Mākslas analoģiskums

   Katrā laikmetā sava māksla. Katrā laikmetā sava mākslas poētika un stilistika. Tādas tēzes mākslas zinātnē ir aksiomas. Saprotams, tēzes atbilst realitātei. Māksla patiešām kļūst analoga attiecīgā laikmeta citiem segmentiem – valstiskumam, politiskumam, morālei, intelektuālajai aktivitātei, politekonomijai utt. Mākslas gars sasaucās ar laikmeta kopējo garu. Māksla iet kopsolī ar attiecīgo laikmetu. Protams, būtu jocīgi, ja tas tā nebūtu. Mākslu rada konkrēti cilvēki, kuri dzīvo konkrētā laikmetā ar tā konkrēto garīgo atmosfēru. Mākslinieki nevar izolēties no sava laikmeta. Viņi ir sava laikmeta bērni. Ar sava laikmeta domām, atziņām, izjūtām, pārdzīvojumiem, intelektuālo orientāciju, vērtībām un normām. Mūsdienu laikmetā arī eksistē māksla, kas ir analoga mūsdienu laikmetam. Tā ir postmodernisma māksla. Tā netiek uzskatīta par īstu mākslu. Postmodernisma māksla tiek pretstatīta īstai mākslai. Postmodernisma māksla ir grotesks globālistiskais mākslas simulakrs. Mūsdienu laikmetā ļoti izplatītā masu kultūra ir aptumšojusi cilvēku redzi saskatīt īstu mākslu, kultūru – nošķirt mākslas simulakrus no īstas mākslas. Postmodernisma māksla virzās laikmetā, kad nevaram lepoties ar valsts attīstības estētisko kritēriju kvalitāti, valsts socioloģisko kritēriju kvalitāti. Valsts, valstiskums pats par sevi var būt valsts, valstiskuma simulakrs. Tas, ko esmu nosaucis par ģeokrātisko valstiskumu, ir valsts, valstiskuma simulakrs. Latviešiem tas ir labi pazīstams. Neattīstītie latvieši mīl šo simulakru. Mūsu laikmetā politiskās degradācijas simptoms ir estētiskā degradācija. Turklāt nav iespējams nosacīt prioritāti. Proti, kas ir primārais – politiskā degradācija jeb estētiskā degradācija. Degradācija virzās paralēli kultūras visos segmentos – politikā, mākslā, ekonomikā. Kad mirst civilizācija, mākslā sākās dekadence, primitivizācija, vulgarizācija, kroplības. Īstas mākslas galvenās iezīmes ir askētisms, skaistums, garīgums. Īstā mākslā formu pašmērķīgums nav cieņā. Tam nav nekāda autoritāte. Dekadencē dominē formu pašmērķīga graciozitāte. Dekadencē dominē arī utilitārisms, komerciālisms, īstas mākslas parodizēšana. Dekadencē Dieva vietā ir Velns. Ja Dievs asociējās ar visu skaisto, harmonisko, cēlo, garīgo, tīro, patieso, godīgo, tad Velns asociējās ar visu kroplo, neķītro, haotisko, bezgarīgo, amorālo. Postcilvēks, mūsu laikmeta jaunais antropoloģiskais tips, nav spējīgs atšķirt skaisto no neglītā, slimo no veselā. Postcilvēks nav spējīgs saskatīt dekadences (postmodernisma) suicidālo vērtību, suicidālo rīcību, suicidālās perspektīvas. Postcilvēkiem māksla ir nevajadzīga lieta, nevajadzīga nodarbošanās. Postcilvēks nav spējīgs saskatīt mākslas un morāles subordināciju.