Tagadnes elementi (12)

§  Mietpilsoniskā ticība dabas likumam (instinktam) “iegūt sev pēc iespējas vairāk” ne reti tiek ideoloģiski stimulēta. Neoliberālisma ideoloģija ar savu materiālistisko pasaules uzskatu un merkantilismu dzīves orientācijā ir spilgts piemērs tik tikko minētā dabas likuma stimulēšanā sociuma visos slāņos. Tas veicina tēzes “cilvēks cilvēkam vilks” saglabāšanos un aktīvo lomu dzīves taktikā un stratēģijā. Kapitālismā “sev iegūšanas tieksmei” ir fatāls raksturs – iepriekšējas nolemtības, nenovēršamības autoritāte. Cita ceļa nav. Kapitālismā ir tikai viens ceļš – katram vairot savu naudu un mantu. Tos, kuri atgādina par altruismu, apsaukā par politiskajiem diletantiem, ideālistiski naiviem cilvēkiem un pat par neveiksminiekiem. Altruisma izplatību neveicina piemērošanās instinkts. Cilvēkos šis instinkts ir spēcīgi attīstīts, piemērojoties dzīvei attiecīgajā vidē. Kapitālisma dzīves videi nav nekā kopēja ar altruismu. Īpaši tas attiecas uz masu cilvēkiem, jo altruisms nav iespējams bez noteikta intelektuālā potenciāla, kad attīstīts saprāts kļūst altruisma dzinējspēks.

§  Demogrāfiskās pārejas (1960-2050) sekas jau tagad atklāj vairākas tendences izmirstošajā un novecojošajā eiropeīdu rasē, kā arī citās rasēs ar nenormāli augstu dzimstību. Viena no tādām tendencēm ir iespēja cilvēku darbībai, uzvedībai un komunikācijai notikt bez zinātniskās racionalitātes un bez veselā saprāta racionalitātes. Tā vietā ir iracionālisms, debilitāte, veselā saprāta trūkums. Cita tendence ir atsacīšanās no morāli tikumiskām normām, tā vietā priekšroku dodot perversijām un amoralitātei.

§  Mūsu laikmeta atribūti:

-       Sociālo sistēmu vadības krīze; jaunu humanitāro tehnoloģiju nepieciešamība;

-       Mūsdienu krīze aptver politisko, ekonomisko, sociālo un garīgo segmentu; tā ir sistēmiskā krīze;

-       Vidusšķira nav kreatīva; inteliģence nav kreatīva un nevar būt sociuma valdošais un sociuma virzošais spēks;

-       Pastāv demokrātijas anglu-sakšu modelis (primārās ir intereses);

-       Sociālās vadības subjekti (varas institūti) atzīst tikai savas intereses, un tas vairs netiek ideoloģiski, retoriski, demagoģiski nomaskēts no tautas;

-       Zinātniskās zināšanas sociālajā vadībā tiek ignorētas vai pat tādas zināšanas neeksistē politiskajās aprindās;

-       Politiskajai varai daudzās zemēs ir lielas problēmas – sociālpolitiski metodoloģiskās (sociālajā vadībā), kognitīvās (politoloģiskajās u.c. veida zināšanās), leģitīmās (ir tikai sociuma niecīgas daļas atbalsts) , ētiskās (nacionālā nodevība, sociālais cinisms, nihilisms).

-       Politiskās un sociālās vadības kadriem ir svešs filosofiskais konstruktīvisms, kas ir visu zināšanu un visas zināšanās balstītas darbības pamats.