Vēsture

Populārs ir aicinājums mācīties no vēstures. Tas ir populārs, bet ne visai perspektīvs aicinājums. Vēsture neatkārtojas. Mācoties no vēstures, klusi tiek cerēts no jauna piedzīvot to pašu situāciju, kāda konstatējama vēsturē. Bet tā ir maldīga ilūzija. Vēsturē katra situācija ir unikāla situācija un naivi cerēt tikties ar tagadnes situācijas identiskumu pagātnes situācijai. Turklāt populārajam aicinājumam mācīties no vēstures ir bēdīgs rezultāts, ko parasti nezina vai neņem vērā, atkal un atkal aicinot mācīties no vēstures. Vēsture liecina, ka tautas un valdības nekad nav mācījušās no vēstures un visu darījušas atbilstoši savam prātam, atbilstoši savai gribai un attīstības pakāpei. Tā, piemēram, vēsturē vienmēr ir bijuši domātāji, kuri par cilvēciskās attīstības mērķi sludina cilvēciskumu, cilvēkmīlestību. Taču praktiski šis cilvēciskās attīstības mērķis tiek ignorēts. Tagadne neņem vērā šo vēsturisko aicinājumu pret cilvēka attīstību izturēties kā pret cilvēciskuma, cilvēkmīlestības veicināšanu. Herders minēto mērķi izsacīja vienā vārdā – Humanitat.

Zinātne

Mūsdienās ap zinātni tāpat kā ap daudziem kultūras fenomeniem valda liela demagoģija un nepamatota retorika, nerunājot par galveno, būtiskāko, svarīgāko. Tas pilnā mērā attiecas uz zinātnes galvenās, būtiskākās, svarīgākās jēgas noklusēšanu vai izkropļošanu. Reti tiek fiksēta zinātnes fundamentālā misija, kura izpaužas divējādi. Pirmkārt, zinātnes misija kā armijas attīstības pamats. Otrkārt, zinātnes misija kā izglītības attīstības pamats. Vārdu sakot, zinātne savā visdziļākajā būtībā ir iesvētīta kalpot militārajai sfērai un izglītības sfērai, kas tā arī praktiski vienmēr ir noticis, bet reti atklāti izskaidrots. Zinātnes inovācijas vispirms ekspropriarē militāristi jeb politiskā vadība uztur zinātni armijas vajadzībām. Kad attiecīgās inovācijas ir devalvējušās militārajā sfērā, tad tās var nonākt saimnieciskās darbības sfērā, modernizējot tās tehnoloģisko arsenālu. XX gs. tādu piemēru netrūkst, tajā skaitā atceroties interneta un tā sociālo tīklu izdomāšanu militārajām vajadzībām. Taču jāņem ir vērā viens moments. Zinātnes misija kā armijas pamats nav vienādā mērā iespējama visās zemēs, bet tikai lielās un materiāli bagātās zemēs, kuras var uzturēt zinātnes fundamentālos pētījumus. Tas galvenokārt attiecas uz ģeopolitiski ambiciozām zemēm, kuras spēj pārvaldīt noteiktu teritoriju vienīgi pateicoties modernai armijai. Tādās zemēs armija ir valsts ģeopolitisko interešu garants, kā arī var būt valsts pastāvēšanas garants vispār. Tāpēc tādas zemes attīsta zinātni, lai nodrošinātu sava valstiskuma pastāvēšanu. Mūsdienās attīsta atomieročus. Atomieroču esamība mūsdienās ir kļuvusi valsts suverenitātes garants. Toties zinātnes misija kā izglītības pamats principā var būt katras zemes augstākajā izglītībā. Katrai zemei ir pa spēkam augstāko izglītību sintezēt ar zinātniskajiem pētījumiem. Katrai zemei ir pa spēkam panākt augstākās izglītības kadru nodarbošanos ar zinātni, kas labvēlīgi atsauksies uz izglītību. Loģika ir vienkārša: zinātniski piesātināta augstākā izglītība sagatavo labus skolotājus, labi skolotāji sagatavo labu jauno paaudzi. Var teikt – labu tautu vispār.

  

Islams

Islamā augstākā sociālā vērtība ir taisnīgums. Tātad – taisnīguma fundamentālisms. Nav iespējama atsacīšanās no taisnīguma fundamentālisma ekonomiskās efektivitātes vārdā. Islamam nav pieņemama Rietumu civilizācijā dominējošais hipertrofētais individuālisms, divkosīgā reliģiozitāte, sekulārā garīgā kultūra, morālā nestabilitāte. Islama civilizācija ir jauna civilizācija. Īpaši krasi tas izceļas salīdzinājumā ar Rietumu civilizāciju. Islama pasaulē 60% ir jaunāki par 30 gadiem. Ļoti svarīgs moments ir islama civilizācijas pārstāvju integrācijas trūkums Rietumu civilizācijā. Rietumos dzīvojošo musulmaņu otrā un trešā paaudze ir daudz reliģiozāka nekā pirmā paaudze – vectēvu paaudze. Otrā un trešā paaudze ir daudz naidīgāk noskaņota pret Rietumu civilizāciju nekā pirmā paaudze. Tas ir fakts, ko pašlaik noklusē Rietumos. Demogrāfiskā pāreja tātad neko labu nesola „baltajiem”. Sola ne tikai fizisko iznīcību, bet arī apdraudētību jaunākajām paaudzēm. 

Etniskā identitāte

Rietumu civilizācijā pret etnisko identitāti izturas divējādi. Sastopamas divas diametrāli pretējas pozīcijas. Civilizācijas rietumu daļā (Rietumeiropā) etniskai identitātei (tautībai) uzmanību sāka pievērst tikai Jaunajos laikos. Bet tas neturpinājās ilgi, jo XX gs. sākās atsacīšanās no etniskās identitātes (tautības) publiskas fiksēšanas, kuras galvenā politiskā forma kļuva norma identifikācijas dokumentos (piem., pasē) nenorādīt tautību. Civilizācijas austrumu daļā (Austrumeiropā) XX gs. eksistēja plaša interese par etnisko identitāti, kas aizstāja reliģiskās identitātes autoritāti ateisma invāzijas gaisotnē. Pēc sociālisma sistēmas sabrukuma un šīs sistēmas neveiksmes radīt jaunu identitāti (padomju tautu) bijušajās padomju republikās sākās identitāšu „meklēšanas” bums. Rietumu civilizācijā ir trīs pieejas etniskajai identitātei no tās intelektuālās vērtības un sociālās vajadzības viedokļa. Viena pieeja etnisko identitāti neuzskata par zinātniskās izpētes cienīgu priekšmetu, jo etniskā identitāte pamatā attiecas uz ideoloģiju, masu apziņu, masu sabiedrisko domu, masu politiskās manipulācijas sfēru. Šīs pieejas pārstāvji uz etnisko identitāti lūkojas ar neslēptu neuzticību. Otra pieeja saskata iespēju zinātniski analizēt etnisko identitāti, jo tā atspoguļo sociālo realitāti un palīdz iegūt objektīvu informāciju par sabiedrību. Tādējādi pret etniskas identitātes analītiku nākas izturēties kā pret izziņas racionālu darbību. Tas nekas, ka etniskās identitātes konstruēšana ir emocionāli kognitīvs (izzinošs) process, cilvēkam fiksējot savu piederību kādai etniskajai kopienai. Nav jāvairās no šī procesa, kaut gan šis process ir emocionāli vērtējošs process un to nosaka subjektīvi faktori. Etniskās identitātes konstruēšana ir viens no sociālās identifikācijas veidiem. Ja nāktos izvēlēties definīciju, tad tā varētu būt šāda: Etniskā identitāte ir subjektīva emocionāli kognitīva sevis pieskaitīšana kādai etniskajai kopienai, ņemot vērā tādus kritērijus kā vēsture, kultūra, tradīcijas, paražas, ideāli, jūtas, intereses, folklora, valoda, dzīves teritorija, valstiskums. Trešā pieeja ir etniskās identitātes ideoloģiskā izmantošana, veidojot dažādas ideoloģiskās kompozīcijas, lai kāpinātu tautas pašapziņu un pašlepnumu, garīgi mobilizētu tautu valsts celtniecībai un valsts aizstāvēšanai pret ārējiem spēkiem, kuri tiecas sagraut tautas nacionālo ideju – tautas esamības jēgu. Ideoloģiskā darbība vēlas panākt konsensusu par tautas identitātes noteiktu kompleksu, kas raksturo dotās tautas seju. Šo kompleksu var dēvēt par tautas mentālo kompleksu. Tā elementi var būt visdažādākie. Tautas mentālā kompleksa sastādīšana pamatā ir tautas sapņa jeb tautas mīta radīšana ar mitoloģiskiem tēliem un mitoloģiskiem sižetiem. Tāda rīcība ir tipiski ideoloģiska rīcība, ņemot vērā mītisko risinājumu stimulētās enerģijas milzīgās iespējas atbalsoties masu cilvēku darbībā un uzvedībā. Tautas sapnī jeb tautas mītā integrējas tautas priekšstati par sevi un savu nākotni. Tautas sapņa jeb tautas mīta enerģijai ir jābūt pietiekami spēcīgai, lai tauta nenolaistu rokas saskarsmē ar dzīves grūtībām un neatsacītos no saviem eksistenciālajiem (sociālajiem, politiskajiem, valstiskajiem, morālajiem, estētiskajiem, reliģiskajiem) ideāliem. Tautas mentālajā kompleksā (etniskajā identitātē) faktiski atspoguļojas tautas vērtējošā attieksme pret ārējo pasauli, kas reizē ir arī vērtējoša attieksme pašiem pret sevi – prasības un kritēriji sevis vērtējumos. Tā, piemēram, tauta var augstu vērtēt lietu un parādību būtības izpratnes mīlestību – velmi vienmēr domāšanā un darbībā pievērsties būtiskākajam. Tauta var augstu vērtēt patiesīgumu un taisnīgumu, zināšanu sistēmiskumu un brīvības fundamentālismu. Tauta var augstu vērtēt suverēnas personības ideālu, garīgumu, atklātību, līdzcietību, saticību.