Kohortas ideoloģija

Kohortas ideoloģija ir neoliberālisma ideoloģija. Rietumu sabiedrībā ir izveidojusies cieši saliedētu cilvēku grupa (kohorta), kuras garīgās darbības dzinējspēks ir neoliberālisma ideoloģija. Par tādas kohortas izveidošanos stāsta paaudžu socioloģija, konstatējot kopīgas vērtības un kopīgu izjūtu savai piederībai noteiktam ideoloģiskajam virzienam. Kohortā ietilpst inteliģences indivīdi, kuriem neoliberālisma ideoloģijas propaganda ir maizes darbs. Tāpat ietilpst inteliģences indivīdi, kuru apziņas saturā neoliberālisma ideoloģija ir šīs ideoloģijas zombēšanas rezultāts. Nav ticams, ka kohortā ietilpst inteliģences saprātīgi pārstāvji, kuri svēti tic neoliberālisma ideoloģijai un šī ideoloģija ir viņu pasaules uzskata organisks kodols. Tas nav ticams tādēļ, ka neoliberālisma ideoloģija nekādi neatbilst patiesi izglītota un saprātīgi domājoša cilvēka garīgajām prasībām un vajadzībām. Piemēram, neatbilst slavenajam Kjerkegora aforismam: „Dzīve virzās uz priekšu, bet, lai to saprastu, nākas virzīties atpakaļ”. Neoliberālisma ideoloģija neatzīst nepieciešamību zināt pagātnes pieredzi. Tādas zināšanas atbaidīs no neoliberālisma ideoloģijas un neveicinās neoliberālisma ideoloģijas iesakņošanos. Pagātnes pieredze, teiksim, uzskatāmi liecina, ka valsts kalpo tautai. Neoliberālisma ideoloģijā valsts kalpo transnacionālajiem monopolistiem. Neoliberālisma ideoloģijā netiek slēpts, ka valsts vispār nav vajadzīga. Labākajā gadījumā valsts var saglabāties, bet valsts nedrīkst traucēt biznesu, valsts nedrīkst iejaukties izglītībā, garīgajā kultūrā, morāli tikumiskajā sfērā, valstij nav vajadzīga ideoloģija.

Stabilitātes stabilitāte

Sabiedrības turbulentas virzības (demogrāfiskās pārejas laikmeta, revolūcijas, valsts/impērijas/civilizācijas sabrukuma, rases izmiršanas, kara, ekonomiskās krīzes) periodos, kad iracionālisms, deformācijas, haotiskums, degradācija plūst pāri malai visos dzīves procesos, aktuāla kļūst stabilitātes problēma. Stabilitāte tradicionāli ir dzīves procesu norma, kritērijs, nepieciešamība. Taču turbulentas virzības periodos stabilitāte izzūd un nākas konstatēt stabilitātes trūkumu. Attieksmē pret stabilitāti izveidojas jocīga situācija. Zūd cerība atjaunot un ieviest stabilitāti. Tāpēc sāk jaunā veidā izturēties pret stabilitātes kategoriju. Stabilitātei tiek izvirzīti jauni kritēriji. Rodas jauna stabilitātes izpratne. Radikāli izmainās stabilitātes definīcija vispār. Visai šai transformācijai pamatā ir tēze par stabilitāti kā pārmaiņu plūsmu. Proti, stabilitāte nav relatīvas nemainības stāvoklis, bet gan nemitīgu pārmaiņu stāvoklis. Pret stabilitāti pārtrauc izturēties kā pret stāvokļa, īpašību, raksturlielumu nemainību un noturību attiecīgajos apstākļos. Stabilitātes kritēriji vairs nav nemainīgums un pastāvīgums, bet gan nemitīgu pārmaiņu plūsma. Tādējādi tiekamies ar neizprotamu, neloģisku, antiintelektuālu kognitīvo pieeju: izzinātājdarbība tiek pakļauta iracionālisma, deformāciju, haotiskuma, degradācijas progresam. Cilvēks necīnās pret negatīvām tendencēm. Cilvēks pieskaņojas negatīvām tendencēm. Tas savukārt liecina par cilvēciskuma būtiskām izmaiņām cilvēkā. Sabiedrības turbulentā virzība ir tik fundamentāla, ka spēj izmainīt cilvēka garīgo satvaru.

Pašapmāna filosofija un ideoloģija

Parīzes deklarācijā eiropiešu lielākā nelaime tiek pamatoti saskatīta viltus Eiropas radīšanā, kas ir sava veida pašapmāna filosofija un ideoloģija. Viltus Eiropas spilgta izpausme ir tādas konstrukcijas kā cilvēktiesības un kultūru dialogs. Katrā kultūrā, katrā civilizācijā ir sava specifiskā attieksme pret cilvēktiesībām, kas balstās uz noteiktu izpratni par cilvēku, viņa pienākumiem, viņa atbildību par savu rīcību un, protams, balstās uz viņa tiesībām tautas, valsts, ģimenes, reliģiskās, politiskās, profesionālās dzīves kontekstā. Katrā kultūrā cilvēka izpratne balstās uz šīs kultūras tradīcijām, kultūras nosacījumiem visdažādākajos esamības segmentos. Diskurss par vienādu cilvēktiesību ieviešanu visai cilvēcei ir pašapmāns. Tas, kas vieniem būs cilvēktiesību pārkāpums, citiem tas nebūs un būs normāla attieksme pret cilvēka neadekvāto rīcību. Fikcija ir arī kultūru dialogs. Nepiemērots ir jēdziens „dialogs”. Ar šo jēdzienu apzīmē divu personu vai grupu sarunu. Konstrukcijā „kultūru dialogs” ir domāta divu kultūru saruna. Turklāt ir domāta saruna, kura balstās uz savstarpējo cieņu bez jebkādas vienas kultūras pārākuma demonstrēšanas, vērtību, normu, dzīves kārtības uzspiešanas otrai kultūrai. Bet ko tas nozīmē? Labi ir zināms, ka dialogs ir iespējams tikai starp identiskiem lielumiem. Tātad identiskām kultūrām. Taču tas ir nonsenss. Labi ir zināma kultūru dažādība, kultūru pažādā vērtība, kas atsaucas uz kultūras pašapziņu un principā nevar neatsaukties uz sarunas manieri ar citām kultūrām. Liela, sena, varena kultūra nevar objektīvi iesaistīties dialogā ar mazu, jaunu, vārgulīgu kultūru. Liela kultūra var vienīgi izlikties, tēlojot iecietību, draudzību, līdzvērtību. Jebkurā gadījumā tas nebūs patiess un īsts kultūru dialogs, bet gan vairāk vai mazāk tēlots dialogs.

Kultūras kritika

§  Kultūras kritika var pievērsties atsevišķu kultūras elementu kritiskai analīzei, kā arī var pievērsties kultūras teorijas atsevišķu ideju un koncepciju kritiskai analīzei.Tāda kritika ir kultūras metodoloģiskā kritika.

§  Kritiski var izturēties pret divām starptautiskajām iniciatīvām: 1) 21.maijs – Vispasaules kultūru daudzveidības diena un 2) 2013.-2022.g. – Kultūru tuvināšanās starptautiskā desmitgade. Abas iniciatīvas var kritizēt gan par universalitātes (daudzpusības, vispusīguma) pārspīlēšanu, gan par universalitātes noniecināšanu, „tuvināšanās” formā samazinot kultūru daudzpusību uz Zemes. Abām iniciatīvām ir kopējs mērķis: stiprināt tolerantu attieksmi pret svešām kultūrām.

§  Slikta attieksme pret svešām kultūrām ir plaši izplatīta cilvēcē. Sliktās attieksmes cēlonis ir savā kultūrā – tajā sastopamā izturēšanās pret citiem un svešajiem. Sliktās attieksmes pārvarēšanas galvenais veids ir savas kultūras izpratne un novērtēšana. Savā kultūrā ir jāspēj saskatīt tās vienreizējību. Jāsāk cienīt savas kultūras vienreizējība. Ja būs savas kultūras vienreizējības cieņa, tad būs arī citu kultūru vienreizējības cieņa. Savas kultūras vienreizējības cieņa ir visefektīvākais veids, tā teikt, kultūru plurālisma sakārtošanā. Cienot savu kultūru, sākam cienīt citas kultūras; sākas kultūru tuvināšanās process - kultūru atšķirību harmonizācija.

§  Vispārējā cilvēktiesību deklarācija (VCTD) ir pretrunā ar dzīves praksi cilvēces vēsturē un mūsdienās dzimušo kultūru relatīvisma koncepciju. VCTD 1.pants: „Visi cilvēki piedzimst brīvi un vienlīdzīgi cieņā un tiesībās. Viņiem ir dots saprāts un sirdsapziņa, un viņiem citam pret citu jāizturas brālības garā”. Ļoti viegli ir apstrīdēt pirmajā teikumā teikto. Katram ir skaidrs, ka viena situācija ir tad, ja cilvēks, pieņemsim, piedzimst Anglijas karalienes mazdēlu ģimenē. Pavisam cita situācija ir tad, ja cilvēks piedzimst, atkal pieņemsim, Latvijas bezdarbnieka ģimenē. Atšķirības tāpat nosaka rase, etniskums, kultūra, reliģija u.c.

§  VCTD melnrakstā bija runa tikai par „saprātu”. Ķīnas pārstāvis ieteica papildināt cilvēka raksturojumu. Viņš ieteica ķīniešu valodā jēdzienu, kas tika pārtulkots kā „sirdsapziņa”. Jēdziens tika nepareizi pārtulkots. Jēdziens apzīmē morālo apziņu konfuciānisma garā – „apziņu, kas atzīst atšķirīgā svarīgumu”. Tātad ķīnietis ieteica norādīt, ka cilvēkam ir dots saprāts un atšķirīgā cieņa; proti, cilvēks jau no dzimšanas atzīst citādo, svešo, atšķirīgo.

§  Kultūras kritikā pazīstama tēma ir t.s. vispārcilvēciskās vērtības. Pret tām visbiežāk ir noliedzoša izturēšanās. Vispārcilvēciskās vērtības ir tikai teorētiski eksistējošu vērtību aksioloģiskās maksimas. Tās ir „balto” cilvēku demagoģiskas aksioloģiskās maksimas. Reālajā dzīvē, rasu un etnosu, kultūru daudzveidības vidē, nepastāv visiem vienādas vērtības. Piemēram, „perestroikas” ideoloģija arī sludināja vispārcilvēcisko vērtību prioritāti, salīdzinot ar šķiriskajām vērtībām. Taču reāli „perestroika” radīja tādu sociālo noslāņošanos, kura pat sapņos nevarēja rādīties ne feodālismam, ne kapitālismam.

§  Kultūrā laiku pa laikam rodas tas, ko mēdz saukt par jaunu domāšanu. Kultūra izmaina cilvēku domāšanu. Vispār kultūras un cilvēku domāšanas attiecības ir komplicētas. Tradicionāli saka, ka kultūru un cilvēkus ietekmē zinātniski tehniskais progress (ZTP). Tajā pašā laikā netiek paskaidrots, kas izraisa ZTP, jo ZTP nevar rasties pats no sevis. Kultūrai piemīt bumeranga spējas: cilvēki rada noteiktas kultūras formas un pēc tam šīs formas rada (praktiski – izmaina) pašus cilvēkus. Rodas cilvēku jauna domāšana. Informācijas un transporta tehnoloģiju attīstība arī ir radījusi jaunu domāšanu – planetāro jeb globālo domāšanu. Tās rezultātā tiek saskatīta cilvēces vienotība: cilvēcei ir kopīgs liktenis, cilvēce ir vienota demogrāfiskajā ziņā (S.Kapica), kopīgas iezīmes ir kultūrām.

§  Par klasisku vispārcilvēcisko vērtību uzskata t.s. morāles zelta likumu: nedari citiem to, ko nevēlies, lai citi darītu tev... Dotais likums atspoguļojas daudzās reliģiskajās mācībās.

§  Par vispārcilvēciskajām vērtībām ne reti dēvē izteiktas abstrakcijas – labestību, skaistumu, patiesību, ticību. Katrā kultūrā esot tādi vispārcilvēciskie komponenti kā māksla, morāle, filosofija, reliģija.

§  Visa universālā dedzīgākais noliedzējs ir nihilisms. Nīče izsacījās par eiropeisko nihilismu – „Dievs ir miris!”. Tas nozīmē atsacīšanos no metafizikas – būtības. Nihilisms stimulē vērtību pārvērtēšanu. Reāli – atsacīšanos no iepriekšējām vērtībām un jaunu vērtību ģenēzi. Mūsdienās netiek nožēlota iepriekšējo vērtību atmešana. Gluži pretēji – tiek apsveikta kā brīvības iegūšana.

Refleksijas par Eiropu

o   Pēckara retorika par Eiropas vienotību patiesībā ir retorika par homogēnas kontinentālās zonas izveidošanu, kurā valda standarta komunikācija starp tautām un valstīm, kurām ir pieņemami universāli spēles noteikumi. Tautas un valstis brīvprātīgi izliekas būt visas vienādas, katra aizmirstot par savu unikālo iedabu. Turklāt tautas un valstis izveido centralizētu pārvaldi, atsakoties no jebkāda veida lokālās iniciatīvas un labprātīgi piekrītot lokālās iniciatīvas sodīšanai (ES galvenā iniciatīvas un nepaklausības sodīšanas forma – naudas sods).

o   ES izveidošana Eiropā iedibina jauna tipa ksenofobiju: citos saskata nevis līdzvērtīgu un savā ziņā cienījamu konkurentu, bet gan saskata apkarojamu ienaidnieku, kas nepakļaujas kopējiem spēles noteikumiem un tāpēc ir radikāli sodāms. Jaunā tipa ksenofobija pilnā mērā atbilst eiropeīdu saprāta un morāles pagrimumam  - vispārējai iracionalitātei un amoralitātei.

o   XXI gs. sākumā Eiropā sastopamā pāreja no hipertrofētā neoliberālisma uz nobriedušu konservatīvismu sekmē neoliberālisma jaunus melus: esot vērojama nevis neoliberālisma krīze, bet gan demokrātijas krīze. Melīgā atsaukšanās uz „demokrātiju” neoliberālisma diskursā saglabājas, jo nespēj izdomāt jaunu terminoloģiju sava stāvokļa izskaidrošanai.

o   XXI gs. sākumā ES zemes tāpat kā citu teritoriju uz planētas skar t.s. biznesa ģeopolitika: visu procesu pamatā ir nauda, peļņa, dolāra ietekme utt. Klasiskās ģeopolitikas vietā (ideoloģiskās un politiskās ietekmes) ir stājusies biznesa ģeopolitika (finansiālā ietekme).

o   Par prāta krīzi Eiropas intelektuālajās aprindās debatē jau no XIX gs. beigām. Spilgtākais debatētājs – Nīče. Spilgtākais viņa pieejas turpinātājs – Špenglers.

o   Eiropeīdu prāta krīzes zināma kulminācija (noteikta stadija) ir neoliberālisma un postmodernisma masveida panākumi (ideoloģiskie un pat juridiskie), revidējot un pat atceļot tradicionālos tabu: incests, pedofīlija, homoseksuālisms.

o   Eiropeīdu prāta krīzes zināma kulminācija ir t.s. reputācijas menedžmenta rašanās: praktiski galvenokārt „melnā piāra” formā un teorētiski reputācijas menedžmenta zinātnisko pētījumu formā.

o   Eiropeīdu prāta krīzes zināma kulminācija ir masu apziņā veiksmīgi iepotētā ideja, ka cilvēks lieliski spēj dzīvot bez jebkādiem garīgajiem mērķiem, lietu un parādību jēgas izpratnes, normām un vērtībām.

o   Eiropeīdu prāta krīzes zināma kulminācija ir attieksmē pret kultūras funkciju, kad sociuma masu priekšstatos no kultūras vairs netiek gaidīta un pieprasīta funkcija neskaidro pārvērt skaidrajā, nepatieso pārvērt patiesajā, neredzamo pārvērt redzamajā, nesaprotamo pārvērst saprotamajā. Tādējādi ir notikusi kultūras funkcijas, kultūras patosa diskreditācija. Nostiprinājusies ir kultūras nenoteiktības („nenoteiktības plurālisma”!?) filosofija un ideoloģija. Sekas: amorfisms, iracionālisms, kognitīvais debilisms. Visdziļākās sekas: degradācija un deģenerācija.

o   Eiropeīdu prāta krīzes zināma kulminācija ir laimes aizstāšana ar baudu: eidemonisma aizstāšana ar hēdonismu. Vairs nav populārs eidemonisms – velme par augstāko cilvēka dzīves vērtību uzskatīt laimi un par galveno rīcības tikumīguma kritēriju uzskatīt tieksmi pēc laimes. Tā vietā ir populārs hēdonisms -  eksaltēta velme par cilvēka rīcības vienīgo motīvu, augstāko mērķi un tikumības kritēriju atzīt baudu. Šī velme ir dominējošā „jauneklīgā liberālisma” aprindās – neoliberālisma un postmodernisma traumētajā jaunajā paaudzē.

Planetāri globālā pretruna

Visjaunāko laiku (no XX gs. pirmās puses) ļaundaru briesmu darbi ir netieši veicinājuši labas gribas cilvēku pretrunīgu lēmumu pieņemšanu planetāri globālā mērogā. II Pasaules karš piespieda konstatēt jaunu noziedzības formātu – „noziegumu pret cilvēci”. Šis jēdziens pirmo reizi tika formulēts Nirnbergas procesā. II Pasaules karš stimulēja pieņemt Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju (VCTD). To ANO pieņēma 1948.gadā. II Pasaules karš un īpaši holokausts pamudināja akcentēt un plaši propagandēt kultūru relatīvisma koncepciju, par kuru bija sakāpināta ideoloģiskā un zinātniskā saruna 50.gados. Koncepcija nosaka, ka katra kultūra ir unikāla izpausme, un katru kultūru ir jāvērtē saskaņā ar tās atbilstību attiecīgās tautas vajadzībām. Taču radās nepārvarama pretruna starp kultūru relatīvisma koncepciju un VCTD. Šī pretruna saglabājas joprojām. Par to liecina, piemēram, Vispārējā deklarācija par kultūru daudzveidību (2001), Konvencija par kultūru daudzveidību (2005). Pretruna rodas tāpēc, ka 2.pants Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā skan šādi: „Katram cilvēkam pienākas visas tiesības un brīvības, kas pasludinātas šajā deklarācijā, neatkarīgi no viņa rases, ādas krāsas, dzimuma, valodas, reliģiskās, politiskās vai citas pārliecības, nacionālās vai sociālās izcelsmes, mantiskā stāvokļa, kārtas vai cita stāvokļa. Turklāt nav pieļaujamas nekādas atšķirības tās valsts vai teritorijas politiskā, tiesiskā vai starptautiskā stāvokļa dēļ, pie kuras cilvēks pieder, neatkarīgi no tā, vai šī teritorija ir neatkarīga, aizbildnībā, bez pašpārvaldes vai kā citādi ierobežota savā suverenitātē.” Pretrunu izraisa no vienas puses VCTD universālisms, bet no otras puses kultūru relatīvisma koncepcijas sludinātais kultūru plurālisms. VCTD netiek fiksēts kultūru ūnikums kā cilvēku darbības, uzvedības un komunikācijas savdabības pamatfaktors. Iznāk, ka visi cilvēki ir vienādi. Turpretī kultūru relatīvisma koncepcijā ir uzsvērts katras kultūras identitātes ūnikums. Tas automātiski liecina par attiecīgo cilvēku savdabību – vairāk vai mazāk radikālu atšķirību no pārējiem cilvēkiem. Iznāk, ka cilvēki ir ļoti dažādi. Universālisms un plurālisms ir nesavienojamas nostādnes. Viskritiskākā attieksme ir pret VCTD, jo tās universālisms pārvēršas imperālismā, noliedzot kultūru savdabību. Katrā kultūrā ir relatīvi oriģināla cilvēka filosofiski metafiziskā izpratne un cilvēka tiesību izpratne, kas sintezējas no attiecīgās kultūras inspirētiem dažādiem faktoriem – reliģiskā, politiskā, ideoloģiskā, vēsturiskā, morāli tikumiskā, tautas tradīciju un paražu faktora. VCTD šos faktorus ignorē. Faktiski reāli kultūru atšķirības nosaka cilvēciskās atšķirības. Unikālu kultūru spēj radīt tikai savā ziņā unikāli cilvēki, kuru identitāte atšķiras no citu cilvēku identitātes. VCTD neņem vērā identisko atšķirību kulturģenēzes potenciālu. Saprotams, vajadzīgas ir abas ideoloģijas – gan cilvēktiesību ideoloģija, gan kultūru relatīvisma ideoloģija. Par to liecina mūsdienu pasaules galvenie trendi – migrācija, kari, terorisms, civilizāciju konflikti, etniskie, reliģiskie konflikti. Vienīgi nav saprotams, kā pārvarēt pretrunu starp abām ideoloģijām. Šī pretruna traucē, piemēram, multikulturālisma perspektīvām. Šo pretrunu var demagoģiski izmantot politiskajā retorikā. Tāpēc ir sastopami konkrēti priekšlikumi šīs pretrunas pārvarēšanai. 21.maijs ir Vispasaules kultūru daudzveidības diena; mēs tagad (2018.g.) dzīvojam Kultūru tuvināšanās starptautiskajā desmitgadē (2013-2022). Sastopami dažādi konceptuālie ieteikumi „plurālisma universalizācijā”, kā dēvē pieeju dotās pretrunas pārvarēšanai. Tā visa pamatā ir viena tipa darbība – apgaismības darbība, izglītojot ļaužu masas gan par kultūru plurālismu, gan par cilvēka universālo dabu un universālajām tiesībām. Nākas atcerēties, ka arī multikulturālisma liktenis ir atkarīgs no sociuma apgaismības līmeņa: jo izglītotāki cilvēki, jo iecietīgāka ir viņu attieksme pret „svešo”.

Parīzes deklarācija

PARĪZES DEKLARĀCIJA

EIROPA, UZ KURU MĒS VARAM TICĒT

1. Eiropa pieder mums, un mēs piederam Eiropai. Šīs zemes ir mūsu mājas; citu mums nav. Nav iespējams sniegt pietiekamu izskaidrojumu vai attaisnojumu tam, kādēļ mēs Eiropu turam par dārgu un jūtamies tai lojāli. Taču mūsu dalītā vēsture, cerības un pieķeršanās dažādām lietām ir daļa no atbildes. Tāpat tas ir saistīts ar mūsu dzīvesveidu un dalīto bēdu pieredzi, bet arī pieredzi par samierinājuma dzimšanu no traģēdijas, par kopīgas nākotnes solījumiem. Paveroties uz ainavu, kuru izgaismo šīs jūtas, mēs redzam, kā mums, kas saucam šīs par mājām, ikdienišķais ir piesātināts ar īpašu nozīmi. Mājas ir vieta, kur dzīvē valda pazīstamais, un kur mēs paši tiekam atzīti, lai arī cik tālu mēs būtu aizklīduši. Šī ir īstā Eiropas civilizācija, mūsu neizsakāmi mīļās mājas

Eiropa ir mūsu mājas.

2. Eiropa visā tās bagātībā un gaišumā ir apdraudēta no nepatiesas pašizpratnes. Šī viltus Eiropa iedomājas sevi esam par mūsu civilizācijas pilnbriedu, bet patiesībā tā atņem mums mūsu mājas. Tā apelē pie pārspīlētiem Eiropas patieso tikumu un vērtību izkropļojumiem, bet paliek akla pret pašas trūkumiem. Tādejādi šī pašapmierinātā savas vēstures vienpusīgā karikatūra padara viltus Eiropas ideju nesamērīgi aizspriedumainu pret pagātni. Tās atbalstītāji kļūst par bāreņiem caur savu izvēli un tic, ka būt bez mājām ir cēls sasniegums. Šādi viltus Eiropa sevi slavē kā priekšgājēju universālai kopienai, kas patiesībā nav nedz universāla, nedz kopiena.

Viltus Eiropa mūs apdraud.

3. Viltus Eiropas patroni ir apsēsti ar nebeidzama progresa ideju. Viņi tic, ka vēsture ir viņu pusē, un šī ticība padara viņus augstprātīgus un nievājošus, nespējīgus atzīt savas konstruētās post-nacionālās, post-kulturālās pasaules defektus. Vēl jo vairāk, viņi neatzīst patiesos pamatus tai cilvēcībai, pieklājībai un iejūtībai, kuras tik dārgas tur ne tikai viņi paši, bet arī mēs. Viņi ignorē un pat cenšas apklusināt Eiropas kristīgo sirdsbalsi. Tai pašā laikā viņi pieliek īpašas pūles, lai neaizvainotu musulmaņus, cerot, ka viņi pārņems šo sekulāri multikulturālo pasaules skatu. Grimstot aizspriedumos, māņos un iedomības pilnās utopiskas nākotnes vīzijās, viltus Eiropa jau pašos tās idejas pamatos ir orientēta uz vēršanos pret sevis kritiku. Un tas viss – brīvības un tolerances vārdā.

Viltus Eiropa ir utopiska un despotiska.

4. Mēs tuvojamies bezizejas stāvoklim. Lielākais drauds Eiropas nākotnei ir nevis izaicinoša uzvedība no Krievijas vai musulmaņu imigrācija, bet gan mūsu iztēles nosmakšana viltus Eiropas tvērienā. Mūsu nācijas un kopīgā kultūra tiek izputināta caur ilūzijām un pašapmānu par to, kas Eiropa ir un kādai tai vajadzētu būt. Mēs apņemamies turēties pretī šim draudam mūsu nākotnei. Mēs aizstāvēsim, uzturēsim un veicināsim patieso Eiropu – to, kurai mēs patiesi piederam.

Īstā Eiropa ir jāizsargā.

5. Patiesā Eiropa sagaida un veicina aktīvu politisku un kulturālu līdzdalību kopīgās nākotnes veidošanā. Eiropas ideāls ir uz plaši atzītu un stipru likuma varu balstīta solidaritāte, kas ietver visus, bet ar ierobežotām prasībām no indivīda. Šī likuma vara ne vienmēr ir bijusi pārstāvnieciskas demokrātijas formā, taču mūsu pilsoniskās tradīcijas ir saskaņā ar savām politiskajām un kultūras saknēm par spīti to atšķirīgajām izpausmes formām vēsturiski. Pagātne ir pilna ar eiropiešu centieniem padarīt politiskās sistēmas atvērtākas plašākai sabiedrībai, par ko mēs varam lepoties. Pat tad, kad tas notika caur atklātu sacelšanos, šajos centienos nemainīga bija apziņa, ka par spīti mūsu kontinenta politisko procesu netaisnībām un trūkumiem, šī ir mūsu politiskā tradīcija, kurai mēs piederam, un kuras virzība pieder mums. Šī nodošanās reformām piešķīra Eiropai tās tagadējo garu, kas nebeidz tiekties pēc arvien pilnīgāka taisnīguma. Progresa gars dzimst no mūsu mīlestības un lojalitātes pret savu zemi.

Solidaritāte un pilsoniska lojalitāte veicina aktīvu līdzdalību.

6. Eiropeiskas vienotības gars ļauj mums uzticēties viens otram sabiedrības dzīvē, pat ja mēs būtu svešinieki. Eiropas pilsētu atvērtie parki, centrālie laukumi un plašie bulvāri pauž Eiropas politisko nostāju – mēs dzīvojam viens otram līdzās, kopīgi piedaloties res publica. Mēs par pašsaprotamu uztveram pienākumu būt atbildīgiem par savas sabiedrības nākotni. Mēs neesam pasīvi despotiskas varas, svētas vai sekulāras, pavalstnieki. Vēl jo vairāk, mēs neesam nospiesti uz ceļiem nepielūdzamu vēsturisku spēku priekšā. Būt eiropietim nozīmē būt apveltītam ar politisku un vēsturisku rīcībspēju.

Mēs neesam pasīvi pavalstnieki.

7. Patiesā Eiropa ir nāciju kopiena. Mums katram ir mūsu valoda, tradīcijas un robežas, bet mēs vienmēr esam atzinuši kopību vienam ar otru, pat tad, kad mēs esam bijuši domstarpībās vai naidā. Šī vienotība dažādībā mums ir pašsaprotama, un to nedrīkst uztvert kā pašsaprotamu. Tā ir apbrīnojama un vērtīga iezīme, kura pati no sevis neizriet no mūsu iedabas. Visizplatītākais šīs idejas politiskais veidols ir impērija, kuru Eiropas karavadoņi-karaļi centās atjaunot pēc Romas impērijas krišanas. Impērijas vilinājums pastāv vēl joprojām, taču virsroku guva nacionālās valsts modelis, kurā suverenitāte tiek sasaistīta ar nāciju. Nacionālā valsts kļuva par Eiropas civilizācijas stūrakmeni.

Nacionālā valsts ir Eiropas civilizācijas stūrakmens.

8. Katra nacionāla kopiena sevi pārvalda pati savā veidā, lepojoties ar saviem nacionālajiem sasniegumiem mākslā un zinātnē un sacenšoties ar citām nācijām, dažreiz uz kaujaslauka. Tas dažreiz ir bijis par pamatu dziļiem ievainojumiem Eiropas kopienā, bet nekad nav sagrāvis mūsu kulturālo vienotību. Tieši otrādi – Eiropas nacionālajām valstīm paliekot arvien atšķirīgākām un nostiprinoties, kopīgā Eiropeiskā identitāte kļuva tikai spēcīgāka. Pēc abu Pasaules karu briesmīgās asinsizliešanas, mēs ar vēl lielāku apņēmību nolēmām godāt mūsu kopīgo mantojumu. Tas apliecina Eiropas kā kosmopolītiskas civilizācijas, šo vārdu patiesajā nozimē, dziļo noturību un spēku. Mēs nemeklējam impērijas uzspiestu veinotību, kas tiek uzturēta ar varu. Tai vietā Eiropas kosmopolītisms atzīst, ka patriotiska mīlestība un pilsoniska lojalitāte atver skatu uz plašāku pasauli.

Mēs neatbalstām uzspiestu vienotību.

9. Patiesā Eiropa ir stipri ietekmējusies no Kristietības. Universālā un garīgā baznīcas impērija atnesa Eiropai kulturālu vienotību, bet bez politiskā imperiālisma starpniecības. Tas ļāva uzplauk dažādām pilsoniskām lojalitātēm kopīgas Eiropas kultūras kontekstā. Pilsoniskās sabiedrības autonomija kļuva par Eiropeiskas sabiedrības dzīves pamatakmeni. Vēl jo vairāk, tā kā kristīgais evanģēlijs nepiedāvā visaptverošu dievišķu likumu kopumu, nāciju laicīgo likumu dažādība varēja tik godāta bez draudiem Eiropas kopējai vienotībai. Tas nav nejauši, ka līdz ar kristīgās ticības norietu Eiropā dominē atjaunoti centieni pēc politiskas vienotības. To galvenais veidols ir Eiropas Savienība kā regulāciju un naudas impērija ar stipru pseidoreliģiska universālisma pieskaņu.

Kristietība veicināja kulturālu vienotību.

10. Patiesā Eiropa apstiprina katra indivīda pašcieņu, neskatoties uz dzimumu, sociālo stāvokli vai rasi. Arī šis aspekts sakņojas mūsu kristīgajā mantojumā. Taisnīgums, līdzcietība, žēlastība, piedošana, miermīlība un labsirdība – visas šīs mūsu vērtības nepārprotami sabiedrībā ir nostiprinājušās caur kristietību. Kristietība revolucionizēja attiecības starp vīrieti un sievieti, liekot uzsvaru uz mīlestību un abpusēju uzticību nepieredzētā veidā. Laulības saites ļauj gan vīriešiem, gan sievietēm dzīvot pilnvērtīgu dzīvi kopā. Lielākā daļa mūsu upuru ir mūsu laulāto un bērnu labā. Šis sevis došanas gars is vēl viens kristietības ieguldījums Eiropā, kuru mēs mīlam.

Eiropas kristīgās saknes veicina tās plaukšanu.

11. Patiesā Eiropa smeļas iedvesmu arī savā klasiskajā tradīcijā. Mēs sevi atpazīstam senās Grieķijas un Romas literatūrā. Kā eiropieši, mēs vienmēr tiecamies uz diženumu kā klasisko vērtību piepildījumu. Lai gan dažos laikos tas ir novedis pie vardarbīgas sāncensības, savā labākajā veidolā tā ir tiekšanās uz izcilību, kas iedvesmoja eiropiešus radīt neizsakāmi skaistus mākslas darbus un mūziku, kā arī veikt apbrīnojamus atklājumus zinātnē. Patiesajā Eiropā nekad nav tikusi aizmirsta nedz nopietnā romiešu savaldība, nedz grieķu lepnums iesaistīties pilsoniskajā dzīvē un viņu filozofiskais gars. Arī šis mantojums ir mūsējais.

Mūsu klasiskā pagātne veicina izcilību.

12. Patiesā Eiropa nekad nav bijusi ideāla. Viltus eiropas aizstāvji nekļūdās, tiecoties pēc progresa un reformām, un starp tūkstoš deviņi simti četrdesmit piekto un tūkstoš deviņi simti astoņdesmit devīto gadu ir paveikts ļoti daudz laba, ko mums vajag novērtēt un godāt. Mūsu kopdzīve Eiropā ir projekts, kas nemitīgi turpinās, nevis kāds zirnekļu tīkliem apklāts mantojums. Taču Eiropas nākotne ir atrodama atjaunotā lojalitātē pret mūsu labākajām tradīcijām, nevis viltotā universālismā, kas ietver sava kulturālā mantojuma aizmiršanu un pašnoliegumu. Eiropa neaizsākās līdz ar Apgaismību. Mūsu iemīļotās mājas nenesīs piepildījumu ar tagadējās Eiropas Savienības palīdzību. Patiesā Eiropa ir un vienmēr būs no citām norobežotu, dažreiz pat par daudz, nāciju kopiena, ko saista dalīts garīgs mantojums, kurā mēs kopīgi augam, dalāmies un mīlam.

Eiropa ir kopīgs projekts.

13. Patiesajai Eiropai draud sabrukums. Tautas suverenitāte, pretestība imperiālismam, kosmopolītisms ar spēju uz pilsonisku mīlestību, kristīgie cilvēcības un pašcieņas principi, dzīvs dialogs ar mūsu klasisko mantojumu – tas viss lēni zūd no mūsu sabiedrības ikdienas. Kamēr viltus Eiropas atbalstītāji konstruē savu viltus universālo cilvēktiesību kristietību, mēs pazaudējam savas mājas.

Mēs zaudējam savas mājas.

14. Viltus Eiropa lepojas ar līdz šim nebijušu nodošanos cilvēku brīvībai.Taču šī brīvība ir ļoti vienpusīga. Tā sevi pasniedz kā brīvību no visiem ierobežojumiem – kā seksuālu brīvību, kā pašizpausmes brīvību, kā brīvību būt ‘sev pašam’. Tūkstoš deviņi simti sešdesmit atsotā gada paaudze šīs brīvības uzskata par īpaši vērtīgām uzvarām pār reiz varenu un apspiedošu kulturālu režīmu. Viņi redz sevi kā lielus atbrīvotājus, un viņu pārkāpumi tiek daudzināti kā lieli morāli sasniegumi, par kuriem visai pasaulei vajadzētu būt pateicīgai.

Turpinās viltus brīvība.

15. Turpretim Eiropas jaunajām paaudzēm realitāte ir daudz drūmāka. Liberāls hedonisms bieži ved pie garlaicības un nomācošas bezmērķības. Laulības saites ir kļuvušas vājākas, seksuālas visautļautības haosā pazūdot jaunu cilvēku vēlmēm veidot ģimeni laulībā. Brīvība, kas pieviļ sirds dziļākās vēlmes, kļūst par lāstu. Mūsu sabiedrība šķiet krītam arvien dziļākā individuālismā, nošķirtībā un bezmērķībā. Brīvības vietā mēs esam ieslodzīti tukšajā patērētāju kultūras un mediju vadītajā kultūrā. Tas ir mūsu pienākums runāt patiesību – sešdesmit astotā gada paaudze iznīcināja, bet neradīja. Viņi atstāja vakuumu, kuru aizpildīja sociālie mediji, lets tūrisms un pornogrāfija.

Induviduālisms, nošķirtība un bezmērķība ir plaši izplatīta.

16. Tajā pašā laikā, kad mēs dzirdam nebijušas brīvības daudzināšanu, Eiropa tiek arvien vairāk un visaptverošāk regulēta. Likumi, kurus bieži izstrādā neredzami tehnokrāti sadarbībā ar ietekmīgām interesēm, pārvalda mūsu darba attiecības, mūsu uzņēmējdarbības lēmumus, mūsu izglītības kvalifikācijas, mūsu ziņas un mūsu iklaides medijus. Vēl vairāk – Eiropa turpina censties pastiprināt eksistējošās regulas par runas brīvību – teju vispirmatnējāko eiropiešu brīvību, kurā tiešā veidā manifestējas apziņas brīvība. Taču šo ierobežojumu mērķis nav mazināt kādā veidā sabiedrībai kaitējošas darbības, bet gan saskaņā ar valdošo aprindu interesēm apslāpēt politisko diskursu. Balsis politikā, kas pārstāv neērtas patiesības par islāmu un imigrāciju tiek apsūdzētas tiesās. Tādejādi politkorektums uztur spēcīgus tabū, kas padara status quo izaicinājumu risināšu teju neiespējamu. Patiesībā viltus Eiropa nemaz īsti neiedrošina brīvības kultūru. Tā vietā tā veicina tirgus vadītas vienveidības kultūru un politiski uzturētu konformitāti.

Mēs tiekam regulēti un pārvaldīti.

17. Viltus Eiropa lepojas arī ar bez precendenta apņēmību vairot vienlīdzību. Tā apgalvo, ka tā veicina visu rasu, reliģiju un identitāšu iekļaušanu, lai izskaustu diskrimināciju. Šo sfēru tiešām ir skāris ļoti reāls progress, bet tai pat laikā līdz ar to ir notikusi utopiska attālināšanās no realitātes. Pēdējās paaudzes laikā Eiropa ir uzņēmusies grandiozo multikulturālisma projektu. Prasīt vai tikai veicināt musulmaņu asimilāciju mūsu paražās un dzīvesveidā, nemaz nerunājot par reliģiju, tiek uztverts kā smaga netaisnība. Vienlīdzības atzīšana un godāšana šajā kontekstā nozīmē atteikšanos no vismazākā mājiena par savas kultūras uzskatīšanu par pārāku. Paradoksālā kārtā, pats Eiropas multikulturālais projekts, kurš noliedz savas kristiešu saknes, balstās uz kristiešu mīlestības (caritas) principa, taču pārspīlētā un neuzturamā veidolā. Tas prasa no Eiropiešiem svēto līmeņa atteikšanos no sevis. No mums tiek prasīta mūsu pašu māju kolonizācijas atbalstīšana un mūsu kultūras norieta vērtēšana par Eiropas diženāko divdesmit pirmā gadsimta slavas mirkli. Un visa šī kolektīvā sevis upurēšana notiek kaut kādas jaunas, globālas miera un labklājības kultūras dzimšanas vārdā.

Ar multikulturālismu nav iespējams strādāt.

18. Šāda domāšana ir pilna ar negodprātību. Lielākā daļa mūsu valdošajās aprindās neapšaubāmi atzīst Eiropas kultūras pārākumu – pārākumu, ko sabiedrībā nedrīkst apliecināt veidos, kas ir aizvainojošs imigrantiem. Ņemot vērā šo pārākumu, viņi uzskata, ka asimilācija notiks pari no sevis, pie tam, strauji. Savādā senās Eiropas imperiālisma domāšanas ēnas iespaidā sabeidrības elite uzskata, ka kaut kā, teju caur dabas likumiem pielīdzināmām vēstures līdzsakarībām, ‘viņi’ neizbēgami kļūs tādi kā ‘mēs’ – un pretējais process ir neiedomājams. Vienlaikus oficālais multikulturālisms tiek lietots, lai apārstētu ‘īstermiņa’ kulturālos saspīlējumus.

Negodprātība iet plašumā.

19. Taču šai negodprātībai ir vēl tumšāka puse. Pēdējās paaudzes laikā arvien lielāka valdošo aprindu daļa savas intereses saredz paātrinātā globalizācijā. Viņi vēlas būvēt pārnacionālas institūcijas, kas spēj kontrolēt bez ierastajiem kavēkļiem, ko rada tautas suverenitātes princips. Eiropas Savienības demokratijas deficīts arvien vairāk atklājas kā kaut kas vairāk par parastu tehnisku problēmu, ko varētu risināt ar tehniskiem līdzekļiem. Drīzāk, šis deficīts tiek atbalstīts principiāli un dedzīgi aizstāvēts. Vai nu to leģimizē iedomāta ekonomiska nepieciešamība, vai internacionālo cilvēktiesību autonoma attīstība, Eiropas Savienības institūciju pārnacionālie vadītāji konfiscē Eiropas politisko dzīvi, atbildot uz jebkuru izaicinājumu ar tehnokratisku atbildi: Citas alternatīvas nav. Šī ir tā maigā, bet augošā tirānija, ar ko mēs saskaramies.

Vairojas tehnokrātiska tirānija.

20. Viltus Eiropas augstprātība ir kļuvusi acīmredzama par spīti tās atbalstītāju centieniem to balstīt ar komfortablu ilūziju sastatnēm. Visupirms, viltus Eiropa sevi atklāj kā vājāku nekā jebkurš iztēlojās. Izklaide un matereālistisks patērētāju dzīvesveids neuztur pilsonisko dzīvi. Multikulturālisma atdalītas no augstākiem ideāliem un brīdinātas pret patriotiska lepnuma paušanu, mūsu sabiedrības rod grūtības atrast gribasspēku sevi aizstāvēt. Tāpat, nedz šī iekļaujošā retorika, nedz bezpersoniskā ekonomiskā sistēma, kurā dominē pārnacionālas korporācijas, neatjauno pilsonisku uzticību vai sociālo sakļautību. Atkal mums ir jābūt tiešiem: Eiropas sabiedrības ir sliktā stāvoklī. Ja mēs tikai atvērtu acis, mēs redzētu arvien plašāku valsts varas izmantojumu, sabiedrības pārvaldīšanu un indoktrinizāciju izglītībā. Tas nav tikai islāma terors, kas liek ielās parādīties smagi bruņotām policijas vienībām. Pūļa kontroles vienības tiek izmantotas, lai apslāpētu protestus pret valsts un pārnacionālām iestādēm un pat savaldītu iereibušu futbola fanu pūļus. Mūsu sporta komandu teju fanātisms ir palīgā sauciens no mūsu dziļās, cilvēcīgās nepieciešamības pēc solidaritātes – vajadzības, kas viltus Eiropā ir nepiepildīta.

Šāda viltus Eiropa ir trausla un nespējīga.

21. Diemžēl Eiropas inteliģence ir starp galvenajiem viltus Eiropas iedomību ideologiem. Bez šaubām, Eiropas universitātes ir vienas no lielākājiem mūsu civilizācijas triumfiem. Taču, ja reiz tās strādāja, lai katrai nākamajai paaudzei nodotu pagātnes uzkrātās gudrības, tagad lielākā daļa akadēmiķu liek vienādības zīmi starp kritisku domāšanu un vienkāršotu pagātnes noliegšanu. Viens no gaišākajiem ceļrāžiem Eiropas garam ir bijusi rūpīga intelektuālā godprātība un objektivitāte. Bet pēdējo divu paaudžu laikā šis ideāls ir mainījies. Akadēmiskā askēze, kas kādreiz kalpoja nošķirtībai no apkārtējās pasaules valdošā viedokļa, ir kļuvusi par pašapmierinātu un nereflektējošu naidīgumu pret visu, kas ir mūsu. Šī kultūras nolieguma nostāja darbojas kā lēts un viegls triks, ar kuru radīt kritiskās domāšanas iespaidu. Pēdējās paaudzes laikā šī nostāja ir gājusi plašumā lekciju zālēs, kļūstot par doktrīnu, par dogmu. Un ticības apliecinājums šim pasaules skatījumam tiek uztverts par apgaismības iezīmi un garīgu izredzētību. Rezultātā, mūsu pašu universitātes aktīvi iesaistās mūsu kultūras iznīcības turpināšanā.

Mūs ir pārņēmusi nolieguma kultūra.

22. Mūsu valdošās aprindas veicina cilvēktiesības. Tās aktīvi strādā pret klimata izmaiņām. Viņi konstruē arvien globālāku un integrētāku tirgus ekonomiku un veido homogenizētu nodokļu politiku. Viņi mēra progresu uz dzimumu līdztiesību. Viņu mūsu labā dara tik daudz! Vai tas ir tik svarīgi, ar kādiem mehānismiem viņi nokļūst varas amatos? Vai tas ko maina, ka Eiropas tautas izturas aizvien skeptiskāk pret viņu daudzinātajām idejām?

Sabiedrības elite augstprātīgi daudzina savu labumu.

23. Augošais skepticisms ir pilnībā pamatots. Šodien Eiropā dominē bezmērķīgs materiālisms, kas nespēj motivēt tās vīriešus un sievietes veidot bērnus ar ģimenēm. Nolieguma kultūra atņem nākamajām paaudzēm dzīves identitāti. Dažās Eiropas valstīs musulmaņi dzīvo neformālā autonomijā no vietējiem likumiem – it kā viņi būtu kolonisti, nevis mūsu sabiedrību daļa. Individuālisms nošķir mūs vienu no otra. Globalizācija pārveido dzīves ceļu miljoniem cilvēku. Kad mūsu valdošās aprindas tiek izaicinātas, viņi saka, ka viņu darbs un lēmumi ir vien pielāgošanās neizbēgamām pārmaiņām, nepielūdzamiem procesiem. Nekāds cits attīstības virziens nav iespējams, un, tādēļ, tas ir irracionāli pretoties. Neko nevar mainīt. Tos, kuri pretojas, dēvē par nostaļģisku jūtu pārņemtiem, līdz pat palamu ‘rasisti’ vai ‘fašisti’ izmantošanai. Sabiedrības sadrumstalotībai un pilsoniskai neuzticībai pieagot, Eiropas sabiedriskā dzīve kļūst aizvien naidīgāka, un nav redzamas, kad vai kā tas varētu beigties. Bet mums nav jāiet pa šo ceļu. Mums ir jāastvabinās no šīs viltus Eiropas tirānijas. Alternatīva pastāv.

Alternatīva pastāv.

24. Atgriešanās uz patiesā ceļa sākas ar teoloģisku pašapziņu. Viltus Eiropas universālistu pretenzijas sevi iezīmē kā surrogāt-reliģijas projektu – pilnīgu ar stingrām ticības apliecībām un nosacījumiem izslēgšanai no baznīcas. Šis projekts ir bīstams opijs, kas paralizē Eiropu kā politisku kopienu. Mums ir stingri jāuzstāj uz reliģisku aspirāciju atstāšanu reliģijas sfērā, nevis politikā un vēl jo vairāk ne birokrātiskā adiminstrācijā. Lai atgūtu mūsu politisko un vēsturisko rīcībspēju, tas ir vitāli svarīgi, ka mēs atjaunoti sekularizējam Eiropas sabiedrisko dzīvi.

Mums ir jācīnās pret surrogāt-reliģiju.

25. Tas no mums prasīs atteikties no melīgās valodas, kas izvairās no atbildības un veicina ideoloģisku manipulāciju. Aiz tās daudzveidības, iekļaušanas un multikulturālisma terminiem slēpjas tukšums. Bieži vien tādu valodu izmanto, lai pārkvalificētu mūsu kļūdas sasniegumos: sabiedrības solidaritātes apziņas zudums ‘patiesībā’ ir atvērtības, tolerances and iekļaušanas pazīme. Tā ir mārketinga valoda, kuras nolūks ir aizplīvurot realitāti, nevis to izgaismot. Mums ir jāatgūst iekšēja cieņa pret realitāti. Valoda ir delikāts instruments, un tas ir pazemojoši to izmantot kā rungu. Mums vajadzētu būtu par valodas cienīguma patroniem. Ātrums, ar kādu cilvēku viedokļi tiek denunciēti, liecina par mūsu laika pagrimumu. Mēs nedrīkstam tolerēt vārdisku iebiedēšanu. Mums ir jāaizstāv tie, kas runā saprātīgi, pat ja mēs nepiekrītam viņu viedokļiem. Eiropas nākotnei ir jābūt liberālai šī vārda labākajā nozīmē, kas nozīmē apņemties aizstāvēt veselīgu publisku debati, brīvu no jebkādiem draudiem un uzspiestiem viedokļiem.

Mums ir jāatjauno patiess liberālisms.

26. Lai salauztu viltus Eiropas vilinājumu ar tās utopisko, pseidoreliģisko krusta karu par bezrobežu pasauli, ir jāveicina jauna veida valsts vadība un jauna veida valsts vadītāju rašanās. Labs politiskais līderis rūpējas par atsevišķas tautas kopējo labumu. Labs valstvīrs kopīgajā Eiropas mantojumā un mūsu tautu tradīcijās redz brīnišķīgu, dzīvudarošu skaistumu, bet redz arī to trauslumu. Viņš nenoliedz šo mantojumu un neliek to kā likmi utopisku sapņu sasniegšanai. Šādi valsts kalpi cenšas pēc savas tautas piešķirtā goda; viņi nepūlās iegūt atzinību no ‘internacionālās kopienas’, kas patiesībā ir oligarhijas sabiedrisko attiecību mehānisms.

Mums ir vajadzīgi atbildīgi valsts kalpi.

27. Atzīstot Eiropas nāciju īpašo raksturu, it īpaši kristietības nozīmi to asinbalsī, nav iemesla brīnīties par multikulturālistu viltotajām pretenzijām. Imigrācija bez asimilācijas ir kolonizācija, un pret to ir jāpretojas. Ir taisnīgi sagaidīt, ka tie, kas pārceļas uz dzīvi mūsu zemēs, sevi iekļauj mūsu nācijās un pārņem mūsu dzīvesveidu. Šīs gaidas ir jāietver un jāatbalsta ar labu rīcībpolitiku. Multikulturālisma valoda ir importēta no Amerikas. Taču Amerikas dižais imigrācijas laikmets nāca divdesmitā gadsimta sākumā – laikā ar apbrīnojami strauju ekonomisko izaugsmi, praktiski bez jebkādām sociālajām garantijām, bet ar ļoti spēcīgu nacionālo identitāti, un, pie tam, ar pašsaprotamām gaidām par imigrantu asimilēšanos tajā. Pēc liela imigrantu skaita uzņemšanas, Amerika gandrīz pilnīgi aizvēra savas durvis uz divām paaudzēm. Eiropai ir nepieciešams mācīties no šīs pieredzes, nevis pārņemt laikmetīgu Amerikāņu ideoloģiju. Šī pieredze mums vēsta, ka darba vieta ir spēcīgs asimilācijas rīks, ka labklājības valsts modelis var traucēt asimilācijai un ka tālredzīga politiskā vadība var atļauties samazināt imigrāciju, ja nepieciešams, pat krasi. Mēs nevaram atļaut multikulturālisma ideoloģijai izkropļot mūsu politiskos lēmumus par to, kā labāk kalpot kopējam labumam, kurš ir būvēts uz nacionālām kopienām ar gana lielu vienotības un solidaritātes apziņu, lai redzētu savu labumu kā kopējo.

Mums ir jāatjauno nacionālā vienotība un solidaritāte.

28. Pēc Otrā Pasaules kara, Rietumeiropā auga un attīstījas demokrātijas. Pēc Padomju Savienības sabrukuma arī Centrāleiropas nācijas atjaunoja savu pilsonisko dvēseli. Tā ir viena no Eiropas svarīgākajām uzvarām. Bet tās augļi aizies postā, ja mēs nerisināsim imigrācijas un demogrāfijas problēmas mūsu nācijās. Multikulturālas var būt tikai impērijas, par ko kļūs Eiropas Savienība, ja mums neizdosies padarīt atjaunotu solidaritāti un pilsonisku vienotību par kritērijiem, saskaņā ar kuriem mēs izvērtējam imigrācijas politiku un asimilācijas stratēģijas.

Multikulturālas ir tikai impērijas.

29. Daudzi maldīgi uzskata, ka Eiropai nedod mieru tikai pretrunas par imigrācijas jautājumiem. Patiesībā tā ir tikai viena dimensija no daudz visaptverošākas sociālas iziršanas. Mums ir jāatjauno pašcieņa uzskata, ka sabiedrībā eksistē dažādas sociālās lomas. Vecākiem, skolotājiem un profesoriem ir pienākums veidot tos, kas ir uzticēti viņu gādībai. Mums ir jāpretojas ekspertīzes kultam, kas nāk ar vieduma, takta un kultūras aspirāciju cenu. Eiropas atjaunošanās nevar notikt, apņēmīgi nenoraidot pārmērīgu egalitātismu un gudrības reducēšanu uz tehniskām zināšanām. Mēs atbalstām mūsu laikmeta politiskos sasniegumus. Katram vīrietim un sievietei vajadzētu būt vienādām balsstiesībām. Pamattiesības ir jāizstāv. Bet veselīgai demokrātijai ir nepieciešama sociāla un kulturāla hierarhija, kas veicina tiekšanos uz izcilību un to sabiedrības locekļu godāšanu, kuri kalpo kopējam labumam. Par valdošo noskaņojumu atkal ir jākļūst gara spēka atzīšanai un godāšanai, lai mūsu civilizācija varētu pretoties gan bagātības kulta, gan vulgāras izklaides ietekmei.

Pareiza hierarhija veicina sabiedrības labklājību.

30. Cilvēcīga pašcieņa nozīmē vairāk kā vienkārši tik liktam mierā, un starptautisko cilvēktiesību doktrīnas neietver visu taisnīguma vai labā saturu sabiedrība. Eiropai ir jāatjauno vienprātība par morālo kultūru, lai sabiedrību būtu iespējams virzīt uz tikumīgu dzīvi. Mēs nedrīkstam ļaut viltus izpratnei par brīvību aizkavēt izsvērtu likumdošanas izmantošanu pret netikumiem. Mums ir jābūt iejūtīgiem pret cilvēku vājībām, bet veselīga Eiropa nevar neatjaunot kopīgu tiekšānos uz godīgu izturēšanos un izcilību. Pašcieņas kultūra rodas no pieklājības, un katram apzinīgi pildot savu lomu sabiedrībā. Mums ir jāatjauno tā cieņas apliecināšana starp sociāliem slāņiem, kas raksturo sabiedrību, kurā tiek novērtēts katra devums kopējā artavā.

Mums ir jāatjauno morālā kultūra.

31. Lai gan mēs atzīstam labumus, ko nes brīvais tirgus, mums ir jāpretojas ideoloģijām, kas tiecas tirgus mehānismu dievišķot. Mēs nevaram pieļaut, ka visas lietas ir pērkamas un pārdodamas. Labi funkcionējošiem tirgiem ir nepieciešama likuma vara, un mūsu likuma varai ir jātiecas uz ko vairāk par ekonomisku efektivitāti. Tirgi funkcionē vislabāk līdzās spēcīgām sociālajām institūcijām, kuras tiek organizētas saskaņā ar saviem, netirgus principiem un loģiku. Ekonomikas izaugsme, lai gan tā ir apsveicama, nav visaugstākais labums. Tirgiem ir jābūt orientētiem uz sabiedrisko labumu. Šobrīd milzu korporācijas apdraud pat politisko suverenitāti. Nācijām ir jāsadarbojas, lai apvaldītu globālo ekonomisko spēku augstprātību un neprātu. Mēs atbalstām tālredzīgu valsts varas izmantojumu, lai uzturētu un veicinātu neekonomiskus sabiedriskos labumus.

Tirgi ir jāveido ar sabiedrisku labumu prātā.

32. Mēs ticam, ka Eiropai ir kultūra un vēsture, ko ir vērts saglabāt. Taču pat mūsu pašu universitātēs pārāk bieži tiek nonivelēts mūsu kultūras mantojums. Mums ir jāreformē izglītības saturs, lai veiciātu mūsu kopīgās kultūras nodošanu tālāk, nevis jāindoktrinizē jauni cilvēki nolieguma kultūrā. Skolotājiem un mentoriem visos līmeņos ir pienākums atcerēties sabiedrības kopējās saknes un dvēseles gājumu. Viņiem vajadzētu nest augsti galvu par savu lomu kā tiltu starp pagātnes un nākotnes paaudzēm. Mums ir arī jāatjauno Eiropas augstā kultūra, atkal nosakot skaisto un cēlo kā kopējo standartu un noraidot mākslu degradādēšanos uz politisko propagandu. Tam būs nepieciešama jaunas patronu paaudzes kultivēšana. Korporācijas un birokrātijas ir sevi pierādījušas kā vājas mākslu kuratores.

Izglītība ir jāreformē.

33. Laulība ir pamats pilsoniskai sabiedrībai un saskaņai starp vīrieti un sievieti. Tās ir intīmas saistības, kuras tiek veidotas ap mājokļa uzturēšanu un bērnu audzināšanu. Mēs redzam būšanu tēviem un mātēm kā mūsu visfundamentālākās lomas sabiedrībā. Laulība un bērni ir neatņemamas sastāvdaļas jebkurai vīzijai par cilvēces plaukšanu. Bērniem ir nepieciešami upuri no tiem, kas viņus ieved pasaulē. Šis upuris ir cēls un mums to sabiedrībā ir pienācīgi jāgodā. Mums ir jāatbalsta tālredzīga sociālā rīcībpolitika, lai veicinātu un stiprinātu laulību, bērnu dzimšanu un rūpes par viņiem. Tādai sabiedrībai, kura nespēj sevī uzņemt bērnus, nav nākotnes.

Laulība un ģimene ir neaizvietojamas.

34. Mūsdienās Eiropa ir pilna ar raizēm par tā saucamo ‘populismu’ – lai gan šī termina pamatnozīme ir tikusi noliegta, un pamatā to izmanto lamāšanās nolūkos. Arī mums ir pamats būt piesardzīgiem. Eiropai ir jāsmeļas gudrību no savām tradīcijām, nevis jāpaļaujas uz pārmēru vienkāršotiem lozungiem un sabiedrību šķeļošiem sentimentiem. Tomēr, mums ir jāatzīst, ka daudz kas šajā jaunajā politiskajā fenomenā atspoguļo veselīgu sacelšanos pret viltus Eiropas tirāniju, kura par antidemokrātisku sauc jebkuru draudu savai morāles monopola leģitimitātei. Tā saucamais ‘populisms’ ne bez laba pamata izaicina šo status quo diktatūru un ‘centristu fanātismu’. Tā ir pazīme tam, ka pat mūsu degradētās un nabadzīgās politiskās kultūras vidū spēj atdzimt Eiropas tautu vēsturiskā rīcībspēja.

Ir jāiesaistās debatē ar populismu.

35. Mēs noraidām viltus apgalvojumu, ka nav citu atbildīgu alternatīvu mākslīgajai, bezdvēseliskajai solidaritātei ar vienoto tirgu, pārnacionālu birokrātiju un labi pārdotu tukšu izpriecu. Ar maizi un izklaidēm nav gana. Atbildīgā alternatīva ir patiesā Eiropa.

Mūsu nākotne ir patiesā Eiropa.

36. Šajā brīdī, mēs lūdzam visus eiropiešus mums pievienoties, noraidot utopisko fantāziju par multikulturālu pasauli bez robežām. Mēs pamatoti mīlam savu zemi, un mēs tiecamies nodot mūsu bērniem visu cildeno, ko paši esam saņēmuši kā savu dzimtīpašumu. Kā eiropieši mēs dalām kopīgu mantojumu, un šis mantojums aicina mūs dzīvot vienam ar otru mierā tādā Eiropā, kas sastāv no nācijām. Atjaunosim nāciju suverēno varu un atgūsim pašcieņu uzņemties kopīgu politisku atbildību par Eiropas nākotni.

Mums ir jāuzņemas atbildība.

Filips Benetons (Francija)

Remī Brags (Francija)

Romans Johs (Čehija)

Andrašs Lanzi (Ungārija)

Rišards Legutko (Polija)

Pjērs Manants (Francija)

Janne Hollanda Matlārī (Norvēģija)

Dalmacio Negro Pavons (Spānija)

Rodžers Skrūtons (Apvienotā Karaliste)

Roberts Špēmans (Vācija)

Barts Jans Šprauts (Nīderlande)

Matiass Storme (Beļģija)

Brīvība

·       Cilvēkā var apspiest brīvības alkas un brīvības nepieciešamības sajūtu. Padomju ideoloģija to spēja veiksmīgi realizēt, cilvēkā apspiežot brīvības vajadzību jebkurā brīvības reālajā aspektā – politiskajā, mākslinieciskajā, zinātniskajā, profesionālajā u.c. Taču padomju ideoloģijā bija arī pozitīvs moments; cilvēka brīvība tika slavēta ekonomiskās apspiestības kontekstā; cilvēks tika pārliecināts par kapitālisma u.c. formāciju ekonomiskās apspiestības atņemto brīvību. Saprotams, ekonomiskā apspiestība netika saskatīta sociālismā, kaut gan sociālismā ekonomiskā apspiestība izpaudās tādā svarīgā jomā kā cilvēka privātā iniciatīva. Sociālisma ideoloģija cilvēkā nostiprināja naidu pret jebkura veida ekonomisko pakļautību un no tās gūto labumu atsevišķā ekspluatatoru slānī.

·       Cilvēka apziņa ir saudzējams un aizsargājams fenomens. Cilvēka apziņa ir speciāli jāaizsargā no degradācijas un sabrukuma. Tas ir ideoloģijas uzdevums un ideoloģisko institūtu (mediju, baznīcas, sabiedrisko organizāciju) pienākums. Cilvēka apziņā var iznīkt brīvības alkas un brīvības nepieciešamības sajūta. Tas var notikt masveidā. Par to liecina konkrēti novērojumi.

·       Cilvēkam politiskā brīvība un savas zemes nacionālā brīvība/neatkarība brīvības veidu hierarhijā var ieņemt visaugstāko vietu. Nacionālās neatkarības ilgas mēdz būt spēcīgas pat tajā ziņā, ka cilvēks nebaidās atdalīties no attīstības ziņā augstākas tautas, kuras pārvaldījumā viņš ir atradies daudzus gadsimtus. Politiskā brīvība ir svarīgāka par attīstību, progresu, labklājību.

·       Brīvības fundamentālisms (maksimāla dzīve brīvībā) iespējams tikai brīvībā dzīvojot, bet nevis dzīvojot verdzībā, impēriskā pakļautībā, ģeopolitiskā pakļautībā, konfederācijas sastāvā. Dzīvojot citu pakļautībā un citu sastāvā, brīvība ir tikai nosacīta vērtība un perspektīva iespējamība, bet nevis pilnasinīga apziņas nostādne. Tādos apstākļos brīvība nav pašvērtība, bet vērtība citu vērtību iegūšanai. Cilvēks var vienīgi sapņot iegūt politisko brīvību, radošo brīvību u.tml.

·       Valda atziņa, ka augstāk par brīvību nav nekas. Brīvību nedrīkst ziedot kaut kādu mērķu realizēšanai. Brīvību nedrīkst ziedot, lai „iekļūtu Eiropā”.

·       Brīvības izpratne tāpat kā citas garīgās izpratnes ir atkarīga no izglītotības, dabiskās inteliģences, tikumiskuma audzināšanas, pašcieņas, altruisma, gribas autonomijas, pašpilnveidošanās instinkta, patriotiskuma dziļuma.

·       Brīvības izpratne ir atkarīga arī no kolektīvās (tautas) politiskās pieredzes; ja ir šīs pieredzes deficīts un nebija adekvāti kolektīvie apstākļi brīvības izjušanai, tad cilvēka individuālā brīvības izpratne var būt bāla, pret brīvību neizturoties kā pret visaugstāko vērtību, kuras sniegtais labums pārsniedz jebkuru citu iespējamo labumu.

No Špenglera portreta

Pēc mātes nāves 1910.gadā saņemtais mantojums ļāva aiziet no darba ģimnāzijā un pievērsties rakstīšanai. Špenglers nestrādāja no 1911.gada, kad viņam bija 31 gads. Kad iznāca pirmais sējums 1918.gadā, viņam bija 38 gadi. Melnrakstā grāmata esot bijusi gatava jau 1914.gadā. Grāmatai tūlīt formulēja vairākus titulus, no kuriem populārs bija apzīmējums „rekviēms”. Tātad kaut kas līdzīgs sēru misai, aizlūgumam par mirušo. Skanēja arī vārdi „galvu reibinošs šedevrs”. Musolīni jūsmoja; Ļeņins noliedza. Berdjajevs, Stepuns, Franko 1922.gadā izdeva grāmatu par Špengleru. Tā ļoti sakaitināja Vadoni, stimulēja Ļeņinu izsūtīt no valsts inteliģenci, kas tā arī notika. Populārs bija vērtējums, to izsakot vārdiem „nekaunīgi drosmīgs, dziļš, filigrāns, absurds, pamudinošs, lielisks”. Visi saprata, ka „Untergang” nozīmē bojāeju, sabrukumu, pasaules galu. Špenglera darbs katrā ziņā bija grandiozs izaicinājums kultūras filosofijā, kas vienmēr ir bijusi vāciešu svētākā sfēra domas, gara darbībai. Špenglers izaicinoši vērsās pret „visiem”; viņam nebija kolēģu. Špenglera laikmets bija pozitīvisma laikmets ar sausiem, pelēkiem, niecīgiem faktiem. Tādā laikmetā neiederējās Špenglera domas lidojums. Grāmatas milzīgā popularitāte vispār ir grūti izskaidrojama. Tas bija laikmets, kad Verteru sūtīja pie psihoanalītiķa, pie klavierēm sēdēja pērtiķi. Pēc grāmatas iznākšanas Špenglers sarakstījās ar apmēram 200 filosofiem, teologiem, vēsturniekiem un citu zinātņu pārstāvjiem. Špenglers sevi varēja dēvēt par „pasvītroti apzinātu diletantu” (Svasjans). Viņš atcerējās Nīčes vārdus: „Vispārpieņemtas grāmatas – vienmēr smirdošas grāmatas”. Pret eiropiešu lasītājiem Špenglers izturējās neuzticīgi. Viņš prognozēja lasīšanas kultūras pagrimumu, Eiropas lasītājiem nonākot fellahu kategorijā. Špenglers nemīlēja filosofiju, taču priekšvārdā par to klusēja. Špenglera bērnības fantāzijās par „Āfrikāziju” ir nosaukta Livonija, Kūrlande. Disertācijā viņš atsaucās uz Vilhema Ostvalda enerģētisko teoriju. Špenglera mātes vectēvs bija ebrejietes un vācieša dēls. Interesanta un vēsturiski aktuāla ir tēma „Špenglers un politika” (skat.2.sējumā). Špenglers mēdza atkārtot: „Politika augstākajā izpratnē ir dzīve, bet dzīve ir politika”.  Sākotnēji iecerētais „tractatus politicus” praktiski izvērtās vēstures filosofijā.