pirmdiena, 2020. gada 2. marts

Tagadnes elementi (11)



·       Demogrāfiskās pārejas rezultāts XXI gs. otrajā pusē var būt “krāsaino rasu” migrantu getoizācija un varas iegūšana. Vispirms geto kļūs Eiropas pilsētu mikrorajoni (reāli tas jau ir noticis demogrāfiskās pārejas (1960-2050) pirmajā pusē XX gs. beigās). Pēc tam geto formātu iegūs galvaspilsētu piepilsētas (piem., Francijā, Zviedrijā tas jau ir noticis). Tam sekos Eiropas galvaspilsētu nonākšana migrantu rokās un beigu beigās Eiropas valstu nonākšana migrantu pārvaldījumā.
·       Labi ir zināms, ka “Āfrika” nav pieradusi strādāt. Tāpēc ir aktuāls jautājums, kas ceps maizi migrantiem un viņu vietā strādās pēc tam, kad demogrāfiskās pārejas izraisītās planetāri globālās migrācijas rezultātā Eiropa būs nonākusi “Āfrikas” pārvaldījumā. Saprotams, visi “baltie” neizmirs, un tāpēc viņi var kļūt par “Āfrikas” proletariātu, vergiem, dzimtcilvēkiem, vasaļiem, intelektuālajiem un ekonomiskajiem kalpiem, sadzīves apkalpotājiem u.tml.
·       Pašlaik kļūst labi redzams, ka t.s. sabiedriskā doma ir mākslīgi sintezēts specifisks produkts, kolosāls simulakrs, pasaules mediju koncernu ideoloģiskā darba rezultāts.
·       Rietumu kultūrā vienmēr ir eksistējusi filosofisko zināšanu pāreja eksistenciālās zināšanās - empīriski vajadzīgā jēgā, kad filosofiskās zināšanas nodrošina sociuma eksistenci. Citiem vārdiem sakot, filosofija vienmēr kalpoja dzīves realitātei, to idejiski spēcinot un nostiprinot. Tagad Rietumu kultūrā tas vairs nenotiek tādā apjomā kā  notika vēsturiski vēl nesen (līdz XX gs. 70.gadiem). Tagad, dzīves reālajos procesos strauji pieaugot profānu un debilu manifestāciju skaitam, filosofijas zināšanas nav vajadzīgas, un sociuma liela daļa nemaz neprot izmantot filosofiskās zināšanas. Ne velti paši filosofi tagad izsakās par filosofijas nāvi Rietumu kultūrā.
·       Visjaunākajā laikā mentālās aksiomātikas statusu iegūst secinājumi par postcilvēku un postkultūras rašanos, konjunktūras un konformisma reputācijas uzplaukumu, t.s. finansu kapitālisma finansiālo parazītismu, ģeopolitisko personāžu un ģeopolitiskās stratēģijas leģitimitāti, nacionālās valsts konceptuālo arhaismu.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru