Pirmā un nopietnākā filipika ir
atziņa par Rietumu civilizācijas komplekso entropiju. Tajā ietilpst kapitālisma
pašlikvidācija, elites mizantropija, elites iracionālisms, elites izvirtība,
elites cinisms, elites antihumānisms, elites naids pret apgaismības ideoloģiju,
elites stratēģiskā impotence. Kapitālisms turpina kanonizēt pats sevi.
Kapitālismā atkal kā sākumā ir radusies „jauna muižniecība” (new nobility) līdzās buržuāzijai un
aristokrātijai. Kapitālisma neoliberālais ceļš no XX gs.otrās puses sekmēja spekulatīvā
finansu kapitāla varu, kā tas bija kādreiz kapitālisma pirmajā laikā. Šī vara
sākās XX gs.80.gados, kulmināciju sasniedza 90.gados līdz katastrofai
2008.gadā. Finansistu domāšana un intereses veicināja transnacionālas finansu
elites rašanos no spekulatīvi orientētiem gados jauniem iznireļiem, kuriem ir
svešas savas tautas nacionālās intereses. Tas izraisīja valsts suverenitātes
degradāciju, sagraujot sociuma sociāli politiskos pamatus. Rietumu cilvēki
palika bez valsts, par kuras radīšanu un aizstāvēšanu fanātiski rūpējās
tūkstošiem gadus. Jaunajiem iznireļiem finansistiem ir vajadzīgi policejiskas,
specdienestu varas instrumenti, arī mediokrātija, lai aizsargātu spekulatīvi
iegūto kapitālu. Tā rezultātā morālā degradācija sākās valsts spēka pielietošanas
institūcijās – policijā, specdienestos. Jaunie finansu iznireļi domā īslaicīgi
– vienas paaudzes robežās. Tas savukārt ir veicinājis politiski stratēģiskās
domas degradāciju, nespēju un nevēlēšanos plānot nākotni.
