Etniskā identitāte

Rietumu civilizācijā pret etnisko identitāti izturas divējādi. Sastopamas divas diametrāli pretējas pozīcijas. Civilizācijas rietumu daļā (Rietumeiropā) etniskai identitātei (tautībai) uzmanību sāka pievērst tikai Jaunajos laikos. Bet tas neturpinājās ilgi, jo XX gs. sākās atsacīšanās no etniskās identitātes (tautības) publiskas fiksēšanas, kuras galvenā politiskā forma kļuva norma identifikācijas dokumentos (piem., pasē) nenorādīt tautību. Civilizācijas austrumu daļā (Austrumeiropā) XX gs. eksistēja plaša interese par etnisko identitāti, kas aizstāja reliģiskās identitātes autoritāti ateisma invāzijas gaisotnē. Pēc sociālisma sistēmas sabrukuma un šīs sistēmas neveiksmes radīt jaunu identitāti (padomju tautu) bijušajās padomju republikās sākās identitāšu „meklēšanas” bums. Rietumu civilizācijā ir trīs pieejas etniskajai identitātei no tās intelektuālās vērtības un sociālās vajadzības viedokļa. Viena pieeja etnisko identitāti neuzskata par zinātniskās izpētes cienīgu priekšmetu, jo etniskā identitāte pamatā attiecas uz ideoloģiju, masu apziņu, masu sabiedrisko domu, masu politiskās manipulācijas sfēru. Šīs pieejas pārstāvji uz etnisko identitāti lūkojas ar neslēptu neuzticību. Otra pieeja saskata iespēju zinātniski analizēt etnisko identitāti, jo tā atspoguļo sociālo realitāti un palīdz iegūt objektīvu informāciju par sabiedrību. Tādējādi pret etniskas identitātes analītiku nākas izturēties kā pret izziņas racionālu darbību. Tas nekas, ka etniskās identitātes konstruēšana ir emocionāli kognitīvs (izzinošs) process, cilvēkam fiksējot savu piederību kādai etniskajai kopienai. Nav jāvairās no šī procesa, kaut gan šis process ir emocionāli vērtējošs process un to nosaka subjektīvi faktori. Etniskās identitātes konstruēšana ir viens no sociālās identifikācijas veidiem. Ja nāktos izvēlēties definīciju, tad tā varētu būt šāda: Etniskā identitāte ir subjektīva emocionāli kognitīva sevis pieskaitīšana kādai etniskajai kopienai, ņemot vērā tādus kritērijus kā vēsture, kultūra, tradīcijas, paražas, ideāli, jūtas, intereses, folklora, valoda, dzīves teritorija, valstiskums. Trešā pieeja ir etniskās identitātes ideoloģiskā izmantošana, veidojot dažādas ideoloģiskās kompozīcijas, lai kāpinātu tautas pašapziņu un pašlepnumu, garīgi mobilizētu tautu valsts celtniecībai un valsts aizstāvēšanai pret ārējiem spēkiem, kuri tiecas sagraut tautas nacionālo ideju – tautas esamības jēgu. Ideoloģiskā darbība vēlas panākt konsensusu par tautas identitātes noteiktu kompleksu, kas raksturo dotās tautas seju. Šo kompleksu var dēvēt par tautas mentālo kompleksu. Tā elementi var būt visdažādākie. Tautas mentālā kompleksa sastādīšana pamatā ir tautas sapņa jeb tautas mīta radīšana ar mitoloģiskiem tēliem un mitoloģiskiem sižetiem. Tāda rīcība ir tipiski ideoloģiska rīcība, ņemot vērā mītisko risinājumu stimulētās enerģijas milzīgās iespējas atbalsoties masu cilvēku darbībā un uzvedībā. Tautas sapnī jeb tautas mītā integrējas tautas priekšstati par sevi un savu nākotni. Tautas sapņa jeb tautas mīta enerģijai ir jābūt pietiekami spēcīgai, lai tauta nenolaistu rokas saskarsmē ar dzīves grūtībām un neatsacītos no saviem eksistenciālajiem (sociālajiem, politiskajiem, valstiskajiem, morālajiem, estētiskajiem, reliģiskajiem) ideāliem. Tautas mentālajā kompleksā (etniskajā identitātē) faktiski atspoguļojas tautas vērtējošā attieksme pret ārējo pasauli, kas reizē ir arī vērtējoša attieksme pašiem pret sevi – prasības un kritēriji sevis vērtējumos. Tā, piemēram, tauta var augstu vērtēt lietu un parādību būtības izpratnes mīlestību – velmi vienmēr domāšanā un darbībā pievērsties būtiskākajam. Tauta var augstu vērtēt patiesīgumu un taisnīgumu, zināšanu sistēmiskumu un brīvības fundamentālismu. Tauta var augstu vērtēt suverēnas personības ideālu, garīgumu, atklātību, līdzcietību, saticību.