Melošanas variācijas

Ja rietumeiropieši un amerikāņi atzīst postpatiesības un nereālistiskuma dominēšanu publiskajā telpā, tad tas liecina par melošanas, nepatiesības pieaugumu. 2016.gads ir bijis melošanas triumfa gads. Tas ir loģisks secinājums. Postpatiesība un realitātei neatbilstoša “patiesība” ir melošana – nepatiesas informācijas izplatīšana. Taču ir viens būtisks jautājums. Jautājums ir par to, cik apzināta vai neapzināta ir postpatiesības izplatīšana? Vai tas notiek speciāli kā apzināti izplānota akcija jeb tas notiek stihiski prāta trūkuma, bezatbildības un melu nesodamības rezultātā? Kā zināms, internets/sociālie tīkli paver grandiozas iespējas nesodīti izplatīt melus. To var darīt katrs cilvēks atbilstoši savai morālajai stājai. Respektīvi, minētais jautājums stimulē pret melošanu izturēties kā pret polivariablu parādību. Iespējamas dažādas melošanas variācijas. Klasiskā variācija ir apzinātā, ar skaidru un gudru prātu veiktā melošana, kas ir pastāvējusi vienmēr cilvēku uzvedībā. Mūsdienu masveidīgā melošana, proti, postpatiesības izplatīšana, ir cita varianta melošana. Šajā variantā apzinātības, skaidra un gudra prāta līdzdalība nav galvenais. Šajā variantā cilvēks var nesaprast, ka viņš melo. Šajā variantā postpatiesība rodas cilvēka stulbuma, aprobežotības, iracionālisma rezultātā. Saprotot, ka viņš var neierobežoti plaši un morāli netraucēti piedalīties publiskās telpas piepildīšanā ar savu informāciju, stulbs, aprobežots, iracionālisma pārņemts cilvēks gatavo un izplata informāciju atbilstoši savam zināšanu un prāta attīstības līmenim, kas ir tik nepietiekams un nekompetents, ka rezultāts ir pilnīgi kropls. Uz latviešiem tas attiecās rusofobijas ziņā. Ja latvietim nav vispār ko teikt, tad viņš jebkurā gadījumā var nolamāt Krieviju, krievus, atbilstoši formulai - if you have nothing to say, blame Russians.

Postpatiesība

Eksistē tradīcija laikmeta tendences apzināt no valodas viedokļa. Proti, noskaidrot populārākos vārdus attiecīgajā laikmetā. Populārākie vārdi var lieliski ilustrēt intelektuālos motīvus sabiedriskajā domā. Tradīcija nav aizmirsta, un pasaules atsevišķas struktūras (enciklopēdiju redakcijas, mediji, zinātniskās iestādes) ir noskaidrojušas populārākos vārdus 2016.gadā. Tā vien liekas, ka to popularitāte pilnā mērā atbilst laikmeta garam. Tā, piemēram, Rietumeiropas lielākajās valstīs Vācijā un Lielbritānijā populārākais vārds bija “postpatiesība” (post-truth; postfaktisch). Ar šo vārdu apzīmēja emocionālā un subjektīvā viedokļa prioritāti, bet nevis objektīvo faktu prioritāti. ASV populārākais vārds bija “surreal”- nereālistisks, fantastisks, neticams. Saprotams, abi vārdi perfekti saskan ar “balto” cilvēku vispārējo garīgo pagrimumu demogrāfiskās pārejas laikmetā. Iracionālisma tendence turpinās un sasniedz jaunu amplitūdu.

Nianses par valsts pārvaldīšanu

v  Politiskās sistēmas modelis: priekšstats un realitāte, attīstības pieredze un virziens nākotnē.

v  Likumdošanas profesija, kompetence.

v  Izpildvaras profesija, kompetence.

v   Politisko partiju likumdošana, tās liberalizācija.

v  Administratīvā resursa izmantošana vēlēšanās.

v  Darbs ar reālu sabiedrību, bet nevis virtuālu sabiedrību.

v  Elites nacionalizācija.

v  Politikas imitācija.

v  Manipulācijas ar partijām un frakcijām.

v  Viltus patriotisms.

v  „Piarēšanas” aizsardzība.

v  Valsts ideoloģija.

v  Manipulācijas un imitācijas ar realitāti.

v  Attiecības starp nomenklatūru un tautu, varu un sabiedrību.

v  Ierēdņu sabiedriskā kontrole.

v  Likumdevēju kontrole pār izpildvaru.

v  Oligarhu klani, grupējumi.

v  Parlaments kā politiskās diskusijas klubs.

v  Deputātu kontingents: biznesmeņi, biznesa ielikteņi, pensionēti ierēdņi, reģionālie lobisti, garīgās kultūras un sporta „zvaigznes”.

Vēsture

Profesionāls vēsturnieks rada to vēsturi, kuru pieprasa viņa laikmets. Laikmeta gars ir arī vēsturnieka gars. Katrs pārdzīvo otra cilvēka vēsturi (likteni) saistībā ar savu vēsturi (likteni). Dabā neeksistē vēsture. Katra tauta veido savu vēsturi atbilstoši savai izpratnei, attīstības pakāpei un šīs vēstures pozīcijām lūkojās uz pasauli. Tautas vēstures publiskās atbildības objekts ir attiecīgā tauta, kura no savas vēstures sagaida garīgo atbalstu un pamudinājumu turpmākajiem vēsturiskajiem procesiem. Flegmātisms šajā ziņā neeksistē.

Egoistiskais plurālisms

Egoistiskais plurālisms uzskatāmi izpaužās morālē, veicinot morāles dažādu veidu pastāvēšanu: 1) utilitārā, universalā jeb „parastā” morāle, 2) politiskā morāle, 3) teorētiski normatīvā morāle (Kanta), 4) atbildības morāle (M.Vēbera), 5) ārkārtējo situāciju morāle, 6) politiskā reālisma morāle (morāles trūkums). Katrs morāles veids egoistiski aizstāv savas esamības nepieciešamību.

Nianses par pārbūvi

§  „Perestroikas” arhitekti apzinājās nepieciešamību pārkārtot sabiedrisko apziņu. Cilvēkiem ir fundamentāli jāmaina domāšana; bez tā nav iespējamas politiskās un ekonomiskās reformas. Nepieciešams intelektuāli morālais lūzums, lai pārietu uz jaunu domāšanas tipu, kāds ir vajadzīgs kapitālismā, salīdzinot ar sociālismu.

§  Valsts kā tautas kolektīvā griba, protams, būtu fikcija arī pēc „perestroikas”.

§  „Perestroikas” interpretācija kā līdzeklis vēsturiskās atmiņas kontrolei.

§  Nācās ieviest antikomunistisku liberālo demokrātiju, kad naids pret komunismu ir vadošais enerģijas avots. Tāda pieeja nebija pazīstama kapitālisma attīstībā Rietumeiropā. Naida ideoloģija, domājams, nav labākā ideoloģija kapitālisma un jebkuras iekārtas sasniegšanā.

§  To, ko var izdarīt armija ar „nacionālo jautājumu”, bija redzams Baku 1990.g. janvārī.

§  Polijā 1981.g. decembrī drošības dienesti vienā dienā arestēja apm. 5000 „Solidaritātes” aktīvistus.

§  ASV par planētas vienpolāro valdnieci pirmā pārvērta PSRS elite – ātrāk par pašiem amerikāņiem. Bijībai pret ASV bija fatāls raksturs PSRS elitē. Bušs vecākais negribēja PSRS sabrukumu.

§  VDK: militarizēta korporācija; valsts valstī.

§  Putins 2005.g.: „gadsimta lielākā ģeopolitiskā katastrofa”.

§  Kleptokrātiska šķira ar slimīgu tieksmi piesavināties svešas mantas.

§  „Perestroikas” laikā neiztika bez oponentu dēmonizācijas kā politiskās mobilizācijas līdzekli.

§  Referendumi, masu protesta mītiņi ir tikai vēstures instrumenti, bet nevis demiurgi.

§  Pārbūves „brīvības prieki” pārvērtās nabadzības, bezjēdzības, noziedzības, izmiršanas asarās.

§  Krievi nemīl reformatorus; mīl diktatorus.

§  „Perestroika” atgādināja angļu pieredzi; angļu laikā Āfrikā nevarēja būt prezidenti-hanibali; pēc angļu aiziešanas no Āfrikas tur parādījās prezidenti-hanibali.

§  Pārbūves rezultātā šķiriskā aģentūra kā nacionālo bagātību saimniece kļuva šaura krimināli orientēta drošības dienestu un partijas funkcionāru grupa, kuru atbalstīja angažētā inteliģence.

Aforismi

·         Ja piedodam „augšām” viņu netikumus, tad „augšas” jums piedos visus jūsu tikumus.

·         Ja tauta ir pārāk pacietīga, tad valsts pārvēršās patvaļības zonā.

·         Vienkāršā tauta! Bet cik grūti ir ar to sadzīvot!

·         Lai tauta nesāktu dejot, to nevajag pārbarot.

Atšķirības

Mūsdienu mutuļošana par „gender” ignorē atšķirības starp sievieti un vīrieti. Tādas atšķirības ir zināmas jau sen, taču šodienas postmodernisma āksti tās neņem vērā vai nezina, kas arī ir iespējams vispārējā prāta aptumsuma apstākļos. Var minēt vairākas atšķirības:

·         Ģenētiskās un sociāli vēsturiskās atšķirības psiholoģijā.

·         Atšķirības hormonālajā fonā, fiziskā spēka ziņā, smadzeņu aktivitātes jomā, sugas turpināšanas spēju līmenī, domāšanas procesā.

·         Sievietes domā konkrēti, balstās uz intuīciju; vīrieši domā loģiski, abstrakti, telpiski.

·         Vīrieši pret visu izturās racionāli; sievietes – emocionāli, vienu domu attiecina uz daudzām situācijām.

·         Vīriešu loģika ir taisnvirziena, koncentrēta uz kaut kā konkrēta; sieviešu loģika ir intuitīva un saistīta ar dažādiem sīkumiem lielā skaitā.

·         Sievietēm ir vairāk ir attīstītas verbālās spējas; vīriešiem – analītiskās.

·         Kritiskās situācijās vīrieši ātri mobilizējās un pārkārtojās; sievietes „ieslēdzās” lēnāk.

Antropoloģiskais tips

Jaunu antropoloģisko tipu rašanās ir vispārzināma parādība. Pārejas laikmetu radikālās izmaiņas kultūrā vienmēr iet roku rokā ar attiecīgajam laikmetam (kultūrai) adekvātu antropoloģisko tipu rašanos un dominēšanu. Rodas cilvēki ar attiecīgajam laikmetam piemērotu mentalitāti, garīgo orientāciju, dzīves stilu, vērtību sistēmu, morāli, garīgumu, prāta racionalitātes un loģiskuma pakāpi. Viens no vēsturiski jaunākajiem piemēriem ir filistra (mietpilsoņa, masu cilvēka) antropoloģiskā tipa rašanās, kas notika sakarā ar eiropeīdu demogrāfisko bumu no XIX gs. un noslēdzās ar masu kultūras fenomena izveidi. Filistra rašanās procesā noteikti jāiekļauj vispārējās izglītības līmeņa kāpums. Ne velti, piemēram, Čehova daiļradē visi filistri ir cilvēki ar augstāko izglītību. Droši var teikt, ka filistru kontingentu veido inteliģence – pašapmierināti un aprobežoti cilvēki „ar diplomu”, kas nespēj aizstāt universitāšu absolventu šauros un mietpilsoniskos uzskatus un liekulīgo rīcību. Mūsdienās unikālās demogrāfiskās pārejas laikmetā, kad „baltie” cilvēki izmirst un noveco, „balto” cilvēku dzīvē valda norieta un degradācijas atmosfēra, atkal rodas jauns antropoloģiskais tips, kas ir adekvāts šodienas melnajai kultūrai. Ja „balto” cilvēku vispārējā uzplaukuma laikmetā radās filistrs kā kultūras adekvāts produkts, tad tagad „balto” cilvēku vispārējā pagrimuma laikmetā rodās postcilvēks kā kultūras adekvāts produkts. Atkal kultūra un jaunais antropoloģiskais tips (postcilvēks) iet roku rokā. Saprotams, tā tam ir jābūt, jo kultūra un tās autori ir nedalāms veselums. Interesanti ir tas, ka, piemēram, postcilvēku tipam ir piemērotas interneta iespējas, – 140 zīmju teksti, anonimitāte, vizualitāte, „uzskatu plurālisma” demonstrēšanas neierobežotās iespējas, zināšanu nevajadzība...tas viss lieliski saderās ar postcilvēka satvaru.