, Eiropā bija t.s. utopiskā sociālisma laikmets, par kuru nebaidījās runāt zinātniskais komunisms. Mūsdienās ir savādāk. Mūsdienās utopijas ir pesimistiskas, paredzot dažāda veida globālas kataklizmas. Ne reti planetāra mēroga kataklizmas. Utopijas pievēršās cilvēces bojāejai, pilsētu sabrukumam, dažādām epidēmijām utt. Jautājums „Kas ietekmē attiecīgā laikmeta utopiju ievirzi?” acīmredzot ir saistīts ar attiecīgā laikmeta vispārējo garīgo tonalitāti un tajā valdošo ticību nākotnei.

Kanonizētā patoloģija

   Patoloģijas (novirzes no normas) var būt visdažādākās. Visdažādākās var būt kanonizētās (par vienīgi pareizo normu pārvērstās) patoloģijas. Kanonizēto patoloģiju virzībai ir vēsturisks raksturs. Proti, kanonizētās patoloģijas var vēsturiski mainīties. Mainoties laikmeta vispārējai tonalitātei, mainās kanonizētās patoloģijas. Piemēram, patreizējā pārejas laikmetā tiek kanonizētas homoseksuālās patoloģijas. Latvieši šajā procesā ir iesaistījušies ar lielu entuziasmu, jo latviešiem vispār ir intīmas attiecības ar patoloģijām kā antropoloģiskajām izpausmēm. Latviešu pederasti tagad ir „dienas varoņi” –tautas paraugs, tautas izcilākie dēli. Latvieši prot aizsargāt gan juridiskās deviācijas (aizmugurisko tiesāšanu), gan seksuālās deviācijas, kuras saņem ne tikai juridisko aizsardzību, bet arī morālo aizsardzību. No tradicionālajām latviešu kanonizētajām patoloģijām nākas minēt noziegumu brīvību, pievienošanās debilitāti, zemiskumu, denuncēšanas māniju, nelietību, tumsonību, politisko aprobežotību, paškritikas trūkumu, naidu pret apgaismību, mākslu, zinātni, garīgumu, patiesu reliģiozitāti, profesionālismu, talantu. Latviešu vissenākās kanonizētās patoloģijas ir zagšana un blēdības.