Jauna tipa
civilizācijas veidošanās Rietumu civilizācijā tika satraucoši saskatīta jau pirms
laba laika. No XX gs. 70.gadiem sākās tādas parādības un tendences, kurām
nebija nekāda idejiskā sakara ar līdzšinējo Rietumu civilizāciju. Spilgtākais
piemērs ir postmodernisms, kas skaidri un gaiši deklarē iepriekšējā kultūras
mantojuma nevajadzību, jau pašā sakumā ieviesa un popularizēja pilnīgi unikālus
garīgās darbības risinājumus, kuriem nebija nekā kopēja ar agrāko filosofiju,
mākslu, estētiku, humanitārajām un sociālajām zināšanām.
Pandēmija
negaidīti (sociuma masām un lielā mērā arī globālo sociālo procesu analītikai,
bet nevis cilvēces dažādu nākotnes paradigmu scenāriju autoriem “pasaules
valdnieku” uzdevumā) kļuva apliecinājums civilizācijas totālas transformācijas
nenovēršamībai. Pandēmija apliecina, ka cilvēces milzīga daļa un ne tikai
Rietumu zemju iedzīvotāji ir potenciāli gatava akceptēt pilnīgi jaunas kultūras
formas, dzīvi jauna tipa civilizācijā, kurai faktiski neder jēdziens
“civilizācija” un piemērotāks ir jaunvārds “postcivilizācija”.
Ar jēdzienu “civilizācija” apzīmē augstu
sabiedrību, tās garīgās un materiālās attīstības augstu pakāpi, kā arī
materiālās vērtības, sadzīves apstākļus, kas tapuši augstā sabiedrības garīgās
un materiālās kultūras attīstības pakāpē. Savukārt jēdziens “civilizēt” apzīmē
procesu, ļaudis izvedot no mežonības vai barbarisma. Tāpat apzīmē procesu, kad
kādu tautu tuvina augstāk attīstītu tautu kultūras līmenim un tādējādi padara
vairāk civilizētu. Tas, kas ir vērojams no XX gs.70. gadiem, neliecina par
civilizēšanas procesu. Nekādā gadījumā neliecina par velmi sasniegt kultūras
augstāku līmeni. Liecina vienīgi par civilizācijas degradāciju un deģenerāciju.
Patiesībā civilizācijas vietā rodas ontoloģiski izteikta un idejiski
nepārprotama postcivilizācija.
Postcivilizācijā nebūs vajadzīga māksla, kas
vienmēr ir bijusi viens no galvenajiem civilizācijas pīlāriem. Precīzāk jāsaka:
postcivilizācijai nebūs vajadzīga māksla tās klasiskajā ontoloģiskajā izpausmē,
kad galvenā kategorija ir “skaistais”. Postcivilizācijā cilvēki (jeb “cilvēki
2.0”/”postcilvēki”) eksistēs bez skaistā kā vitāli svarīgas un dvēseliski
smalkas enerģijas avotu. Rietumu civilizācijā māksla bija spējīga ne tikai
garīgi bagātināt cilvēkus, bet arī bija spējīga saglabāt valsti, kā arī sagraut
valsti, kā tas bija ar “sociālistiskā reālisma” mākslu Padomju Savienībā un “rases ideālam” atbilstošo mākslu nacistiskajā Vācijā.
Postmodernisma uzvara Rietumu civilizācijā ir kļuvusi apķēzīšanas estētikas
uzvara. Šo estētiku māca skolās, praktiski realizē mākslas akadēmijās un
turpmākajā dzīvē, kad ir sastopamas tikai “akcijas”, “instalācijas”,
“performances”, “hepeningi”. Postmodernisms izskauž valsts, sabiedrības,
inteliģences atbildību par sociuma estētisko seju. Rietumu civilizācijas
lepnums klasiskā māksla un tradicionālā estētika jau lielā mērā ir izmesta no
jaunatnes izglītības programmām un estētiskās audzināšanas vispārējā izglītībā.
Pandēmijas laikā
populāra ir atziņa, ka dzīve pēc pandēmijas būs citādāka nekā dzīve pirms
pandēmijas. Tā ir taisnība. Pēc pandēmijas postcivilizācijas formāti
nostiprināsies un iegūs jaunu elpu. Civilizācijas vietā turpinās progresēt
postcivilizācija. Par to visskaudrāk liecina ne tikai “baltās” rases, bet arī
citu rasu destruktīvais garīgais līmenis. Tas ir tik melns līmenis, ka vairs
nav atgriežams līdzšinējā izskatā. Un nav nekāda spēka, kas gribētu kaut ko
saglābt. Arī paši cilvēki to nevar izdarīt, jo cilvēku lielākā daļa ir
apmierināta ar savas sejas jauno krāsu. Pandēmijas satelītus histēriju, paniku,
ekonomikas sabrukumu, mediju melus, politiķu nelietības, valdību absurdos
lēmumus, veselo cilvēku izolāciju un pašizolāciju atbalsta tautu masas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru