Stulbums

Alberts Einšteins žēlojās par savu stulbumu. To izraisot viņa slava. Viņš teica: „Jo lielāka kļūst mana slava, jo kļūstu stulbāks”. Iespējams, runa ir par prāta „muskuļu” atrofēšanos. Slava veicina prāta atrofēšanos. Slava neveicina prāta trenēšanu. Tas attiecās uz indivīdiem. Tas attiecās uz tautu. Stulbums pārņem  tautu tad, kad nav jādomā, nākas rūpēties tikai par fizioloģisko vajadzību apmierināšanu; dzīves materiālā labklājība traucē prātam pievērsties garīgām problēmām; prāts netiek trenēts garīguma tematikā. Tādā gadījumā zūd prāta uzcītība, tieksme pēc jaunām zināšanām; mazinās prasme domāt, analizēt, vērtēt. Nostiprinās virspusība, vienkāršošana. Prāta stulbuma māsa ir stereotipiskā domāšana, tumsonība. Stulbumam un tumsonībai kopējais ir degradācija. Stulbuma pārņemtu prātu nevar apmācīt. Stulbuma pārņemtais prāts naidīgi izturās pret dzīves pārmaiņām. Stulbs prāts pakļaujās tikai zemapziņas stereotipiem un iezombētiem stereotipiem. Stereotipi ir zināšanu sastāvdaļa (bāze). Tāpēc stulbs prāts naidīgi izturās pret jaunām zināšanām. Stulbenim viņa pasaules uzskats ir iezombētie stereotipi. Gudram cilvēkam pasaules uzskats veidojās no pārliecības, ticības, psiholoģiskajām nostādnēm, zināšanām par pasauli un cilvēku. Ja stulbums tiekas ar kaut ko tam svešu (nezināmu), tad stulbumā sākās bailes un bēgšana no jaunā; stulbenis ieslēdzas sevī, atraujās no realitātes. Stulbums nepazīst īstu laimi, īstu mīlestību, īstu prieku, īstu interesi, ziņkāri, prieku par garīgajiem panākumiem. Stulbums nepazīst prāta, domas elastību, taktiskumu. Stulbums tiecas sevi apliecināt ar nekaunību, netaktiskumu, rupjību. Stulbums uzplaukst birokrātiskā, ierēdnieciskā, karjeristiskā vidē, kurā nav jārisina sarežģīti uzdevumi, patstāvīgi jāpieņem lēmumi, var iztikt bez iniciatīvas, radošas domas. Stulbums ir sociāla parādība, kas izpaužās apziņas un komunikācijas degradācijā. Stulbuma izplatību sekmē masu komunikācija ar savu primitīvo saturu, kā arī stulbuma slavēšanu. Eksistē stulbuma apoloģētika. Stulbums tiek slavēts, kļūst dzīves norma. Stulbeņi ir katrā tautā zināms procents. Tautas var atšķirties stulbeņu procentuālā apjoma ziņā. Slikti, ja stulbums kļūst vispārēja tendence. Tie cilvēki, kuri tiekas ar stulbeņiem katru dienu, zina, ka pašlaik viņu skaits strauji pieaug. Tā ir starptautiska parādība eiropeīdu aprindās. Tipiska stulbuma progresa liecība ir publiskās sarunas par seksu, naudu, intīmām lietām, homoseksuālismu. Sarunas par šīm tēmām vēršās plašumā. Sarunas pavada ekshibicionisms – tieksme izrādīt savus dzimumorgānus. Taču visikdienišķākā stulbuma platforma tagad ir politika, valsts vadīšana. Šajā jomā stulbums jau ir konstanta izpausme.