Parīzes deklarācijā eiropiešu lielākā nelaime tiek
pamatoti saskatīta viltus Eiropas radīšanā, kas ir sava veida pašapmāna
filosofija un ideoloģija. Viltus Eiropas spilgta izpausme ir tādas
konstrukcijas kā cilvēktiesības un kultūru dialogs. Katrā kultūrā, katrā
civilizācijā ir sava specifiskā attieksme pret cilvēktiesībām, kas balstās uz
noteiktu izpratni par cilvēku, viņa pienākumiem, viņa atbildību par savu rīcību
un, protams, balstās uz viņa tiesībām tautas, valsts, ģimenes, reliģiskās,
politiskās, profesionālās dzīves kontekstā. Katrā kultūrā cilvēka izpratne
balstās uz šīs kultūras tradīcijām, kultūras nosacījumiem visdažādākajos esamības
segmentos. Diskurss par vienādu cilvēktiesību ieviešanu visai cilvēcei ir
pašapmāns. Tas, kas vieniem būs cilvēktiesību pārkāpums, citiem tas nebūs un
būs normāla attieksme pret cilvēka neadekvāto rīcību. Fikcija ir arī kultūru
dialogs. Nepiemērots ir jēdziens „dialogs”. Ar šo jēdzienu apzīmē divu personu
vai grupu sarunu. Konstrukcijā „kultūru dialogs” ir domāta divu kultūru saruna.
Turklāt ir domāta saruna, kura balstās uz savstarpējo cieņu bez jebkādas vienas
kultūras pārākuma demonstrēšanas, vērtību, normu, dzīves kārtības uzspiešanas
otrai kultūrai. Bet ko tas nozīmē? Labi ir zināms, ka dialogs ir iespējams
tikai starp identiskiem lielumiem. Tātad identiskām kultūrām. Taču tas ir
nonsenss. Labi ir zināma kultūru dažādība, kultūru pažādā vērtība, kas atsaucas
uz kultūras pašapziņu un principā nevar neatsaukties uz sarunas manieri ar
citām kultūrām. Liela, sena, varena kultūra nevar objektīvi iesaistīties
dialogā ar mazu, jaunu, vārgulīgu kultūru. Liela kultūra var vienīgi izlikties,
tēlojot iecietību, draudzību, līdzvērtību. Jebkurā gadījumā tas nebūs patiess
un īsts kultūru dialogs, bet gan vairāk vai mazāk tēlots dialogs.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru