Dusmas

   Dusmas cilvēka emocionālajā dzīvē ieņem svarīgu vietu. Ja vajadzētu formulēt dusmu definīciju, tad tā varētu skanēt šādi: dusmoties ir darīt sliktu pašam par citu kļūdām. Dusmīgs cilvēks vienmēr ir pilns ar indi. Kad sieviete dusmojās, veselais saprāts noiet malā. Protams, tas attiecās arī uz vīriešiem. Dusmas rodas no tā, ka tu nevari kaut ko izdarīt jeb citi nevar izdarīt kaut ko tādu, ko tu vēlies. Nevajag dusmoties uz sliktiem cilvēkiem. Dievs tos ir radījis, lai mēs skatītos uz sliktajiem un paši kļūtu labāki. Dusmas var pāraugt atriebībā. Dusmas var izpausties ne tikai individuāli, bet arī kolektīvi. Mēs zinām, ka ir tautas kolektīvā atmiņa, tautas kolektīvās vērtības, kolektīvie ideāli. Tas attiecās arī uz dusmām. Var būt tautas kolektīvās dusmas uz kaut ko tādu, kas neapmierina tautu un pret ko tauta izjūt nepatiku, naidu. Tautas kolektīvās dusmas var izmantot ideoloģijā, kontrideoloģijā. Tas ir labs kolektīvais materiāls visdažādākajām manipulācijām ar sabiedrisko domu. Tautas kolektīvās dusmas var turpināties bezgalīgi ilgi un kļūt par tautas kolektīvās atmiņas sastāvdaļu.