Pēcvārds

Blogu pārtraucu rakstīt 2020.gada 9.maijā, kad izveidoju jaunu blogu "POSTCIVILIZĀCIJAS DIENASGRĀMATA".

Fatālais paradokss

2020.gadā pandēmijas laikā aktuāla ir vakcionēšanas-čipizācijas politika, ko musina “baltās” rases zemcilvēki un kas atkal graujoši galvenokārt skārs “balto” rasi – savējos! Visjaunāko laiku eiropeīdu vēsturē ir fatāls paradokss; respektīvi, kaut kas tāds, kas ir pretrunā ar ko vispārpieņemtu, zināmu, neatbilst veselajam saprātam, ir neloģisks, taču reizē arī liktenīgs un nenovēršams (fatāls). Fatālais paradokss, visticamākais, ir pats galvenais spēks, kas “balto” cilvēku rasei nedeva iespēju pretoties transcendentālajai kosmoloģiskajai enerģijai, kas ietekmē demogrāfisko pāreju (1960-2050). Turklāt šis spēks bija paredzēts citām rasēm, bet nevis “baltajai” rasei. Faktiski tā izveidojās, ka savējie izraka bedri savējiem. Kā labi zināms, demogrāfiskās pārejas laikā eiropeīdi izmirst un noveco. Taču šim procesam varēja pretoties, izvēloties produktīvu stratēģiju attieksmē pret bērnu dzemdēšanu un šo stratēģiju realizējot dzīvē. Taču eiropeīdi tās “elites” vadībā izvēlējās citu ceļu, kas principā ir atzīstams par dziļi paradoksālu ceļu. Šis ceļš funkcionē liktenīgi un nenovēršami. Runa ir par “pasaules valdnieku” (piem., D. Rokfellera, Sorosa, Geitsa u.c.) rūpēm par cilvēci, kas intensīvi sākās pēc II Pasaules kara un pirmo organizatorisko formu ieguva Romas kluba veidā.  Romas klubu izveidoja 1968. gadā. Kluba uzdevums ir veikt planetāra mēroga analītisko darbu, izvērtējot stāvokli ekonomikā, ekoloģijā, demogrāfijā. Galvenais analītiskais mērķis ir noteikt cilvēces nākotnes perspektīvas. Jau pašā sākumā dominēja velme panākt iedzīvotāju skaita samazināšanos uz planētas, ierobežojot dzimstību. 60.gados demogrāfiskā pāreja jau bija uzņēmusi straujus apgriezienus. Āfrikā u.c. bija konstatējams nenormāls dzimstības kāpums. Tika izstrādāti un realizēti dažādi projekti dzimstības mazināšanai. Taču “pasaules valdnieku” darbība kopumā izvērtās fatālā paradoksā, jo visa kņada ap nepieciešamību ierobežot planētas iedzīvotāju skaitu galvenokārt visefektīvāk (graujošāk!) atsaucās uz “baltajiem” cilvēkiem, kuru dzimstības līmenis strauji samazinājās. Bet tas vēl nav viss! Fatālajā paradoksā ietilpst ne tikai eiropeīdiem nelabvēlīgā demogrāfiskā politika, bet ietilpst arī tādi pazīstami graujoši fenomeni kā postmodernisms, neoliberālisms, homoseksuālisma legalizācija, t.s. genderisms, kas arī graujoši atsaucas uz “baltās” rases dzimstību un morāli psiholoģisko stāvokli. Minētos graujošos fenomenus arī radīja, veicināja un finansēja “pasaules valdnieki”.

                                          

Konceptuālās pamattēzes

1. Cilvēka, kultūras, civilizācijas esamības pamatfaktors ir demogrāfiskais faktors – viss ir atkarīgs no iedzīvotāju skaita. Valsts ar 328,2 miljoniem iedzīvotājiem vai valsts ar 144,5 miljoniem iedzīvotājiem nevar spēkoties ar valsti, kuras iedzīvotāju skaits ir 1,5 miljardi un kuras strādīgo, saprātīgo nāciju pārvalda izcili konstruktīva un nacionāli patriotiska elite.

2. Pandēmijā/epidēmijā “Covid-19” visspecifiskākais, visbūtiskākais, arī savā ziņā visnegaidītākais ir cilvēku iracionālisms, bezprāts, veselā saprāta deficīts, neapdomīga atsacīšanās no elementārām cilvēka tiesībām; Prof. Dr. Sucharit Bhakdi šokējošā vāciešu atsacīšanās no demokrātijas, konstitucionālajām tiesībām un aklā pakļaušanās valdības nekompetentajai un kaitīgajai rīcībai pandēmijas laikā.

3. Pēc pandēmijas nesāksies jauna dzīve uz planētas, ko daudzi uzsver nākotnes prognozēs. Pēc pandēmijas cilvēku iracionālisms, bezprāts, veselā saprāta deficīts padziļināsies un iegūs vēl odiozāku raksturu. Vienīgi pēc pandēmijas cilvēku psihiskā nelīdzsvarotība var izraisīt dažādus ekscesus – brutālu nesavaldību, dažādas uzvedības un darbības galējības, sabiedriskās kārtības traucēšanu, bruņotus uzbrukumus, nemierus, teroristiskus aktus. Tas viss ir iespējams tādēļ, ka pēc pandēmijas cilvēki nespēs normāli sakārtot savu saimniecisko darbību, būs milzīga ekonomiskā krīze, būs augsts bezdarba līmenis, ienākumu samazināšanās milzīgām iedzīvotāju masām. Ekscesus var izraisīt arī pretošanās jaunā tipa (totālas digitālas kontroles, vakcinācijas-čipizācijas) koncentrācijas nometnei, kurā ļaužu masas nonāca pandēmijas laikā. Ekscesu iemesls varēs būt arī attālinātās izglītības un attālinātā darba simulācija.

4. Dzīve uz planētas normalizēsies/stabilizēsies tikai pēc demogrāfiskās pārejas (1960-2050), kad  vairs nedominēs ne augsta dzimstība, ne augsta mirstība un būs morāli psiholoģiski izkristalizējies tas cilvēciskais tips, kas būs piemērots dzīvei jaunajos demogrāfiskajos apstākļos, kad planētas iedzīvotāju skaits būs 10-12 miljardi.

Mākslas pīlāra nevajadzība postcivilizācijā

   Jauna tipa civilizācijas veidošanās Rietumu civilizācijā tika satraucoši saskatīta jau pirms laba laika. No XX gs. 70.gadiem sākās tādas parādības un tendences, kurām nebija nekāda idejiskā sakara ar līdzšinējo Rietumu civilizāciju. Spilgtākais piemērs ir postmodernisms, kas skaidri un gaiši deklarē iepriekšējā kultūras mantojuma nevajadzību, jau pašā sakumā ieviesa un popularizēja pilnīgi unikālus garīgās darbības risinājumus, kuriem nebija nekā kopēja ar agrāko filosofiju, mākslu, estētiku, humanitārajām un sociālajām zināšanām.

   Pandēmija negaidīti (sociuma masām un lielā mērā arī globālo sociālo procesu analītikai, bet nevis cilvēces dažādu nākotnes paradigmu scenāriju autoriem “pasaules valdnieku” uzdevumā) kļuva apliecinājums civilizācijas totālas transformācijas nenovēršamībai. Pandēmija apliecina, ka cilvēces milzīga daļa un ne tikai Rietumu zemju iedzīvotāji ir potenciāli gatava akceptēt pilnīgi jaunas kultūras formas, dzīvi jauna tipa civilizācijā, kurai faktiski neder jēdziens “civilizācija” un piemērotāks ir jaunvārds “postcivilizācija”.

   Ar jēdzienu “civilizācija” apzīmē augstu sabiedrību, tās garīgās un materiālās attīstības augstu pakāpi, kā arī materiālās vērtības, sadzīves apstākļus, kas tapuši augstā sabiedrības garīgās un materiālās kultūras attīstības pakāpē. Savukārt jēdziens “civilizēt” apzīmē procesu, ļaudis izvedot no mežonības vai barbarisma. Tāpat apzīmē procesu, kad kādu tautu tuvina augstāk attīstītu tautu kultūras līmenim un tādējādi padara vairāk civilizētu. Tas, kas ir vērojams no XX gs.70. gadiem, neliecina par civilizēšanas procesu. Nekādā gadījumā neliecina par velmi sasniegt kultūras augstāku līmeni. Liecina vienīgi par civilizācijas degradāciju un deģenerāciju. Patiesībā civilizācijas vietā rodas ontoloģiski izteikta un idejiski nepārprotama postcivilizācija.

   Postcivilizācijā nebūs vajadzīga māksla, kas vienmēr ir bijusi viens no galvenajiem civilizācijas pīlāriem. Precīzāk jāsaka: postcivilizācijai nebūs vajadzīga māksla tās klasiskajā ontoloģiskajā izpausmē, kad galvenā kategorija ir “skaistais”. Postcivilizācijā cilvēki (jeb “cilvēki 2.0”/”postcilvēki”) eksistēs bez skaistā kā vitāli svarīgas un dvēseliski smalkas enerģijas avotu. Rietumu civilizācijā māksla bija spējīga ne tikai garīgi bagātināt cilvēkus, bet arī bija spējīga saglabāt valsti, kā arī sagraut valsti, kā tas bija ar “sociālistiskā reālisma” mākslu Padomju Savienībā un “rases ideālam” atbilstošo mākslu nacistiskajā Vācijā. Postmodernisma uzvara Rietumu civilizācijā ir kļuvusi apķēzīšanas estētikas uzvara. Šo estētiku māca skolās, praktiski realizē mākslas akadēmijās un turpmākajā dzīvē, kad ir sastopamas tikai “akcijas”, “instalācijas”, “performances”, “hepeningi”. Postmodernisms izskauž valsts, sabiedrības, inteliģences atbildību par sociuma estētisko seju. Rietumu civilizācijas lepnums klasiskā māksla un tradicionālā estētika jau lielā mērā ir izmesta no jaunatnes izglītības programmām un estētiskās audzināšanas vispārējā izglītībā.

   Pandēmijas laikā populāra ir atziņa, ka dzīve pēc pandēmijas būs citādāka nekā dzīve pirms pandēmijas. Tā ir taisnība. Pēc pandēmijas postcivilizācijas formāti nostiprināsies un iegūs jaunu elpu. Civilizācijas vietā turpinās progresēt postcivilizācija. Par to visskaudrāk liecina ne tikai “baltās” rases, bet arī citu rasu destruktīvais garīgais līmenis. Tas ir tik melns līmenis, ka vairs nav atgriežams līdzšinējā izskatā. Un nav nekāda spēka, kas gribētu kaut ko saglābt. Arī paši cilvēki to nevar izdarīt, jo cilvēku lielākā daļa ir apmierināta ar savas sejas jauno krāsu. Pandēmijas satelītus histēriju, paniku, ekonomikas sabrukumu, mediju melus, politiķu nelietības, valdību absurdos lēmumus, veselo cilvēku izolāciju un pašizolāciju atbalsta tautu masas.

                                          

Jaunā līdera apoloģētika

v  Svešvārdam “apoloģētika” ir slikta pieskaņa. Šo svešvārdu attiecina uz neobjektīvu slavināšanu. Apoloģēti ar savu apoloģētiku tiecas lišķīgi izpatikt, bet nevis objektīvi raksturot. Svešvārdu “apoloģētika” nākas lietot tāpēc, ka ne visai patīk tas, kas ir noticis un ko vēl negribas akceptēt kā objektīvu rezultātu. Varbūt noticis ir kaut kas labs. To redzēsim nākotnē. Taču pagaidām vēl negribas pret notikušo izturēties kā pret kaut ko vēsturiski pozitīvu.

v  Un noticis ir, lūk, kas. Pandēmijas laikā uz cilvēces vēsturiskās skatuves mainās planetārais līderis, planetārais valdnieks. Pandēmija, koronavīruss (un tas nekas, ka šis vīruss pamatā ir veterinārijas problēma) noteikti ir simbols vēsturiskam procesam: līdzšinējā planētas līdera ASV vietā planētas līderis kļūst Ķīna. Zemes jaunais līderis ir Ķīna. Tā ir cita rase, tā ir cita kultūra, tā ir cita civilizācija. Un tas mums var ne visai patikt. Nav pārliecības par eiropeīdu iederību šajā svešajā organismā. Tāpēc ir svešvārds “apoloģētika”, attiecīgi semantiski apliecinot mūsu šaubas, neuzticību un pat bezcerību, fatālu bībelisko nolemtību.

v  Ķīna ir kļuvusi tehnoloģiskais līderis, ekonomiskais līderis, kiberuzraudzības līderis, digitalizācijas līderis. Kā raksta gudrs zinātājs, Rietumos nabagiem ēdienu pienes brīvprātīgie, Ķīnā to dara roboti; Rietumos elektroniskās atļaujas metro pārbauda policisti, Ķīnā to dara droni. Epidēmija Ķīnā politiski konsolidēja tautu; epidēmija Rietumos izraisīja paniku politiskajā apziņā. Rietumos civilizētības kārta izrādījās plāna, un tā sedz tukšumu; Ķīnā civilizētības kārta ir ļoti izturīga, un tā sedz stabilu garīgumu.

v  Rietumu civilizācijas pamatā ir mīts par esamību; ķīniešu civilizācijas pamatā ir mīts par likteni; esamību var apmānīt, viltot, melīgi interpretēt; likteni nevar apmānīt, viltot, melīgi interpretēt.

v  Rietumos prece ir nauda – virtuāla izpausme, realitātes simulakrs, finansu burbuļu avots; Ķīnā prece ir prece – reāli izstrādājumi; Rietumi tirgo simulakrus, Ķīna tirgo preces.

v  Rietumos kapitālisms ir biržās; Ķīnā ir reāls kapitālisms rūpnīcu cehos.

v  Rietumos tagad valda buržuāziskās muļķības ģēniji; Ķīnā valda nacionālā elite.

                                          

Analītiskās nianses (2)

§  Saules aktivitātes izmaiņas – epidēmiju, revolūciju, karu, nemieru laiks. 2020.gadā sākās kārtējais periods Saules aktivitātes jomā.

§  Dabā stihiski katastrofiskas parādības sakrīt ar epidēmisko slimību progresēšanu. Infekciju slimību etiloģijai (mācībai par slimību cēloņiem) nākas ņemt vērā kosmisko ietekmi, šīs ietekmes mehānismu.

§  No epidēmijām mēris ir radoši vispopulārākais. Sastopama mēra filosofija un poētika ar saviem sižetiem, tēliem, simboliem, konceptiem, vērtībām, domas pavērsieniem, kā arī rekursīviem psihosomātiskajiem sindroniem civilizācijas straujākas vibrācijas laikā, izvairoties tikties ar patiesi svarīgām metafiziskām nostādnēm.

§  Iespējama pandēmijas metafizika.

§  Danse Macabre – radās mēra laikā 1518.gadā Strasburgā; nāves deja/jocīga slimība – cilvēks dejo stundām, pat dienām ilgi, kamēr sabrūk bez dzīvības pazīmēm. Paracelzs apraksta, ka tā bija jau Erfurtē 1237.g. un Ahenā 1417.g. Vizuāli simboliskais noformējums: dejo nāve sievietes izskatā. Skat. Hansa Holbeina zīmējumus, E.Po, Bodlēra daiļradi.

§  Metakognitīvie virzieni: zināšanas par zināšanām, domāšana par domāšanu, apziņa par apziņu.

§  Daunninga-Krīgera efekts:  cilvēki ar zemu kvalifikāciju pieņem kroplus lēmumus un paši nav spējīgi to saprast, taču tajā pašā laikā pārspīlē savu kompetenci.

§  Pandēmija kļūs digitālais solis uz gaišāku nākotni. Cilvēku dzīves vide kļūs visu sfēru digitalizācija/ciparizācija ar ciparu kodiem, ciparu elektroniskajiem signāliem; tiks likvidēta tradicionālā masu izglītība, tās vietā būs distances izglītība. Īsta izglītība tās senajās un auglīgajās formās būs tikai izredzētajiem, par naudu. Sociuma masas tiks izglītotas digitalizēti virspusēji.

§  Morāle funkcionē kā sociālās dzīves pamatnoteikumu kodekss. Morāle ir atvasinājums no latīņu valodas. Šo vārdu esot ieviesis Cicerons. Cilvēks, tiekoties ar dzīves izpausmēm, savā domāšanā visu apstrādā ar noteiktiem algoritmiem, arī morāliem algoritmiem, kas radušies cilvēka garīgajā evolūcijā. Algoritms pats par sevi ir priekšraksts uzdevumu veikšanai.

§  Eiropā jau labu laiku (no XIX gs. otrās puses) eksistē t.s. Vācijas jautājums. Pēc Vācijas apvienošanās 1871.g. eiropiešu ieskatā radās pārāk liela, bagāta, varena, kaujinieciska, strādīga valsts. Pēc II Pasaules kara NATO tika dibināta ar mērķi 1) nepielaist krievus, 2) neatlaist mājās no Eiropas amerikāņu armiju, 3) pieskatīt vāciešus; (“kanclerlīgums” esot spēkā līdz 2099.gadam).

§  Eiropa pati nav spējīga apvienoties; Eiropu apvienoja amerikāņi, lai būtu vieglāk eiropiešus pārvaldīt.

§  Vāciešu mentalitātes radikālu transformāciju pēc zaudējuma II Pasaules karā veica paši vācieši, kļūstot par liberālāko un miermīlīgāko tautu uz Zemes. To apliecina migrantu iepludināšana Vācijā

§  Nacisma tēvs nav Hitlers, vācieši. Nacisma tēvs ir anglis H.S.Čemberlens. Nacisma dzimtene ir Anglija. Nacisms ir inkluzīva koncepcija, sevī iekļaujot cilvēku fiziskās īpašības, morālo stabilitāti, sociālo principu spēku, cilvēcisko tipu klasifikāciju. Vai nacims ir anomālija? Atbilde uz šo jautājumu ir svarīga. Vēl aktuāls ir jautājums “Vai nacisms var būt dzīves kvintesence?”.

§  Kas ir slavenais ideāls – american dream? Tā ir masu kultūra, masu kultūras vērtības, masu apziņas prioritāte, ikdienišķās filosofijas kults, karjeras, biznesa panākumi kā cilvēka vērtības galvenais kritērijs.

                                          

Tagadnes elementi (14)

·       Mūžam aktuālais Ļeņins: “Formāli pareizi, taču būtībā ņirgāšanās”.

·       Latvijā 2017.gadā miruši 28 820 cilvēki.

·       No portāla “lvportals.lv” 2019.gada 5.novembrī: ik gadus Latvijā gripu pārslimo 10%;

2018.g. gribas vīrusa dēļ mira 86 cilvēki (0% no iedzīvotāju kopskaita).

·       No “tvnet” 2020.gada 17.aprīlī: “Vienlaikus 2020.gada pirmajos trijos mēnešos reģistrēti 7216 mirušie, kas ir par 6,8% jeb 523 mazāk nekā pagājušā gada attiecīgajā periodā. Tostarp martā reģistrēti 2408 mirušie, kas ir par 5,2% jeb 120 vairāk nekā pagājušā gada martā. Tādējādi šogad pirmajos trijos mēnešos reģistrēto mirušo skaits par 2892 pārsniedza dzimušo skaitu, tostarp martā reģistrēto mirušo skaits par 990 pārsniedza dzimušo skaitu.”

·       2020.gada 25.aprīlī medijos tika ziņots, ka slavenais vīruss “SARS-CoV-2” ir Latvijā kapā iedzinis 12 cilvēkus, kaut gan lielākā daļa varbūt nomira no citas slimības.

·       Ķīna ārkārtējo stāvokli izsludināja 31.janvārī. 20.martā ārkārtējais stāvoklis bija izsludināts Itālijā, Austrijā, Ungārijā, Čehijā, Latvijā, Igaunijā, Bulgārijā, Spānijā, Rumānijā, Slovākijā, Serbijā, Portugālē, Kazahstanā, Livānā, Austrālijā, Haiti.

·       Tramps februārī teica, ka ASV nebūs epidēmijas. Pēc tam Tramps teica, ka ASV mirs 150-240 tūkstoši. Drīz sekoja jauna Trampa prognoze par mirstību – 25-30 tūkstoši; 18.aprīlī Tramps saka, ka mirs 60-65 tūkstoši.

·       Cilvēka temperatūra 37,3- 37,5 grādi nav nozīmīgs faktors “Covid-19” diagnosticēšanā.

·        2020.gada 28.III ASV divas juridiskās firmas iesūdzēja Ķīnu par informācijas slēpšanu, pieprasot kompensāciju 20 triljonus dolāru; firmas “Lucus-Copmton” un “Berman Law Group”.

·       Pandēmijai mirstības aprēķināšanas modeļi ir kopš 1766.gada; matemātiskie modeļi epidemoloģijā no XX gs. 80.-90.gadiem; Kermaka-Makkendrika epidemoloģiskais matemātiskais modelis no 1927.gada.

·       Prof. A.Kļosovs: slavenais vīruss ir viena 10 000 daļa no milimetra; koronavīrusiem ir atšifrēti vairāk kā 3000 genomi; ASV pirmais vīruss tika konstatēts Vašingtonas štatā; tas bija “Ķīnas vīruss”; Vīruss Ķīna ir pazīstams jau apm. 30 gadus, tas ir saistīts ar lidojošajām pelēm. ASV austrumu krastā konstatēto vīrusu izcelsme bija Rietumeiropas zemes – Itālija, Francija, Spānija.

·       SPID 40 gadu laikā iznīcināja 32 miljonus.

·       Itālijā 2020.gada 6 nedēļās t.s. sezonas gripas laikā 217 mirušo dienā.

Viens misēklis

“Rokfellera fonda” 2010.gadā veiktajai pandēmijas modelēšanai ir atdarījumi (kloni) citās valstīs. Piemēram, Vācijā pandēmijas modelēšana atspoguļojas Bundestāga dokumentā, kas sagatavots 2012.gadā un publicēts internetā 2013.g. sākumā (skat.: https://dipbt.bundestag.de/dip21/btd/17/120/1712051.pdfhttps://dipbt.bundestag.de/dip21/btd/17/120/1712051.pdf). Vāciešu tekstā ir viena prognoze, kas var izrādīties misēklis. Tekstā ir runa par vienkāršo cilvēku protestiem sakarā ar dzīves apstākļu straujo pazemināšanos pandēmijas laikā. Respektīvi, tauta protestēs pret pandēmijas drausmīgajām ekonomiskajām sekām. Taču protestu paredzēšana var izrādīties maldīga perspektīva. Līdz 2020.gada aprīlim nekādi protesti nav sastopami ne Ķīnā, ne Eiropā un ASV. Sastopami ir tikai pandēmijai specifiski noziegumi – masku zagšana, viltotu zāļu tirdzniecība u.tml. Faktiski sabiedrība ar entuziasmu izturas pret radikālajiem karantīnas pasākumiem, bet galvenais – ekonomikas sabrukumu, bezdarba palielināšanos. Individuālajā līmenī ir sastopama atsevišķu mediķu, speciālistu, politiķu kritika par panikas izraisīšanu, epidēmijas fetišizēšanu, zinātnes atziņu ignorēšanu utt. Misēklis radies tāpēc, ka vāciešu modelī nav precīzi saskatīta iedzīvotāju masu garīgā kvalitāte XXI gs. sākumā, kad iracionālisms jau ir sabiedriskās apziņas kodolā un apslāpē jebkuru racionālo pieeju. Nav ticams, ka turpmāk tomēr būs masu protesti. Nebūs politiskais spēks, kas centīsies vērsties pret nacionālo nodevību politiķu darbībā. Piemēram, tāds spēks nav Vācijā. Merķele, kura saistīta ar "kancleraktu", prognozēja nāvi 70% no Vācijas iedzīvotājiem - 58 miljoniem! Vai vācieši (viņu partijas) Merķeli par to sodīja? Vai kāds valsts "galva" vēl ir tā izteicies par savu tautu, kuru glābt ir viņa pienākums? Kā Vācijā var būt tik bezjēdzīgs kanclers? Ko Bismarks par to teiktu? Merķeles kundze acīmredzot tik šausmīgi izteicās ne tikai “kanclerakta” kontekstā. Visdrīzāk galvenais bija viņas psihiskais stāvoklis. Ja eiropeīdu valstu politiskās virskārtas psihiskais stāvoklis būtu normāls, tad Spēkam neizdotos uzkurināt pandēmijas specprojektu. Ar Spēkam pakļauto mediju paklausību vien nepietiktu. Taču ar Spēka aģentūras politiķu paklausību + mediju paklausību pilnīgi pietiek, lai veidotu “jaunu realitāti” un to apsveiktu eiropeīdu masas ar pilsētu inteliģenci priekšgalā.

Evolūcijas simboliskie atribūti

Cilvēka evolūcijas simboliskie atribūti ir katram zināmi, kurš ir gājis skolā un atvēris vēstures grāmatas. Tajās ir skaisti krāsaini zīmējumi, kuros redzams puskails “mežonis” ar šķēpu. Tāds zīmējums atspoguļo vēsturiski pirmo cilvēka evolūcijas simbolisko atribūtu – šķēpu. Pēc tam šķēpu nomaina zobens. Pēc tam nāk cilvēks ar šauteni. Un tās jau ir mūsdienas. Šautene ir mūsdienu cilvēka simboliskais atribūts. Taču cilvēka evolūcija nestāv uz vietas. Aizvadītajos apm. 30 gados ir notikušas kardinālas izmaiņas. Tagad zīmējumos ir jāatspoguļo cilvēks ar datoru, bet vispareizāk būtu, ja tiktu atspoguļots cilvēks ar smartfonu. Pandēmija kā epohāls notikums būtiski koriģē cilvēka evolūcijas simbolisko atribūtiku. Pandēmija liek atspoguļot cilvēku bez smadzenēm, cilvēku bez saprāta. Zīmējumā var tikt fiksēts cilvēks, kura smadzenes mētājas uz zemes un kura galvaskausā bālo tukšums. Sabiedrības kāda daļa cer, ka pandēmija pozitīvi izmainīs cilvēkus. Tam ir grūti ticēt. Jau no XIX gadsimta psiholoģija un psihiatrija zina, ka psihiskās slimības principā nevar izārstēt. Tagad sastopamais bezprāts ir psihiskā nelaime. Tā nezudīs pēc pandēmijas. Pandēmijas izsludināšana nav organiski cēlonisks, bet gan ir bezprāta rezultāts. Cilvēki neatgūs saprātu un atkal nerīkosies atbilstoši veselajam saprātam. Naivi cerēt, ka cilvēki atgūs smadzenes un viņu galvaskausā vairs nebālos tukšums. Tiekamies ar unikālu situāciju. Ja agrāk kāda kolosāla nelaime patiešām izmainīja cilvēkus un viņi pēc kolosālās nelaimes sāka dzīvot saprātīgāk un morāli atbildīgāk, tad tagad tā nebūs. Pandēmija kā nelaime cilvēkos neatgriezīs veselo saprātu un morālo atbildību. Gluži pretēji. Cilvēku darbība, uzvedība un komunikācija kļūs vēl iracionālāka un psihiski neadekvātāka. Cilvēks ir sasniedzis jaunu evolūcijas pakāpi, un tā krasi atšķiras no līdzšinējām evolūcijas pakāpēm. Uz planētas ir evolucionējis postcilvēks.

Ļaunuma utilitārisms

·       Utilitārisms ir cenšanās visur panākt derīgumu, gūt labumu. Utilitārisms ir normatīva programma, kad attiecīgā izpausme ir derīga no morālā viedokļa. Savukārt derīgums rodas tad, ja cilvēkā ir laimes sajūta, apmierinātība, labklājības apzināšanās, prieks par savu velmju apmierināšanu un interešu realizāciju. Utilitārisms nav iespējams bez praktiskās racionalitātes, kura var figurēt divējādi – no pozitīvā viedokļa un no negatīvā viedokļa. Ļaunums (ļaundabīgums, ļaundarība, ļaunošanās, ļaunprātība) var būt vienots ar derīgumu, tieksmi gūt labumu. Ļaunums var būt derīgs no morālā viedokļa, sagādājot cilvēkā zināmu gandarījumu. Tādā gadījumā cilvēka morāles kodeksā ietilpst ļaunuma utilitārisms.

·       Cilvēkam ir prāts un altruisma nepieciešamības izpratne, priekšstats par labu rīcību un sliktu rīcību. Taču cilvēks kļūst ļaundaris, un ļaundarība ieņem viņa esamībā noteiktu darbības, uzvedības un komunikācijas slāni. Ļaundabīgumam var būt visdažādākās formas: naidīgums, graušana, atriebīgums, neapvaldāms nicīgums, agresivitāte, vandālisms, sadisms, terorisms, amorālisms.

·       Mūsdienās ļaunuma aktīva forma ir cilvēku pašiznīcināšanās mānija – suicidāls gars. Tas izpaušas agresīvā un paštīksmīgā manierē lepoties ar dzimstības katastrofālo samazināšanos, degradācijas un deģenerācijas pieaugumu, kad eksaltēti jūsmo par perversijām, seksuālām deviancēm, it kā atsacīšanās no sabiedrībā pieņemtajiem standartiem būtu goda lieta un liecinātu par indivīda modernumu.

·       Problemātiska ir ļaunuma izcelsme, struktūra, praktiskie varianti. Ļaunumu apskata no dažādām pozīcijām – morāles, filosofijas, ontoloģijas, antropoloģijas, socioloģijas.

·       Ļaunumu rada bailes, bezpalīdzība, fatālisms. Sastopams uzskats, ka ļaunums nav nejaušība, barbarisma pazīme, psihiskā apmātība.

·       Labs ir tikai tas, kas ir saprātīgs, ar prātu aptverams. Tā uzskatīja Platons, Sokrāts, Aristotelis, Kants.

·       Filosofijā ir viedoklis, ka ļaunums ir vajadzīgs, attaisnojams, tas ir pelnīts. Tāpat tiek filosofēts, ka cilvēkā ir gan labais, gan ļaunais.

·       Psihoanalīze atklāja, ka ļaunums cilvēkā ir neierobežots. Eksistē tieksme nogalināt. Tāda tieksme neesot citām dzīvajām būtnēm. Sadisti ir tikai cilvēki.

·       Civilizācijas progresa satelīts ir destruktivitātes pieaugums.

Tagadnes elementi (13)

v  Pandēmija aicina pārskatīt t.s. atvērtās sabiedrības konceptu, ko sludina Rietumu oligarhijas uzdevumā pakalpīgā akadēmiskā vide, mediji, politiķi. Koncepts pastāv vēsturiski neilgi. To sāka musināt pēc II Pasaules kara. Līdz šim nebija tāds globāls iemesls kā pandēmija, lai tās kontekstā aksioloģiski nonāktu atvērtās sabiedrības koncepts. Tagad ir pienācis tāds laiks, un, lūk, izrādās, ka pandēmijas apstākļos atvērtā sabiedrība ir milzīgs drauds epidēmijas izplatībai. Pret epidēmiju/pandēmiju visefektīvākais ir sabiedrības izolācija, sabiedrības noslēgtība, valstu robežu slēgšana, starptautiskā transporta un starptautiskās satiksmes apturēšana.

v  Pandēmijai ir sociāli nivelējošs gars. Pandēmija nolīdzina atšķirības starp bagātām valstīm un nabadzīgām valstīm. Pandēmija nešķiro valstis pēc to materiālās bagātības apjoma. Pasaules visbagātākā valsts ASV izjūt pandēmijas apdraudējumu tādā pašā mērā kā pasaules visnabadzīgākās valstis.

v  Mūsdienās pandēmija nav tikai medicīniska un dabas stihiska izpausme. Pandēmija ir vienota ar t.s. kriptoanalītiku, kriptostratēģiju – slepenu intelektuāli stratēģisko darbību, kurai var būt demogrāfisks mērķis, ekonomiskās, militārās, ģeopolitiskās kundzības mērķis, planētas pārvaldīšanas mērķis. Uz planētas mūsdienās ir ļoti vareni spēki, kuri vēlas samazināt iedzīvotāju skaitu, pakļaut citas tautas, civilizācijas. Tāpēc pandēmiju var izraisīt apzināti, un pandēmija var būt bioloģiskais ierocis.

v  Koronavīrusa pandēmijas modelēšana notika Ņujorkā 2019.gada 18.oktobrī stratēģiskajā spēlē ar nosaukumu “Event 201”.

v  Koronavīrusa izraisītā pandēmija cilvēkus novirza digitālajā pasaulē – interneta pasaulē. Pašizolācija, attālināts darbs un attālinātas mācības ir organiska atkarība no digitālās pasaules.

Interesantākais jautājums

Pašlaik interesantākais ir jautājums “Kā tas viss noslēgsies?”; proti, kā cilvēce izies no “vadāmās pandēmijas” – cilvēces vēsturē unikālā notikuma. Tāds unikāls notikums pat sapņos nerādījās, krietni pārspējot līdzšinējo jau aprasto iracionālitātes līmeni un iracionalitātei aptverot visu cilvēci. Tas ir pirmais cilvēces mēroga bezprāts. Tas viss ir tik sakāpināts, ka nav saprotams, kā no tā cilvēce izies praktiski. Noteikti nevarēs iziet tāpat kā no "Grētas" u.tml. manipulācijām, pārtraucot publikācijas medijos un sākot jaunu tēmu vai sākot vairākas tēmas vienlaicīgi. Turklāt "Grēta" aptvēra galvenokārt tikai iracionālos "baltos". Turklāt galvenie "baltie" (Tramps, Putins) nepievienojās "Grētas" iracionālo fanu auditorijai. Ap "Grētu" viss bija tradicionāli, primitīvi, nodrāzti, vulgāri. Ap “Grētu” nebija nekā tehnoloģiski inovatīva. Zināma novitāte bija bērna izmantošana politiskajās mahinācijās. Taču kaut kas līdzīgs bija sastopams arī agrāk, kad politiķi nekaunējās izvēlēties amorālus paņēmienus. Tagad ir savādāk ar "vadāmo pandēmiju". Planētas sociuma ideoloģiskā sensitivitāte ir pandēmiska izpausme. Tādējādi cilvēces bezprāts tagad ir kļuvis lielāks bieds nekā kāda vīrusa izraisītā pandēmija. Cilvēces ideoloģiski sensitīvā pandēmija ir demogrāfiskās pārejas sekas. Nelaimīgi un psihiski nestabili ir gan "baltie", kuri izmirst, gan "krāsainie", jo viņu nenormālā dzimstība nedara laimīgus (nav darba, nav nākotnes, migrācija ir nelaime utt.). Tiem, kuri strādā, tagad ir daudz problēmu. Noteikti kāds tiks pie lielas naudas bez darba, sadalot miljardus (ASV sadalīs apm. 80 miljardus). Tramps noteikti visu saprot, taču ir spiests tēlot patriotu, jo gaidāmas vēlēšanas. Krievijā arī ir daudzi "patriotiski" gājieni, taču Putins, intelektuālā elite, ārstu un medicīnas zinātnieku elite nepievienojas eiropiešu politiķu, kolēģu histērijai. Statistika par gripu ir pilnīgi nesamērojama ar statistiku par koronavīrusa izraisīto slimību. Tiek ignorēti epidēmijas klasiskie kritēriji. Pulsē jauna tipa planetāra mēroga bezprāts. Piemēram, no “Grētas” bija viegli iziet, jo manipulācija bija tikai mediāla – balstījās uz informatīvo zombēšanu. Ar “vadāmo pandēmiju” tā nav. Tā ir vienota ar konkrētām dzīves empīriskajām norisēm – cilvēki pārtrauc strādāt, mācīties, apmeklēt pasākumus, lidot, ceļot, tiek slēgtas valstu robežas, tiek izsludināts ārkārtējais stāvoklis, tiek izpirkti pārtikas produkti, tiek dalīti miljardi...Taču bezprāta maratons nevar bezgalīgi ilgi turpināties.

Lielākais bieds

Pašlaik lielākais bieds ir nevis koronavīruss (epidēmija, pandēmija), bet gan cilvēces nenormālais psihiskais stāvoklis. Un tāds apgalvojums nebūt nav fantasmagorija – murgu vīzija, ieskats, kas veidojies slimīgā iztēlē. Tas viss, kas notiek ap koronavīrusu, apliecina, cik liela apdraudētība ir pārņēmusi visu cilvēci. 2020.gads noteikti ir sākums kaut kam visaptveroši briesmīgam, ko neviens nevar apturēt. Ir zaudēta kontrole pār cilvēci. Pasaules valdošās struktūras ir zaudējušas kontroli. Faktiski pašas valdošās struktūras ir pārņēmis psihiskais sabrukums – paškontroles zaudēšana. Biedēt savas valsts iedzīvotājus ar to, ka 70% no viņiem saslims ar koronavīrusu, var vienīgi kanclers, kurš pats nav īsti psihiski vesels. Panikas sākums nav “tautā”, bet gan valdošajās politiskajās aprindās – varas elitē. Valdību vīri un valdību sievas nepārtraukti mētājas ar pretrunīgiem izteikumiem, katru stundu sakot kaut ko jaunu, kas noliedz iepriekš teikto vai ir tikpat nesakarīgs kā līdz šim teiktais. Taču pats galvenais ir cilvēces psihiskais stāvoklis – planetāri masveidīgās histērijas garīgais potenciāls, panikas veicināšanas neierobežotība, nekaunēšanās par padošanos psihozes uzkurinātājiem, nespēja un nevēlēšanās balstīties uz veselo saprātu. Cilvēces psihiskais stāvoklis ir tāds, ka var tikt pieļauts un atbalstīts atomkarš, nacisma atdzimšana, piedots Hitleram, noliegts holokausts u.tml. Nekad vēl cilvēce nebija tik pamatīgi pakļauta totālai manipulācijai, un nekad vēl cilvēce nebija tik pieļāvīga, sastopoties ar refleksīvo vadīšanu. Ja agrāk samērā viegli bija ideoloģiski apdullināt atsevišķas tautas, tad tagad tiek ideoloģiski apdullināta visa cilvēce un visi tās sociālie strati. Apdullināšanas rezultāts ir vienāds gan intelektuāli apdāvinātākajā slānī, gan pelēko zvirbuļu masās. Tāds rezultāts ir iespējams vienīgi psihiski apdraudētā kontingentā, un tāds kontingents biedē vairāk nekā jebkura epidēmija vai jebkura pandēmija. Tiekamies ar demogrāfiskās pārejas sekām. Nenormālo psihisko stāvokli nosaka nenormālā demogrāfiskā virzība: no vienas puses nenormālā izmiršana, bet no otras puses nenormālā dzimstība. Abas nenormālības solidāri un konģeniāli nosaka kopējo cilvēces apziņu – nenormālo psihisko stāvokli.

Tagadnes elementi (12)

§  Mietpilsoniskā ticība dabas likumam (instinktam) “iegūt sev pēc iespējas vairāk” ne reti tiek ideoloģiski stimulēta. Neoliberālisma ideoloģija ar savu materiālistisko pasaules uzskatu un merkantilismu dzīves orientācijā ir spilgts piemērs tik tikko minētā dabas likuma stimulēšanā sociuma visos slāņos. Tas veicina tēzes “cilvēks cilvēkam vilks” saglabāšanos un aktīvo lomu dzīves taktikā un stratēģijā. Kapitālismā “sev iegūšanas tieksmei” ir fatāls raksturs – iepriekšējas nolemtības, nenovēršamības autoritāte. Cita ceļa nav. Kapitālismā ir tikai viens ceļš – katram vairot savu naudu un mantu. Tos, kuri atgādina par altruismu, apsaukā par politiskajiem diletantiem, ideālistiski naiviem cilvēkiem un pat par neveiksminiekiem. Altruisma izplatību neveicina piemērošanās instinkts. Cilvēkos šis instinkts ir spēcīgi attīstīts, piemērojoties dzīvei attiecīgajā vidē. Kapitālisma dzīves videi nav nekā kopēja ar altruismu. Īpaši tas attiecas uz masu cilvēkiem, jo altruisms nav iespējams bez noteikta intelektuālā potenciāla, kad attīstīts saprāts kļūst altruisma dzinējspēks.

§  Demogrāfiskās pārejas (1960-2050) sekas jau tagad atklāj vairākas tendences izmirstošajā un novecojošajā eiropeīdu rasē, kā arī citās rasēs ar nenormāli augstu dzimstību. Viena no tādām tendencēm ir iespēja cilvēku darbībai, uzvedībai un komunikācijai notikt bez zinātniskās racionalitātes un bez veselā saprāta racionalitātes. Tā vietā ir iracionālisms, debilitāte, veselā saprāta trūkums. Cita tendence ir atsacīšanās no morāli tikumiskām normām, tā vietā priekšroku dodot perversijām un amoralitātei.

§  Mūsu laikmeta atribūti:

-       Sociālo sistēmu vadības krīze; jaunu humanitāro tehnoloģiju nepieciešamība;

-       Mūsdienu krīze aptver politisko, ekonomisko, sociālo un garīgo segmentu; tā ir sistēmiskā krīze;

-       Vidusšķira nav kreatīva; inteliģence nav kreatīva un nevar būt sociuma valdošais un sociuma virzošais spēks;

-       Pastāv demokrātijas anglu-sakšu modelis (primārās ir intereses);

-       Sociālās vadības subjekti (varas institūti) atzīst tikai savas intereses, un tas vairs netiek ideoloģiski, retoriski, demagoģiski nomaskēts no tautas;

-       Zinātniskās zināšanas sociālajā vadībā tiek ignorētas vai pat tādas zināšanas neeksistē politiskajās aprindās;

-       Politiskajai varai daudzās zemēs ir lielas problēmas – sociālpolitiski metodoloģiskās (sociālajā vadībā), kognitīvās (politoloģiskajās u.c. veida zināšanās), leģitīmās (ir tikai sociuma niecīgas daļas atbalsts) , ētiskās (nacionālā nodevība, sociālais cinisms, nihilisms).

-       Politiskās un sociālās vadības kadriem ir svešs filosofiskais konstruktīvisms, kas ir visu zināšanu un visas zināšanās balstītas darbības pamats.

Tagadnes elementi (11)

·       Demogrāfiskās pārejas rezultāts XXI gs. otrajā pusē var būt “krāsaino rasu” migrantu getoizācija un varas iegūšana. Vispirms geto kļūs Eiropas pilsētu mikrorajoni (reāli tas jau ir noticis demogrāfiskās pārejas (1960-2050) pirmajā pusē XX gs. beigās). Pēc tam geto formātu iegūs galvaspilsētu piepilsētas (piem., Francijā, Zviedrijā tas jau ir noticis). Tam sekos Eiropas galvaspilsētu nonākšana migrantu rokās un beigu beigās Eiropas valstu nonākšana migrantu pārvaldījumā.

·       Labi ir zināms, ka “Āfrika” nav pieradusi strādāt. Tāpēc ir aktuāls jautājums, kas ceps maizi migrantiem un viņu vietā strādās pēc tam, kad demogrāfiskās pārejas izraisītās planetāri globālās migrācijas rezultātā Eiropa būs nonākusi “Āfrikas” pārvaldījumā. Saprotams, visi “baltie” neizmirs, un tāpēc viņi var kļūt par “Āfrikas” proletariātu, vergiem, dzimtcilvēkiem, vasaļiem, intelektuālajiem un ekonomiskajiem kalpiem, sadzīves apkalpotājiem u.tml.

·       Pašlaik kļūst labi redzams, ka t.s. sabiedriskā doma ir mākslīgi sintezēts specifisks produkts, kolosāls simulakrs, pasaules mediju koncernu ideoloģiskā darba rezultāts.

·       Rietumu kultūrā vienmēr ir eksistējusi filosofisko zināšanu pāreja eksistenciālās zināšanās - empīriski vajadzīgā jēgā, kad filosofiskās zināšanas nodrošina sociuma eksistenci. Citiem vārdiem sakot, filosofija vienmēr kalpoja dzīves realitātei, to idejiski spēcinot un nostiprinot. Tagad Rietumu kultūrā tas vairs nenotiek tādā apjomā kā  notika vēsturiski vēl nesen (līdz XX gs. 70.gadiem). Tagad, dzīves reālajos procesos strauji pieaugot profānu un debilu manifestāciju skaitam, filosofijas zināšanas nav vajadzīgas, un sociuma liela daļa nemaz neprot izmantot filosofiskās zināšanas. Ne velti paši filosofi tagad izsakās par filosofijas nāvi Rietumu kultūrā.

·       Visjaunākajā laikā mentālās aksiomātikas statusu iegūst secinājumi par postcilvēku un postkultūras rašanos, konjunktūras un konformisma reputācijas uzplaukumu, t.s. finansu kapitālisma finansiālo parazītismu, ģeopolitisko personāžu un ģeopolitiskās stratēģijas leģitimitāti, nacionālās valsts konceptuālo arhaismu.

Apokalipses jātnieki

Nesen viens planetāra mēroga ierēdnis nosauca 4 galvenos cilvēces apdraudējumus (kā viņš teica, “apokalipses jātniekus”): 1) ģeopolitiskā destabilizācija, 2) klimata izmaiņas, 3) neuzticība politiskajiem institūtiem, 4) tehnoloģisko izgudrojumu noziedzīga izmantošana. Minētajā uzskaitījumā ir vairāki interesanti mo momenti. Pirmkārt, ģeopolitiskās destabilizācijas izvēle liecina par ģeopolitikas milzīgo lomu mūsdienu pasaulē (agrāk tā nebija). Taču pats galvenais ir tas, ka netieši tiek norādīta valstiskās suverenitātes atmiršana. Valstiskā suverenitāte vairs nav vērtība. Ja par normālu stāvokli uzskata ģeopolitisko atkarību un ideāls ir ģeopolitiskā stabilitāte (valstu atkarība kā sistēma), tad tas liecina par suverenitātes nevajadzību, arhaismu un varbūt pat par ģeopolitiskās destabilizācijas cēloni; proti, uz planētas ir vēl sliktas valstis, kuras cenšas būt neatkarīgas/suverēnas, bet tas ir apdraudoši, jo izraisa uz Zemes ģeopolitisko destabilizāciju. Otrkārt, klimata izmaiņu apdraudējums, saprotams, ir klaja modīga ākstība. Cilvēce vienmēr ir eksistējusi klimata klātbūtnē. Tātad ir jāsecina, ka cilvēces vēsturē vienmēr ir bijis klimata apdraudējums, kas viss ir lielas muļķības. Treškārt, nav minēts demogrāfiskais apdraudējums, ko katrā ziņā izraisa demogrāfiskā pāreja (1960-2050). Planētas iedzīvotāju skaita ārprātīgais pieaugums un šī pieauguma disproporcionālais raksturs (nesamērība starp rasēm) jau labu laiku (no XX gs.70.gadiem) ir izraisījis daudzas nelaimes uz Zemes. Īpaši tas attiecas uz planetāri globālo migrāciju un izmirstošās “baltās” iracionālajām izdarībām (finansu segmenta parazītismu, “globalizāciju”, seksuālajām perversijām, garīgās kultūras un politiskās sfēras degradāciju u.c.). Ceturtkārt, tehnoloģisko izgudrojumu noziedzīgā izmantošanā vienu no vislielākajiem ieguldījumiem noteikti rada “baltā” rase, vēloties dažādā veidā samazināt planētas iedzīvotāju skaitu. Par to tiek klusēts. Taču principā tendence ir skaidra. Tāpat ir skaidrs, ka pati “baltā” rase arī cieš (un varbūt visvairāk cieš) no planētas iedzīvotāju skaita samazināšanas medicīniskajiem, bioloģiskajiem, bakterioloģiskajiem, ideoloģiskajiem, vadāmā haosa “projektiem” rokfelleru, geitsu un citu bagātu un īpatni ambiciozu indivīdu “humānajā darbībā”.   

Tēzes par pašcieņas trūkumu

§  Pašcieņas (self-esteem) trūkums ir visjaunāko laiku viens no ārdošākajiem trendiem eiropeīdu inteliģencē. Pašcieņas izzušana liecina par Homo sapiens radikālu vēsturisko transformāciju – cilvēciskās būtības vitāli svarīgu parametru maiņu. Tiekamies ar hominīdu jauna tipa veidošanos. Tas acīmredzot ir evolūcijas procesa negatīvs atzars. Šajā procesā cilvēkā izzūd antropoloģiski klasiskās iezīmes, un jēdziena “cilvēks” vietā stājas jēdziens “postcilvēks”.

§  Cilvēces vēsturē (eiropiešu vēsturē) pašcieņa vienmēr ir tikusi uzskatīta par cilvēka vienu no svarīgākajiem garīgajiem atribūtiem. Cilvēks bez pašcieņas nav īsts cilvēks un nav labs cilvēks, nav sabiedrībai noderīgs un vajadzīgs cilvēks. Tik tikko minētie vērtējumi ir sastopami jau antīkajā laikmetā. Par cilvēka pašcieņu kā pašizziņas un pašattīstības rezultātu tiek runāts reliģiskajās mācībās, filosofijā, daiļliteratūrā, kā arī visjaunākajā laikā socioloģijā, psiholoģijā, ētikā. Tā, piemēram, reliģijā bez pašcieņas nav iespējams cilvēka ceļš pie Dieva. Savukārt filosofijā tiek akcentēta, piemēram, pašcieņas loma dzīves patiesības izpratnē un velmē zināt patiesību.

§  Pašcieņa ir ļoti svarīga kategorija katra cilvēka dzīvē. Pašcieņa nosaka cilvēka darbību, uzvedību un komunikāciju. Bez pašcieņas nav iedomājama cilvēka socializācija un pašrealizācija. Socializācijā un pašrealizācijā pašcieņa ir viena no galvenajām problēmām, no kuras risinājuma ir atkarīga cilvēka iesaistīšanās sociumā, kā arī cilvēka spēju un talantu konkrēta realizācija. Pašcieņa ietekmē cilvēka attieksmi pret apkārtējo vidi un saskarsmi ar citiem cilvēkiem. Tas, kurš ciena sevi, ar cieņu izturēsies arī pret pārējiem cilvēkiem un sabiedrības normām, vērtībām.

§  Pašcieņa ir cieši vienota ar morāli psiholoģiskās neatkarības apziņu. Respektīvi, ar vēlēšanos izpatikt citiem jeb ar tādas vēlēšanās neesamību. Ja cilvēks vēlas izpatikt citiem, tad viņš zaudē morāli psiholoģisko neatkarību un viņa pašcieņa degradējas. Ja ir vajadzīgi citu cilvēku slavējumi, tad tas liecina par pašcieņas bālumu.

§  Pašcieņas kritērijs ir cilvēka cienīgas dzīves nepieciešamība. Cilvēki ar augstu pašcieņu vēlas dzīvot cilvēkam cienīgu dzīvi. Praktiski tas nozīmē  iespēju saglabāt pašcieņu. Ja cilvēka dzīve ir kļuvusi necienīga, tad tas pirmkārt un galvenokārt ir trieciens cilvēka pašcieņai, iedragājot vai pat pilnā mērā atņemot cilvēkam pašcieņu.

§  Pašcieņa rodas tāpat kā viss pārējais cilvēkā. Proti, iedzimtības, izglītības un audzināšanas rezultātā. Pašcieņas esamībā liela loma ir pašcieņas reputācijai un autoritātei kultūrā. Pašcieņas trūkums kultūrā sekmē pašcieņas trūkumu cilvēkos.

§  Zinātnē (piem., socioloģijā un psiholoģijā) pašcieņa atrāda cilvēka paša subjektīvi emocionālo vērtību. Pašcieņas saturs ir cilvēka viedoklis pašam par sevi. Tāds viedoklis sastāv no divām daļām:  konkrētām atziņām par sevi un virmojošām emocijām sevis vērtējuma laikā.

§  Konkrētajām atziņām par sevi ir jābūt adekvātām, nepārspīlējot vai nenoniecinot savu kompetenci zināšanu jomā. Pašcieņa cilvēkā iet kopsolī ar paškritiku.

§  Pašcieņa cilvēkā iet kopsolī arī ar pašizziņu un pašattīstību, kas notiek visu mūžu. Tās ir lielas vērtības reliģiskajās mācībās, filosofijā. Pašizziņa un pašattīstība kopumā veido kardināli svarīgu procesu vārdā “pašaktualizācija”. Bez tās nav dzīves pilnības sajūtas, dzīves prieka sajūtas, dzīves jēgas sajūtas. Pašaktualizācijas savdabīga pašatskaite var notikt tādā intīmā žanrā kā dienasgrāmata.

§  No senseniem laikiem ir pazīstama prasība “Iepazīsti pats sevi” (lat. Nosce te ipsum). Dotā prasība aizsākās sengrieķu sabiedrībā un fiksēta grafīti tehnikā Delfos uz Apollona tempļa sienas. Šo prasību ļoti cienīja Platons, ietverot daudzos savos dialogos.

§  Visjaunākajā laikā sastopamā pašcieņas masveida trūkuma cēloņi ir vairāki. Viens no sākotnēji urdošākajiem cēloņiem noteikti ir atsacīšanās no Dieva un ateisma izplatība. Pašcieņa zaudēja savu tradicionālo reliģisko mērķi, kas veicināja askētismu – juteklisko tieksmju pārvarēšanu un atteikšanos no dzīves labumiem, lai sasniegtu reliģisko un tikumisko ideālu. Proti, pašcieņu kā ideālu. Ateisms ir cieši vienots ar materiālistisko dzīves uzskatu, kā arī garīguma devalvāciju. Tiecoties pēc materiālās labklājības, cilvēks nonāk konfliktā ar savu pašcieņu. “Komunistiskās partijas manifestā” šī nelaime ir nosaukta par noslīkšanu “egoistiskā aprēķina ledainajā ūdenī”.

§  Otrs ļoti efektīvs cēlonis ir masu sabiedrības izveidošanās eiropeīdu populācijā XIX gs. beigās. Masu sabiedrība pilnā mērā Rietumu civilizācijā nostiprinājās XX gadsimtā. Masu sabiedrības galvenais subjekts un reizē objekts ir t.s. masu cilvēks, vidusmēra cilvēks, parastais cilvēks. Šī cilvēka tipa nevērīgā attieksme pret garīgumu un garīgiem fenomeniem ir labi zināma. Tādi garīgie procesi kā pašizziņa, pašattīstība un paškritika tiek atklāti izsmieti un nicināti , izlēdzot jebkādu pozitīvu diskursu par pašapziņu.

§  Eiropeīdu inteliģencē pašapziņas trūkums visgraujošāko pakāpi sāka sasniegt no XX gs. 70. gadiem, kad demogrāfiskās pārejas sekas tiecās diktēt savus specifiskos antropoloģiskos noteikumus un sāka formēt “postcilvēku”.

§  Kas visjaunākajos laikos liecina par pašcieņas trūkumu? Atbilde ir šāda: Rietumu kultūras tradīciju, normu, vērtību ignorēšana ar slimīgi pārspīlētu patosu, nekaunēšanās publiski pievērsties un jūsmot par perverso, iracionālo, amorālo, idiotisko, debilo u.tml. Pašcieņai nav izredzes izdzīvot tādos antihumānos apstākļos, kad sabiedrībā pieprasītākais cilvēka tips ir cilvēks bez pašcieņas. Tāds cilvēka tips tiek didaktiski rekomendēts izglītībā un ideoloģiski propagandēts medijos. Pašcieņai nevar būt nekā kopēja ar eiropeīdu inteliģencē dominējo karjerismu, alkātību, konformismu.