Ja
rietumeiropieši un amerikāņi atzīst postpatiesības un
nereālistiskuma dominēšanu publiskajā telpā, tad tas liecina par
melošanas, nepatiesības pieaugumu. 2016.gads ir bijis melošanas
triumfa gads. Tas ir loģisks secinājums. Postpatiesība un
realitātei neatbilstoša “patiesība” ir melošana –
nepatiesas informācijas izplatīšana. Taču ir viens būtisks
jautājums. Jautājums ir par to, cik apzināta vai neapzināta ir
postpatiesības izplatīšana? Vai tas notiek speciāli kā apzināti
izplānota akcija jeb tas notiek stihiski prāta trūkuma,
bezatbildības un melu nesodamības rezultātā? Kā zināms,
internets/sociālie tīkli paver grandiozas iespējas nesodīti
izplatīt melus. To var darīt katrs cilvēks atbilstoši savai
morālajai stājai. Respektīvi, minētais jautājums stimulē pret
melošanu izturēties kā pret polivariablu parādību. Iespējamas
dažādas melošanas variācijas. Klasiskā variācija ir apzinātā,
ar skaidru un gudru prātu veiktā melošana, kas ir pastāvējusi
vienmēr cilvēku uzvedībā. Mūsdienu masveidīgā melošana,
proti, postpatiesības izplatīšana, ir cita varianta melošana.
Šajā variantā apzinātības, skaidra un gudra prāta līdzdalība
nav galvenais. Šajā variantā cilvēks var nesaprast, ka viņš
melo. Šajā variantā postpatiesība rodas cilvēka stulbuma,
aprobežotības, iracionālisma rezultātā. Saprotot, ka viņš var
neierobežoti plaši un morāli netraucēti piedalīties publiskās
telpas piepildīšanā ar savu informāciju, stulbs, aprobežots,
iracionālisma pārņemts cilvēks gatavo un izplata informāciju
atbilstoši savam zināšanu un prāta attīstības līmenim, kas ir
tik nepietiekams un nekompetents, ka rezultāts ir pilnīgi kropls.
Uz latviešiem tas attiecās rusofobijas ziņā. Ja latvietim nav
vispār ko teikt, tad viņš jebkurā gadījumā var nolamāt
Krieviju, krievus, atbilstoši formulai - if
you have nothing to say, blame Russians.
sestdiena, 2016. gada 31. decembris
Postpatiesība
Eksistē
tradīcija laikmeta tendences apzināt no valodas viedokļa. Proti,
noskaidrot populārākos vārdus attiecīgajā laikmetā. Populārākie
vārdi var lieliski ilustrēt intelektuālos motīvus sabiedriskajā
domā. Tradīcija nav aizmirsta, un pasaules atsevišķas struktūras
(enciklopēdiju redakcijas, mediji, zinātniskās iestādes) ir
noskaidrojušas populārākos vārdus 2016.gadā. Tā vien liekas, ka
to popularitāte pilnā mērā atbilst laikmeta garam. Tā, piemēram,
Rietumeiropas lielākajās valstīs Vācijā un Lielbritānijā
populārākais vārds bija “postpatiesība” (post-truth;
postfaktisch).
Ar šo vārdu apzīmēja emocionālā un subjektīvā viedokļa
prioritāti, bet nevis objektīvo faktu prioritāti. ASV populārākais
vārds bija “surreal”-
nereālistisks, fantastisks, neticams. Saprotams, abi vārdi perfekti
saskan ar “balto” cilvēku vispārējo garīgo pagrimumu
demogrāfiskās pārejas laikmetā. Iracionālisma tendence turpinās
un sasniedz jaunu amplitūdu.
svētdiena, 2016. gada 18. decembris
Nianses par valsts pārvaldīšanu
v Politiskās sistēmas modelis: priekšstats un realitāte,
attīstības pieredze un virziens nākotnē.
v Likumdošanas profesija, kompetence.
v Izpildvaras profesija, kompetence.
v Politisko partiju
likumdošana, tās liberalizācija.
v Administratīvā resursa izmantošana vēlēšanās.
v Darbs ar reālu sabiedrību, bet nevis virtuālu sabiedrību.
v Elites nacionalizācija.
v Politikas imitācija.
v Manipulācijas ar partijām un frakcijām.
v Viltus patriotisms.
v „Piarēšanas” aizsardzība.
v Valsts ideoloģija.
v Manipulācijas un imitācijas ar realitāti.
v Attiecības starp nomenklatūru un tautu, varu un
sabiedrību.
v Ierēdņu sabiedriskā kontrole.
v Likumdevēju kontrole pār izpildvaru.
v Oligarhu klani, grupējumi.
v Parlaments kā politiskās diskusijas klubs.
v Deputātu kontingents:
biznesmeņi, biznesa ielikteņi, pensionēti ierēdņi, reģionālie lobisti,
garīgās kultūras un sporta „zvaigznes”.
Vēsture
Profesionāls vēsturnieks rada to vēsturi, kuru pieprasa
viņa laikmets. Laikmeta gars ir arī vēsturnieka gars. Katrs pārdzīvo otra
cilvēka vēsturi (likteni) saistībā ar savu vēsturi (likteni). Dabā neeksistē
vēsture. Katra tauta veido savu vēsturi atbilstoši savai izpratnei, attīstības
pakāpei un šīs vēstures pozīcijām lūkojās uz pasauli. Tautas vēstures publiskās
atbildības objekts ir attiecīgā tauta, kura no savas vēstures sagaida garīgo
atbalstu un pamudinājumu turpmākajiem vēsturiskajiem procesiem. Flegmātisms
šajā ziņā neeksistē.
Egoistiskais plurālisms
Egoistiskais plurālisms uzskatāmi izpaužās morālē,
veicinot morāles dažādu veidu pastāvēšanu: 1) utilitārā, universalā jeb „parastā”
morāle, 2) politiskā morāle, 3) teorētiski normatīvā morāle (Kanta), 4)
atbildības morāle (M.Vēbera), 5) ārkārtējo situāciju morāle, 6) politiskā reālisma
morāle (morāles trūkums). Katrs morāles veids egoistiski aizstāv savas esamības
nepieciešamību.
Nianses par pārbūvi
§ „Perestroikas” arhitekti apzinājās nepieciešamību
pārkārtot sabiedrisko apziņu. Cilvēkiem ir fundamentāli jāmaina domāšana; bez
tā nav iespējamas politiskās un ekonomiskās reformas. Nepieciešams intelektuāli
morālais lūzums, lai pārietu uz jaunu domāšanas tipu, kāds ir vajadzīgs
kapitālismā, salīdzinot ar sociālismu.
§ Valsts kā tautas kolektīvā griba, protams, būtu fikcija
arī pēc „perestroikas”.
§ „Perestroikas” interpretācija kā līdzeklis vēsturiskās
atmiņas kontrolei.
§ Nācās ieviest antikomunistisku liberālo demokrātiju, kad
naids pret komunismu ir vadošais enerģijas avots. Tāda pieeja nebija pazīstama
kapitālisma attīstībā Rietumeiropā. Naida ideoloģija, domājams, nav labākā
ideoloģija kapitālisma un jebkuras iekārtas sasniegšanā.
§ To, ko var izdarīt armija ar „nacionālo jautājumu”, bija
redzams Baku 1990.g. janvārī.
§ Polijā 1981.g. decembrī drošības dienesti vienā dienā
arestēja apm. 5000 „Solidaritātes” aktīvistus.
§ ASV par planētas vienpolāro valdnieci pirmā pārvērta PSRS
elite – ātrāk par pašiem amerikāņiem. Bijībai pret ASV bija fatāls raksturs
PSRS elitē. Bušs vecākais negribēja PSRS sabrukumu.
§ VDK: militarizēta korporācija; valsts valstī.
§ Putins 2005.g.: „gadsimta lielākā ģeopolitiskā
katastrofa”.
§ Kleptokrātiska šķira ar slimīgu tieksmi piesavināties
svešas mantas.
§ „Perestroikas” laikā neiztika bez oponentu dēmonizācijas
kā politiskās mobilizācijas līdzekli.
§ Referendumi, masu protesta mītiņi ir tikai vēstures
instrumenti, bet nevis demiurgi.
§ Pārbūves „brīvības prieki” pārvērtās nabadzības,
bezjēdzības, noziedzības, izmiršanas asarās.
§ Krievi nemīl reformatorus; mīl diktatorus.
§ „Perestroika” atgādināja angļu pieredzi; angļu laikā
Āfrikā nevarēja būt prezidenti-hanibali; pēc angļu aiziešanas no Āfrikas tur
parādījās prezidenti-hanibali.
§ Pārbūves rezultātā šķiriskā aģentūra kā nacionālo
bagātību saimniece kļuva šaura krimināli orientēta drošības dienestu un
partijas funkcionāru grupa, kuru atbalstīja angažētā inteliģence.
Aforismi
·
Ja piedodam „augšām”
viņu netikumus, tad „augšas” jums piedos visus jūsu tikumus.
·
Ja tauta ir pārāk
pacietīga, tad valsts pārvēršās patvaļības zonā.
·
Vienkāršā tauta!
Bet cik grūti ir ar to sadzīvot!
·
Lai tauta nesāktu
dejot, to nevajag pārbarot.
Atšķirības
Mūsdienu mutuļošana par „gender”
ignorē atšķirības starp sievieti un vīrieti. Tādas atšķirības ir zināmas jau
sen, taču šodienas postmodernisma āksti tās neņem vērā vai nezina, kas arī ir
iespējams vispārējā prāta aptumsuma apstākļos. Var minēt vairākas atšķirības:
·
Ģenētiskās un
sociāli vēsturiskās atšķirības psiholoģijā.
·
Atšķirības
hormonālajā fonā, fiziskā spēka ziņā, smadzeņu aktivitātes jomā, sugas turpināšanas
spēju līmenī, domāšanas procesā.
·
Sievietes domā
konkrēti, balstās uz intuīciju; vīrieši domā loģiski, abstrakti, telpiski.
·
Vīrieši pret visu
izturās racionāli; sievietes – emocionāli, vienu domu attiecina uz daudzām
situācijām.
·
Vīriešu loģika ir
taisnvirziena, koncentrēta uz kaut kā konkrēta; sieviešu loģika ir intuitīva un
saistīta ar dažādiem sīkumiem lielā skaitā.
·
Sievietēm ir vairāk
ir attīstītas verbālās spējas; vīriešiem – analītiskās.
·
Kritiskās
situācijās vīrieši ātri mobilizējās un pārkārtojās; sievietes „ieslēdzās”
lēnāk.
ceturtdiena, 2016. gada 1. decembris
Antropoloģiskais tips
Jaunu antropoloģisko tipu rašanās ir vispārzināma parādība. Pārejas laikmetu
radikālās izmaiņas kultūrā vienmēr iet roku rokā ar attiecīgajam laikmetam
(kultūrai) adekvātu antropoloģisko tipu rašanos un dominēšanu. Rodas cilvēki ar
attiecīgajam laikmetam piemērotu mentalitāti, garīgo orientāciju, dzīves stilu,
vērtību sistēmu, morāli, garīgumu, prāta racionalitātes un loģiskuma pakāpi.
Viens no vēsturiski jaunākajiem piemēriem ir filistra (mietpilsoņa, masu
cilvēka) antropoloģiskā tipa rašanās, kas notika sakarā ar eiropeīdu demogrāfisko
bumu no XIX gs. un noslēdzās ar masu kultūras fenomena izveidi. Filistra
rašanās procesā noteikti jāiekļauj vispārējās izglītības līmeņa kāpums. Ne
velti, piemēram, Čehova daiļradē visi filistri ir cilvēki ar augstāko
izglītību. Droši var teikt, ka filistru kontingentu veido inteliģence –
pašapmierināti un aprobežoti cilvēki „ar diplomu”, kas nespēj aizstāt
universitāšu absolventu šauros un mietpilsoniskos uzskatus un liekulīgo rīcību.
Mūsdienās unikālās demogrāfiskās pārejas laikmetā, kad „baltie” cilvēki izmirst
un noveco, „balto” cilvēku dzīvē valda norieta un degradācijas atmosfēra, atkal
rodas jauns antropoloģiskais tips, kas ir adekvāts šodienas melnajai kultūrai.
Ja „balto” cilvēku vispārējā uzplaukuma laikmetā radās filistrs kā kultūras adekvāts
produkts, tad tagad „balto” cilvēku vispārējā pagrimuma laikmetā rodās
postcilvēks kā kultūras adekvāts produkts. Atkal kultūra un jaunais
antropoloģiskais tips (postcilvēks) iet roku rokā. Saprotams, tā tam ir jābūt,
jo kultūra un tās autori ir nedalāms veselums. Interesanti ir tas, ka,
piemēram, postcilvēku tipam ir piemērotas interneta iespējas, – 140 zīmju
teksti, anonimitāte, vizualitāte, „uzskatu plurālisma” demonstrēšanas
neierobežotās iespējas, zināšanu nevajadzība...tas viss lieliski saderās ar
postcilvēka satvaru.
Abonēt:
Ziņas (Atom)