Suverenitāte

§  Vārdam “suverenitāte” ir franču valodas (souverainete) un vācu valodas (souveranitat) izcelsme; tātad nav sengrieķu vai latīņu valodas izcelsme. Bet tas, protams, nenozīmē, ka suverenitāte ir vēsturiski jauns fenomens. Latviešu valodā svešvārds “suverenitāte” nozīmē “patstāvība”, “neatkarība”.

§  No XVI gs. franču literatūrā tiek rakstīts par suverēna (feodāļa, monarha) varu. 1648.gadā noslēgtajā slavenajā Vestfāles miera līgumā Eiropā pirmo reizi tiek atzīta valsts teritoriālā suverenitāte. Russo izstrādāja nacionālās suverenitātes koncepciju: tauta kā suverēns valstī. Par suverēnu dēvē personu, kam valstī pieder augstākā vara. Suverēns var būt ne tikai persona, bet arī tauta, kā tas ir Latvijas Republikas Satversmē un citu valstu konstitūcijā.

§  Suverenitāte ir konceptuāls noformējums noteiktam intelektuālajam orientierim, apliecinot domāšanas kultūru, veicinot intelektuālās elites konsolidāciju, tautas un atsevišķu indivīdu numinozo pašapziņu, kad varenības izpausme konkretizējas neatkarīgā un ideāli patstāvīgā darbībā. Suverenitāte ir prāta noteikta attīstības pakāpe, pierādot indivīdu un sociālo kolektīvu nooģenēzes panākumus.

§  Eksistē suverenitātes misija, suverenitātes reputācijas vibrācijas, suverenitātes dreifēšana, suverenitātes ētika, suverenitātes evanģēlijs, suverenitātes filosofija.

§  Tagadnes (XXI gs. sākuma) suverenitātes filosofija prāto par suverenitātes relatīvo būtību. Suverenitāte neesot absolūta izpausme, bet tikai relatīva izpausme. Mēdz būt pilnīgāka vai mazāk pilnīga suverenitāte.

§  Suverenitātes jēdzienu visbiežāk attiecina uz valsti, raksturojot valsts patstāvību, neatkarību no citām valstīm. Taču vispār suverenitātes jēdzienu var lietot ļoti plaši visdažādāko parādību izskaidrojumā. Piemēram, aizvadītajos gados ir radies tāds jauns atvasinājums kā informācijas suverenitāte – valsts tiesības informācijas sfērā.

§  Mūsdienās ekonomisko suverenitāti saista ar brendiem. Ekonomiskā suverenitāte esot iespējama tikai tad, ja pašiem ir savi brendi. Ja savu brendu nav, tad ir citu brendu izmantošana. Bet tas nozīmē idejisko atkarību, vērtību un normu atkarību no citiem, atrašanos citu interešu varā.

§  Iespējama brīvprātīga atsacīšanās no suverenitātes. Iemesli var būt dažādi tādai rīcībai. Ļoti populārs iemesls ir bagātība. Bagātība vienmēr ir līdzeklis neatkarības likvidēšanai un pakļaušanai. Bagātība mēdz būt honorārs par nodevību, paklausību, kalpošanu, atbalstīšanu, piedalīšanos koalīcijā u.tml. Bagātība mēdz būt iemesls, lai atsacītos no suverenitātes. Tā tas var būt kolektīvā līmenī un individuālā līmenī.

§  Visjaunākajā laikmetā (no XIX gs. beigām) valstiskās suverenitātes autoritāti un reputāciju būtiski ietekmē ģeopolitika – ietekme bez tiešas fiziskās pakļautības. XXI gs. sākumā ģeopolitikas idejiskā bāze kļuva globālisma ideoloģija. Tās uzdevums ir pamatot planetāro diktatūtu – vienas valsts ģeopolitisko planetāro diktatūtu. Šīs ideoloģijas atbalstītāji ir t.s. radikālie humānisti, dažādas krāsas universālisti, utopisti, vispārcilvēcisko vērtību adepti, neoliberālisma piekritēji.

§  Tagad suverenitāte saskaras ne tikai ar talasokrātiju (varas realizācija ir saistīta ar jūru) un tellurokrātiju (varas realizācija ir saistīta ar zemi), bet saskaras arī ar aerokrātiju (varas realizācija ir saistīta ar gaisu).

§  Tagad ģeopolitikas perspektīva ir totālais karš, kad valda totalitārisma loģika planetāro attiecību stratēģijā, militārajā jomā, diplomātijā. Tādā perspektīvā prioritāte ir totalitārismam kā likumam, nosakot vēsturiskās, juridiskās, nacionālās, ģeopolitiskās konstantes.

§  Tagad suverenitāte tiekas arī ar fenomenu, ko var dēvēt par individuālisma kundzību. Tas nozīmē atomāru indivīdu uzkundzēšanos. Tie ir indivīdi, kuri atsakās no tādiem cilvēcē tradicionāliem konceptiem kā tauta, valsts, dzimtene, nācija, patriotisms. Tie ir indivīdi, kuri atsakās arī no visa veida suverenitātes. Individuālisma kundzības pamats ir individuālā faktora fetišisms atrautībā no ģimenes, kultūras, tradīcijām, profesijas. Individuālisma kundzība ir vērtējama kā utopiska egalitāra himēra. Individuālisma kundzība pievērš uzmanību negaidītai tendencei: jo leksiski humānāki lozungi, jo antihumānāka sociālās dzīves īstenība.

Tagadnes elementi (2)

·       Cilvēces vēsturē līdz šim ir sastopami trīs sabiedrības tipi: 1) tradicionālā sabiedrība, 2) modernā sabiedrība un 3) postmodernā sabiedrība, kura ir izveidojusies Rietumu civilizācijā no XX gs. 70.gadiem. Ja modernās sabiedrība galvenās iezīmes ir apgaismība, racionālisms, humānisms, zinātniskais pozitīvisms, morāles normas kā kategoriskais imperatīvs, tad postmodernās sabiedrības galvenās iezīmes it pilnīgi pretējas tik tikko minētajām modernās sabiedrības iezīmēm. Ja modernajā sabiedrībā politika ir sociāli atbildīga darbība, tad postmodernajā sabiedrībā politika ir politiskā butaforija – neīsts “krāšņums”.

·       Neviens negribēs noliegt postmodernajā sabiedrībā acīmredzamo: patērēšanas kultu, dzīves baudīšanas kultu, garīguma izsmiešanu, Mamona dievināšanu, morālo “plurālismu”. To, ka tas viss ir sastopams, neviens negribēs noliegt. Taču svarīgākais ir saprast, ka tas viss nav galvenais, kas notiek ar cilvēkiem postmodernajā sabiedrībā. Galvenais ir nevis tas, kas ir acīmredzams, tātad ārēji fiksējams. Galvenais ir tas, kas notiek cilvēku dvēselēs – garīgajā pasaulē, kā parasti sakām. Droši var teikt, ka ārēji fiksējamais nebūt pilnā mērā atspoguļo to, kas notiek iekšienē. Cilvēku ārējā “fasāde” nebūt neliecina par cilvēka iekšējās “fasādes” briesmīgumu. Postmodernajā sabiedrībā cilvēka garīgā pasaule zaudē cilvēciskumu.

·       Visjaunākajā laikā Rietumu elites pārstāvji tiešā veidā nepiedalās valsts pārvaldīšanā. Viņi valsts pārvaldīšanai nolīgsts inteliģences pārstāvjus, kuri kalpo elitei. Tā rezultātā prezidenti, ministri, deputāti ir deleģēti pārvaldītāji, kuriem nav tiesības mainīt valsts modeli. Elite saglabā varu, un tikai elite var mainīt valsts modeli. Tāpēc izveidojas šizofrēniska aina: ja tiek parlamentam un valdībai pieprasīts mainīt valsts modeli, tad tāds pieprasījums ir nepareizi adresēts un nevar tikt izpildīts. Ja tauta/nācija vēlas mainīt valsts modeli, tad tai ir jāpanāk šīs maiņas akceptēšana elitē. Taču praktiski tauta/nācija nekad nepieprasa valsts modeļa maiņu. Tauta/nācija (ļaužu masas) parasti nevēlas kaut ko radikāli mainīt, ja ir pieejama barība, jumts virs galvas, iespēja radīt pēcnācējus. Valsts modeļa maiņa vienmēr ir elites pasākums un notiek elites iekšējo (no sabiedrības rūpīgi slēpto) diskusiju rezultātā. Lai notiktu valsts modeļa maiņa, jābūt elites attiecīgajai ieinteresētībai.